Izcīnīto titulu saraksts latviešu labākajam skeletonistam Martinam Dukuram ir tiešām iespaidīgs un jau daudz aprakstīts. Vai tiem pievienosies Olimpisko spēļu zelts, sportists vēl nezina – viņaprāt, šādas lietas prognozēt nav iespējams. Taču Martina dzīvē šogad gaidāms vēl kāds priecīgs notikums – jau pavisam drīz viņš un viņa dzīvesbiedrene Jana kļūs par vecākiem savam pirmdzimtajam bērniņam.
Kāda titula jūsu visai iespaidīgajā sarakstā vēl trūkst? Jeb šādās kategorijās nedomājat – ka man vajadzētu to, to un vēl to?
Cenšos titulus nedalīt, un man arī nav konkrēta mērķa, ka man vajag tik un tik titulus vai tādas un citādas kategorijas. Jo tad pats sev radi papildu apgrūtinājumus tam tikt pāri, to visu sasniegt. Daudzi man saka – tev vajag «zeltu» Sočos, taču neviens nav teicis, ka man vispār būs iespēja cīnīties par medaļām, kur nu vēl iegūt zeltu.
Protams, sākotnējais sapnis un mērķis bija tikt pie olimpiskajām medaļām, tas arī izdevās, bet – vai konkrēti tāda vai šāda medaļas krāsa, būs atkarīgs no veiksmes un citiem faktoriem.
Teicāt, ka nezināt par iespējamo cīņu par medaļām. Iemesls varētu būt pārāk spēcīgā konkurence?
Sports ir un paliek sports, tādēļ nekad neko nevar apsolīt un grūti ir prognozēt. Tu vari stiprākais sacensībās, bet ne vienmēr uzvari, jo sacensībās allaž ir blakusapstākļi, kas ietekmē: neveiksmīgas dienas, neparocīgi laika apstākļi un tā tālāk.
Zvaigžņu stāvoklis arī?
(Pasmaida.) Jā, tāpat kā šahistiem ir dienas un pozīcijas viņu galda pusē, kad viņi uzvar, tāpat arī ir citos sporta veidos.
Šķiet, kāds no mūsu hokeja komandas iepriekšējiem treneriem gāja pie astrologa uzzināt veiksmīgākos spēļu datumus. Jūs arī tā esat darījis?
Nē, jo tas nav atkarīgs no manis – datumus, kuros ieplānotas sacensības, es pieņemu, kā ir, jo zinu, ka tikpat neko nevarēšu ietekmēt. Pat ja tā būs piektdiena, trīspadsmitais datums. (Smejas.) Cenšos to uztvert un pagriezt tā, lai tas datums būtu neveiksmīgs citiem.
Kad stāvat trases augšgalā pie starta līnijas, kāda ir pirmā doma – ka jāuzvar? Vai nedomājat neko?
Tajā brīdī esi sakoncentrējies tā, ka par blakus lietām pat ir grūti padomāt. Jau stundu iepriekš sāku psiholoģiski sevi sagatavot sacensībām un iejusties tajā atmosfērā. Tas tevi ievelk iekšā tā... Dažkārt bijis tā, ka man kāds tobrīd uzdevis jautājumu vai kaut ko teicis un es pat neesmu to dzirdējis...
Uzskatu, ka tajā brīdī pats nepareizākais, ko darīt, ir domāt par titulu pirms starta un finiša, karināt sev kaklā kaut kādas medaļas. Tā ir lielākā kļūda! Tad arī zaudējumi ir sāpīgāki, ja esi kaklā sev vizualizējis medaļu. Pēc tam ir ļoti grūti piekāpties.
Jums ir kāds pirmsstarta rituāls? Varbūt talismans, ko vadājat sev līdzi uz sacensībām?
Katram ir savi rituāli: vairākreiz izbraukāt trasi, pat ja tā ir pazīstama; jau zināt, kādu apģērbu vilksi uz sacensībām, cik ilgi pirms starta iet sēdēt ģērbtuvēs, cik ātri pirms starta no ģērbtuves doties uz starta vietu... Tā ir tāda kā gadu gaitā izveidojusies sistēma, un, ja reiz tā ir nostrādājusi, tad mēs pieņemam, ka tā ir veiksmīga. Man šķiet, ikviens šajās lietās ir vairāk vai mazāk māņticīgs, es arī. Ja man kaut kas konkrētajā brīdī ir nostrādājis, es cenšos pie tā pieturēties.
Un kā ar talismaniem?
Agrāk somā nēsāju kastaņus, jo kastanis tiek uzskatīts par veiksmes simbolu. Bet nekā cita vairāk man nav. (Domā.) Veiksme jau nepieciešama ikvienam – gan biznesā, gan sportā, jo bez veiksmes jau nekur.
Kastaņi ir no Siguldas?
No Siguldas gan. Kastaņu piegādātāja ir mana mamma. (Smejas.) Nezinu viņas taktiku un stratēģiju, bet kaut kā viņa tos kastaņus dabū un piegādā man. Tā bija viņas iniciatīva.
Vai pirms starta jums ir doma – es esmu latvietis un pārstāvu Latviju?
Noteikti! To patriotismu manī stiprina sports. Tas brīdis, kad stāvu uz pjedestāla un mastā vijas Latvijas karogs, it kā ir tikai minūte, tomēr tā ir tā narkotika, kādēļ es to daru, un tajā brīdī varbūt pat jūtos nepārspējams. Varbūt tieši šādi brīži raisa to papildu stimulu, motivāciju un patriotismu.
Uzskatu sevi par šīs valsts patriotu – pat par spīti tam, kas te notiek. Jā, varbūt citur pasaulē sistēma visās jomās ir sakārtotāka, taču pieņemu, ka tas, kas notiek šeit, nāk no šīs valsts, te ir tādi apstākļi, kādi ir, ar tādiem cīnos un cenšos parādīt labāko rezultātu.
Jums kādreiz ir ienācis prātā, ka kaut ko varētu mainīt – piemēram, pēc sportista karjeras beigām ejot politikā?
Piedāvājis stāties kādā partijā man neviens nav, un šobrīd ir grūti pateikt, vai es būtu vispār spējīgs uz kaut ko tādu... Dzīve ir dzīve, tā ka nevar zināt. Jau teicu, ka pagaidām neviens neko tādu nav piedāvājis, taču iespējams, ka es neteiktu nē. Noteikti tas būtu interesants uzaicinājums, kas nopietni jāapsver. Būtu jāsāk ar pašvaldību, kur mērogs ir mazāks, lai saprastu, kā viss notiek, kā veidojas dzīve pilsētā.
Pašlaik esmu sportā, un man ir skatījums uz lietām, ko es gribētu mainīt, taču bez sporta vēl ir kultūra un citas lietas. Iespējams, ar gadiem es šīs lietas varētu saprast, taču tagad man būtu grūti ielekt kultūrā... Sportā es varētu atsijāt, kurš pasākums ir lietderīgāks; kultūrā to nevarētu. Tāpēc jābūt pietiekami vispusīgam, jāmācās izvērtēt un pieņemt pareizos lēmumus.
Atgriežoties pie sporta – kas ir tas, kas jums palīdz, gatavojoties startam?
Tas ir gribasspēks, vēlēšanās kaut ko darīt, sasniegt, pierādīt. Pats galvenais, ka tas, ko daru, man sagādā prieku un gandarījumu. Tikai tāpēc varu ar tik maksimālu atdevi to visu darīt. Izbaudu sacensību procesu, un tas, ar ko nodarbojos, vienlaikus ir mans darbs un vaļasprieks. Domāju, ka tā arī ir visa atslēga. Ja šī lieta man nepatiktu, nevarētu tajā darboties, man būtu ļoti grūti skeletonam veltīt tik daudz laika.
Protams, man jāsaka paldies cilvēkiem, kas mani saprot un atbalsta – ģimenei, kas pieņem to, ka tik daudz laika veltu šai lietai; tāpat arī atbalstītājiem, kas mums palīdz finansiālā ziņā. Tas viss kopā veido rezultātu. Skeletons skaitās individuālais sporta veids, taču patiesībā apakšā tur ir komandas darbs, kurā katram ir sava loma.
Atceroties bērnību: jums un brālim patika ar kamaniņām braukt no kalna?
Patika gan, bet nebija tā, ka vecāki pamanīja, ka esmu šausmīgi apmāts ar to lietu un nekas cits mani neinteresē. Kā jau ikvienam bērnam.
Sākotnēji jau vispār mēs ar skeletonu nodarbojāmies prieka pēc, un nebija tādu uzstādījumu, ka jāsasniedz tas un tas. Primārais mums bija mācības – līdz pat augstskolai un bakalaura grāda iegūšanai. Atceros, ka tas laiks man bija ļoti grūts laiks – gan ārpusskolas sporta intereses, gan sports, turklāt 2006.gadā man bija jābrauc uz olimpiādi un vēl jābeidz bakalaura studijas Latvijas Universitātē... Bija viss jāpaspēj un jāmēģina apvienot. Taču skaidrs – ja tu tiec tam pāri, tas tevi veido kā personību, stiprina. Tādi brīži varbūt ir vajadzīgi: tad tu sāc nojaust, cik daudz vari dzīvē uzņemties; rodas atbildības sajūta pret cilvēkiem un darbiem.
Kurā brīdī notika izvēle par labu skeletonam?
Tas bija 2008. un 2009. gads, kad bija palicis gads līdz olimpiādei. Mēs darbojāmies biznesā, taču izdomājām, ka visu laiku veltīsim sportam un tad pēc olimpiādes skatīsimies, vai ir motivācija un iemesls turpināt – visu pilnveidot, vai atkāpties no sporta pavisam. Tā esam ierauti tajā virpulī: Vankūveras spēles beigās izrādījās veiksmīgas, un tad jau nekas cits neatlika, kā palikt sportā. (Smaida.)
Vispār jau sākumā brālim Tomasam par to visu bija lielāka interese, un sākumā es tikai darīju līdzi. Vīzijas tobrīd, cik tālu sportā iešu un ko darīšu, man nebija. Piedalījos sacensībās un baudīju braucienus.
Taču noteikti ir kaut kādas lietas, no kurām jums sporta dēļ nākas atteikties.
Ir režīms, un sacensību laikā izklaides iet garām. Es nemaz tā lāgā atpūsties nemāku: atpūta man sanāk aktīva, taču negribētu teikt, ka tādēļ justos apdalīts. (Domā.) Esmu atradis savu vietu, un šobrīd tajā jūtos labi.
Vasaras periods ir diezgan strikts: divreiz dienā ir treniņi, un faktiski laika neatliek nekam citam. Pa dienas vidu ir divas stundas brīvas, kad var sadarīt kaut ko citu. Ziemā režīms ir mazliet citādāks: fiziski nav tik grūti, bet psiholoģiski tas ir daudz atbildīgāks: ir sacensības, esi prom no mājām, nogursti no tā, ka visu laiku ceļo apkārt. Ir divi treniņi dienā, visu laiku skeletons un skeletons, un kādā brīdī arī tas apnīk. (Klusē.) Bet, kā ikviens cilvēks, arī mēs izklaidējamies, un par alkoholu īstajā laikā un īstajā vietā – nu, kāpēc ne? Ja to māk savienot ar sportošanu... Padomāt par mani var visu ko, taču lēmums jāpieņem man pašam. Neviens mani nekontrolē, tāpēc, ja gribēšu, tad varēšu izklaidēties. Ir vajadzīgs atvilkt elpu, un ikviens cilvēks, arī es, reizēm grib atpūsties.
Kādiem dzērieniem jūs dodat priekšroku?
Labam viskijam – kokteiļos, ar kolu, «Bacardi».
Teicāt, ka jūsu nodarbošanās ir arī jūsu hobijs, bet kaut kam citam atliek laika?
Cenšos palasīt grāmatas, taču ne lasīšanas pēc. Ja man viegli lasās, tad lasu. Neesmu no tiem, kas var no rīta sākt lasīt grāmatu, un tāpēc, ka mani tā ierauj, lasīt visu dienu.
Kurai grāmatai izdevies jūs ieraut?
No pēdējā laikā lasītajām – «Meitene ar pūķa tetovējumu». Tagad lasu visas daļas pēc kārtas. Man šķiet interesanti. Filmu arī nesen noskatījos. Izlasīju arī [Andra] Grūtupa grāmatu «Maniaks» – tā arī likās pietiekami interesanta.
Vasarā Siguldā izklaižu netrūkst – tur ir gan Opermūzikas svētki, gan citi pasākumi.
Uz Opermūzikas svētkiem esmu bijis vienu reizi. Es tā īsti operu nesaprotu. Protams, mākslinieki skaisti dzied un balsis ir fenomenālas, bet nevarētu teikt, ka es to mūziku izbaudu. Drīzāk man patīk apmeklēt kādu rokmūzikas koncertu vai aiziet uz ikgadējiem Siguldas pilsētas svētkiem.
Varbūt aizraujaties ar kulināriju?
Nē! (Smejas.) Principā es gatavoju ļoti švaki, un mani arī gatavošana neinteresē, un savai dzīvesbiedrenei arī to neuzspiežu. Neuzskatu, ka kādam jābūt pakārtotam man un kādam obligāti jāgatavo ēst. Ja iedvesmas nav, tad negatavo. Man pašam tas nesagādā gandarījumu un nav mans ampluā.
Nu jau pasaulē jūs pazīst kā Latvijas pārstāvi. Vai jūtat interesi par mūsu valsti un vai nākas atbildēt uz jautājumiem par to, kas šeit notiek?
Tad, kad tikko sākām sportot, cilvēki interesējās par Latviju. Viņi domāja, ka te skraida lāči un ka elektrību mēs ražojam, paši savās mājās griezdami riteni. Bet ir pagājis laiks, viņi brauc uz Latviju trenēties vai uz sacensībām un redz, ka te viss notiek, ka viss ir civilizēti, cilvēki ir atvērti. Infrastruktūra sporta jomā ir sakārtota, un viņi brauc vēl, jo ir apmierināti par to servisu un mūsu cenu līmeni. Un beigās saka, ka te nav tā, kā bija domājuši... Šeit jau nav slikti – nekādā ziņā.
Kāds ir trakākais jautājums, uz kādu jums nācies atbildēt par Latviju?
Tas bija 1997.gadā, kad braucām uz sacensībām – toreiz amerikāņi prasīja, vai man mājās esot televizors... (Smejas.) Tagad nekas tik briesmīgs nav bijis. Kad esam tajā apritē, šādus jautājumus neuzdod. Protams, interese ir: cik liela ir mūsu valsts, cik cilvēku te dzīvo, kāda ir sistēma. Šobrīd, vismaz sportā un skeletonā, tādas īstas sistēmas šajā jomā nav, ir tikai zināma apstākļu sakritība. Tas, ka ģimeniski nodarbojamies, ka tēvs ražo kamanas, mēs startējam, ir kaut kā veiksmīgi salicies kopā. Tagad tēvs ir nopietni ķēries pie tā, lai sistēmu sakārtotu. Vai viņš to darītu ar tādu entuziasmu, ja mēs abi ar Tomasu nebūtu sportā? Nezinu...
Teicāt, ka startējat ar tēva ražotajām kamanām.
Jā, tāda doma mums bijusi vienmēr, ka mēs uz kamanām varētu uzlikt uzrakstu «Made in Latvia», lai visi zinātu, ka mūsu kamanas tiešām ir ražotas Latvijā. Jo sākotnēji viena detaļa bija no turienes, otra – vēl no kādas citas puses... Galvas un zelta rokas cilvēkiem ir dotas, bet bija grūti tos cilvēkus atrast. Mēģinājām atrast meistarus, kam interesē ne tikai paņemt naudu, bet arī kaut ko izdarīt un lai no viņa būtu pienesums. Mēs ar brāli esam arī visā procesā ierauti, esam apguvuši un sapratuši tos procesus, varam arī dot padomus.
Ar jūsu tēva ražotajām kamanām braucat tikai jūs?
Ne tikai: brauc spāņi, īri, krievi, arī amerikāņiem ir interese, grieķi grib, šveicieši... Ja rezultāts ir, cilvēki grib tās kamanas pamēģināt. Te gan ir tas jautājums, vai pelnīt naudu un aizrauties ar tirgošanu, jo – tu šādi sev radi konkurenci...
Vai no konkurences nebaidāties?
Kamanas ir dabūjuši tie cilvēki, kas pārstāvējuši mūsu komandu, – cilvēki, kurus pazīstam un kam esam pārdevuši pa draugam. Neteiksim, ka tas bijis baigā biznesa dēļ. Konkurentiem pārdot ragavas būtu riskanti. (Smejas.) No vienas puses, kamanas ir līdzīgas; mums gan ir savi mazie noslēpumi. Nu, un tad nosaka labāko sportistu. No otras puses, kāpēc sev radīt lieku konkurenci?
Kur slēpjas šā sporta veida valdzinājums?
Nezinu, vai to daru ātruma vai sajūtu dēļ. Varbūt vairāk kādu grūtu vietu dēļ trasē, kas jāizbrauc, jāpārvar, nevis tāpēc, ka man patiktu ātrums vai tas, ka vējš svilpo gar ausīm. Citreiz man prasa, kādēļ es to daru... Nemaz nemāku atbildēt. Viss ir iegājies tā, ka man patīk tas, ko daru, taču neesmu aizdomājies, kas tieši. Šis sporta veids ir interesants ar to, ka tajā neko nevar paredzēt.
Stāstījāt, ka tiekaties ar skolu jauniešiem, kurus mudināt vairāk nodoties fiziskām aktivitātēm vai atrast sev vēl kādu citu nodarbošanos. Taču pavisam drīz pats kļūsiet par tēvu... Vai tas kaut ko mainīs jūsu dzīvē?
Domāju gan, ka mainīs – nākamos divdesmit gadus noteikti. Kā? Vēl nevaru pateikt, jo to visu procesu ar interesi gaidu. Man jau iepriekšējas pieredzes nav... Taču esmu gatavs, ka šis notikums tiešām mainīs ne tikai manu dzīvi, bet arī sporta gaitas. Būs vēl viens cilvēciņš, par ko rūpēties, kam būs jāvelta laiks, un varbūt man pēc tam uz dzīvi būs pavisam cits skatījums.
Vai savam bērnam es novēlētu tādu pašu likteni kā man? Diez vai, jo – profesionāls sports ir īstermiņa brīdis. Un otrs – to, ko esmu šajā sporta veidā iemācījies, to dzīvē nevaru izmantot. Ja nepalikšu šajā sportā kā treneris, visu nāksies sākt no nulles, un tas ir ļoti grūti.
