Karalis un viņa pilis

Alpu kalnu pakājē paveras brīnišķīgs skats uz Noišvānšteinas pili, ko uzcēlis par pasaku un gulbju karali dēvētais Ludviķis II. Tā uzcelta uz augstas klints. Kalnu pakājē atrodas Hoenšvangavas pils, kur Ludviķis II pavadīja bērnību, līdz pretējā kalna virsotnē uzcēla pats savu pasaku pili, kur patverties no apnicīgās tautas. Pārsteidzoši, ka pilī bija moderna gaisa apkures sistēma un ūdensvads. Ludviķis II dievinājis Riharda Vāgnera operas, tāpēc pilī sienu gleznojumos pārsvarā attēloti operu varoņi. Pa pils logiem redzami brīnišķīgi kalnu skati. Vēstulē Vāgneram Ludviķis rakstījis, ka pils veltīta mūziķim. Tomēr Vāgners te nepaguva apmeklēt savu cienītāju, jo pēc pils pabeigšanas karalis tajā pavadījis tikai 172 dienas, kad atrasts noslīcis. Tā arī nav atklāts, vai viņš nav kritis par kādas sazvērestības upuri.

Izrādās, ka šī pils ir attēlota uz Disneja filmu studijas logo un ir prototips Disnejlendās būvētajām pasaku pilīm. Tāda tā arī ir – kā tikko uzcelta kādas pasaku filmas uzņemšanai.

Trīs rītus vērojām pili kalnos. Pēdējā rītā pils bija miglā tīta, bet kalni bija pazuduši pavisam. Vērojot pili kalnā, likās nesaprotami, kā var pie tās nokļūt. Taču starp kokiem ir paslēpies pietiekami plats asfaltēts ceļš, pa kuru gandrīz līdz pilij var uzbraukt zirga pajūgā vai pat automašīnā.  

Vēl ar karali Ludviķi II saistās arī greznā Linderhofas pils, kas vienīgā pabeigta Ludviķa II dzīves laikā. Ik pēc stundas pils priekšā debesīs šaujas apmēram desmit metrus augsta strūklaka. Šī pils ir ļoti grezna, viss mirdz zeltā un spoguļos – tiešām karaliska villa! Greznībā tā neatpaliekot no slavenās Versaļas pils Francijā. Arī šeit jaunākie tehnikas sasniegumi – ēdamgalds, kas iegrimst grīdā, bet pēc tam paceļas jau pilns ar ēdieniem. Mani īpaši pārsteidza istaba, kurā viens otram pretī novietoti spoguļi, tā radot ilūziju, ka istaba ir bezgalīga. Un vēl kāds patīkams pārsteigums – audiogids bija latviešu valodā! Pilij apkārt ir ļoti skaists parks, kurā ir pat mākslīgi būvēta stalaktītu ala, ko Ludviķis II speciāli izveidojis Vāgnera operu izrādēm.

Netālu no pilīm atrodas termālie baseini, kur no āra baseiniem paveras burvīgs skats uz Alpu kalniem un Noišvānšteinas pili – kā pasakā…

Bavārijas galvaspilsēta un Bavārijas sirds

Protams, esot Bavārijā, jāapmeklē arī tās galvaspilsēta Minhene. Iespaidu par šo pilsētu gan sabojāja Kristofera ielas svētki pilsētas laukumā – redzējām tikai ļaužu masas, dīvaini tērptus puišus un meitenes un dzirdējām skaļu mūziku. Kā vēlāk internetā noskaidroju, šādus svētkus svin arī Latvijā, tikai pie mums tie saucas Rīgas praids.

Tomēr atmiņā paliks ļoti modernais "BMW" automašīnu tirdzniecības centrs "BMW pasaule", kas saņēmis ne vienu vien balvu. Kopā ar leģendārajiem BMW "Četriem cilindriem" un jauno muzeju tas kļuvis par Minhenes arhitektūras simbolu. Minhenē ir lielākais alus krogs visā Vācijā "Hofbrauhaus". Tur alu pasniedz litra kausos un varot vienlaikus ietilpt 3000 cilvēku, kuri visi arī runā vienlaikus. Troksnis šajā milzu pagrabā ir neaprakstāms! Diemžēl vai par laimi mēs neizbaudījām šo atmosfēru, jo - nebija vietu!  

Nirnbergu dēvē par Bavārijas sirdi. Tā ir slavena ar Ziemassvētku tirdziņiem un tiesas prāvu, kā arī ar savām strūklakām. Arī vasarā vecpilsētas tirgus laukumā var nopirkt "Lebkuchen" - mīkstās piparkūkas. Pilsētas lielākais lepnums ir gotiskā Skaistā strūklaka ar margās paslēpto zelta riņķi, kas trīs reizes jāpagriež, lai piepildītos jebkura vēlēšanās. Nirnberga ir arī mākslinieka Albrehta Dīrera un dzejnieka Hansa Zaksa pilsēta. Strūklakai "Laulības dzīves ainiņas" H.Zakss veltījis dzejoli "Saldskābā laulības dzīve", kuru atdzejojis latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks.

Ievērības cienīga ir Etāles klosterbaznīca, kas celta gotiskā stilā, bet vēlāk pārbūvēta baroka stilā.

Klostera brāļi nodarbojas ar vīnu, liķieru, alus, dažādu rokdarbu izgatavošanu, tā pelnot sev iztiku. Tieši tur ražo oriģinālo liķieri Bénédictine.

Arī vasaras vidū ir sniegs

Vācijas augstākā (2964 metri virs jūras līmeņa) virsotne Cūgšpice pirmo reizi esot iekarota, lai Maksimiliāna I vadītajai Bavārijas karalistei varētu novilkt precīzas robežas. Šodien virsotnē var nokļūt gan kāpjot kalnā, gan paceļoties ar pacēlāju, gan braucot ar vilcieniņu, kura riteņu īpašā konstrukcija ļauj tam rāpties pa stāvu virsmu. Vilciens brauc pa kalnā izcirstu tuneli, kas dažam rada nelielu baiļu lēkmi. Pa ceļam vagonā tiek rādīta filma par to, kā tad Cūgšpicē viss ir tapis. Mēs augšup dodamies ar pacēlāju, bet ar vilcieniņu braucam lejā. Cūgšpice mūs sagaida ar aukstumu un miglu, tāpēc neredzam kalnus visā to krāšņumā. Tomēr kaut kāds priekšstats rodas. Neticami, ka cilvēks augstu kalnos ir spējis izbūvēt daudzstāvu kompleksu ar restorānu, kinozāli un terasi, no kuras var aplūkot Alpu varenību. Ar citu pacēlāju nokļūstam uz ledāja, kas atrodas mazliet zemāk. Tur uzcelta baznīciņa (Vācijā atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa), pie kuras ir piemiņas plāksne kalnos bojā gājušajiem. Arī vasaras vidū šeit ir sniegs. Pārsteidzoši, bet dažu minūšu laikā viss ietinas biezā miglā.