Pēc ceļojuma uz Bali iluzionisti Dace un Enriko Pecolli ir secinājuši: katrā gadījumā no Bali tu atgriezies savādāks, ja vispār gribi atgriezties. Taču, kā jau ar visām labām lietām, nepārēsties ir tas labākais, jo, ja paradīze kļūtu par rutīnu, ko tad?!
Bali dziednieku meklējot
Lai vai kā, bet, esot Bali, es biju līdzi paņēmusi, manuprāt, atbilstošu literatūru – grāmatu «Ēd, lūdzies, mīli», īpaši jau trešā šīs grāmatas daļa, kur reāli aprakstītie notikumi norisinās Bali. Tieši lasot šo grāmatas daļu, man ienāca prātā doma - ja reiz šie notikumi ir reāli, kāpēc gan tos nepadarīt vēl reālākus? Runājot ar vietējiem baliešiem, protams, viņi zina šo grāmatu un vēl vairāk – pašu filmu ar Džūliju Robertsu galvenajā lomā, kura, filmējoties Bali, šeit pavadījusi veselu mēnesi.
Tā nu es, kūtrumu pie malas metusi, teicos, ka vēlos uzmeklēt šo Bali dziednieku – priesteri jeb guru Ketutu Lijeru no Ubudas pilsētiņas. Viņu atrast nebija grūti, jo izrādās, ka viņā slava gājusi pašam pa priekšu daudzus jo daudzus gadus pirms grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Tūlīt pat jau bija rokā arī viņa telefona numurs. Sazvanot viņu, sirds dauzījās kā negudra, taču viņa jauneklīgā un jautrā balss visu satraukumu izkliedēja. Lai gan viņš teicās, ka ir ļoti, ļoti noslogots ar pieņemšanām un grafiks ir pieblīvēts, tomēr teicās, ka gribētu satikt mani, kas no Latvijas, un ierādīja tikšanās laiku agri no rīta.
Smaids gluži kā grāmatā
Tā kā dzīvojām gandrīz divu stundu brauciena attālumā no viņa mājas, kur notiek pieņemšana, izbraucām vēl tumsā un, nedaudz pārcenzdamies, ieradāmies pat pirms norādītā laika.
Ketuts vēl staigāja pa pagalmu rīta sarongā, taču tas viņu nesatrauca un viņš smaidīdams teicās, ka tūlīt būs gatavs mūsu pieņemšanai. Jā, tas pats bezzobainais, bezgala priecīgais smaids, kas tika aprakstīts grāmatā.
Kamēr Ketuts pārģērbās, es nedaudz izpētīju viņa pagalmu, kas sastāvēja no vairākām ēkām un blakus pagalmiņiem un ģimenes tempļa. Daudzās vietās būros sēdēja dziedoši, runājoši un čivinoši eksotiskie putni – papagaiļi un man nezināmi spārnaiņi. Kā Ketuts vēlāk stāstīja, tie piederot viņa meitai.
Numuri un zīmējumi
Uz šo interesanto tikšanos abi ar Enriko bijām ieradušies kopā ar mūsu Bali pavadoni, arī Ketutu. Interesants fakts ir tas, ka Bali bērniem vārdus dod kā numurus dzimšanas secībā – pirmais, otrais, trešais, ceturtais, un piektais atkal ir pirmais utt., kā arī nav atšķirības, vai bērns ir puika vai meitene, numerācijas vārdi visiem vienādi. Un vārds Ketut ir ceturtais kārtas numurs, tieši tāds pats, kādu man piešķīra guru, gaidot savu kārtu rindā. Jāpakonsultējas ar kādu numerologu, ko gan šis skaitlis man grib teikt.
Kādā no pagalma nišām bija eksponēti Ketuta maģiskie zīmējumi, kur katrs darbs ir kāds stāsts, pamācība vai Dzīves gudrība. Bez Ketuta paskaidrojumiem man gan grūti bija tos pilnībā saprast. Tie, kas atceras grāmatā aprakstīto maģisko zīmējumu, ko Ketuts veltīja galvenajai varonei, tas bija cilvēks bez galvas, bet sirds vietā smaidīga sejiņa, kas nozīmē - dzīvojot nedomā tik daudz ar intelektu, bet domā ar sirdi un sirdij liec smaidīt.
Tomēr sūta pie ārsta
Pa to laiku Ketuts jau bija pārģērbies un ar lielu sajūsmu priecājās par to, ka esam ieradušies no pašas Latvijas. Viņš uzaicināja mūs visus piesēst uz lievenīša, kur viņš pavada lielāko savas dienas laiku kopā ar apmeklētājiem no visas pasaules. Viņu interesēja, kādēļ esmu pie viņa ieradusies, vai gribot, lai «palasa» no rokas? Teicu, kas rokas lasīšana nav apmeklējuma iemesls, bet gan tas, ka, izlasot grāmatu, es ļoti iedvesmojos un gribēju viņu satikt, gan apbrīnas par viņu vadīta, gan arī praktisku apsvērumu dēļ - gribēju pajautāt, vai viņam nav zināms kāds risinājumu migrēnas ārstēšanai. Taču par migrēnas problēmu runājot, viņš man parādīja savus vecvectēvu pierakstus, kas sasieti dēlīšos un rakstīti sanskritā. Ketuts teic, ka mūsdienās daudzas no tēvu zālītēm esot gandrīz vai neiespējami dabūt vai jau pavisam izzudušas, tādēļ šajā jautājumā tomēr ieteic doties pie ārsta. Tā kā grāmatas autorei nebija īsti izdevies noskaidrot guru vecumu, tad nolēmu pajautāt, uz ko viņš man atbildēja – 99. Teicās gan, ka ar veselību vairs neesot visai labi un, iespējams, ka tas todien bija vecums, kāds viņš jutās.
Bizness vai iedvesmošana labiem darbiem?
Ketuts visu laiku nepārstāja jūsmot par to, ka esam ieradušies, un galu galā, mūs pierunāja «palasīt» roku. Lai gan esmu priecīga par savu pagātni un tagadni un nākotnē zinātkāri necenšos lūkoties, jo zinu, ka būs labi, jo esam Dieviņam zem spārna. Un tomēr... skatoties manā plaukstā, Ketuts nebeidza priecāties, cik viss labi, un stāstīja dažādas iedvesmojošas lietas saistībā ar manu veiksmes profesiju un citām prieku dodošām vēstīm, ik pa laikam arī atgādinot par to, cik labs cilvēks ir mans vīrs, kam, protams, smaidot piekrītu. Tieši tikpat iedvesmojoša rokas lasīšana tika arī Enriko, kas nu jau likās kā labi iemācīta dzejoļa deklamēšana, jo Ketuta teksti bija identiski... Iepriekš neminēju, ka katra apmeklētāja vizīte maksā 30 dolārus un interesentu bari tur nemitējas kā no agra rīta tā līdz vēlam vakaram. Jāapbrīno vien šī vecā vīra izturība.
Jā, var jau to nosaukt par Bali dziednieka Ketuta biznesu un noskumt, ka vienus un tos pašus teikumus Ketuts deklamē pilnīgi visiem apmeklētājiem, lai no kurienes viņi nākdami. Bet var taču arī nopriecāties par brīnišķīgo tikšanos ar šo dzīvespriecīgo 99gadīgo dziednieku, kurš visus šos ceļojošos tūristus spēj iedvesmot labiem darbiem un labām domām, jo ko gan diži dziļāku viņš paspētu iesākt, tiekoties ar cilvēku vien īsu laika sprīdi, iespējams, pat pirmo vai pēdējo reizi viņu mūžā.
Vecais vīrs uz atvadām palūdza man iztulkot grāmatas «Ēd, lūdzies, mīli» autores Elizabetes kartiņu – viņam veltītu vēstuli -, kur autore vienkāršiem, bet sirds dziļumā nobriedinātiem vārdiem pateicās Ketutam, ka viņš viņu iemācījis mīlēt. Kas gan var būt skaistāks?
Atvadoties no mums, Ketuts nebeidza apgalvot, cik ļoti priecīgs viņš ir, ka mēs pie viņa atbraucām, un aicināja, kad nākamreiz būsim Bali, apciemot viņu atkal, ko noteikti labprāt arī darīsim.
