Binnija tiek pie stilīga motorollera (15)

Braucamrīku noskata Itālijā

Par savu motorolleru Binnija sapņojusi kopš brīža, kad pirms vairākiem gadiem aizbraukusi uz Itāliju. «Tur motorolleru ir tik daudz, ka itāļi šos braucamrīkus krāmē kaudzēs un īpaši nepieskata. Un, kad viņi ar motorolleriem brauc, tas izskatās tik skaisti, tik brīvi, tik... Tā ir kaut kāda maģija! Meitenes ar motorolleru var braukt augstpapēžu kurpēs un minisvārkos. Pamēģini tā braukt ar moci,» viņa uzskaita šā transportlīdzekļa labās īpašības, neaizmirstot norādīt uz benzīna ekonomiju: «Ielejot benzīnu par pieciem latiem, es varu braukt veselu nedēļu un par ietaupīto naudu nopirkt sev skaistas kurpes!»

Piecus gadus Binnija draugiem un kolēģiem čīkstējusi, ka grib pati savu motorolleru. Pagājušogad viņas salona kolēģes, ko Binnija mīļi sauc par saviem «zvirbuļiem», sametušas naudiņu un uzdāvinājušas viņai to dzimšanas dienā, cieši piesakot – beidz čīkstēt, sāc krāt un nemaz nemēģini tērēt kaut kam citam! «Biju izplānojusi, ka katru mēnesi atlikšu zināmu summu un jau vasaras sākumā varēšu savu motorolleru nopirkt. Kad biju to izdomājusi, tās pašas dienas vakarā piebraucu pie savas mājas un satiku kādu senu draugu, kurš bija atbraucis ar savu motorolleru. To ieraugot, teicu – kā es gribētu tādu braucamrīku... Viņš teica: es gribu pirkt jaunāku modeli, varbūt tu gribi atpirkt manējo? Tā mēs viens otru atradām...» Binnija īsi atstāsta, kā tikusi pie izsapņotā motorollera.

Pagaidām tas ir sudrabainā krāsā, taču, pēc kāda drauga ieteikuma, Binnija to, iespējams, aplīmēs ar līmplēvi. «Kaut ko noteikti var izdomāt, kādus dekorus – puķuzirņus un citas lietas, kas man patīk. Lai izskatās priecīgi un forši. Taču nekādus burtus «BB» pat nedomāju likt virsū – tas nav vajadzīgs,» apgalvo stilīgā braucamrīka īpašniece, kura savu transportlīdzekli jau esot pārdēvējusi par «rotoroimeni» – tā, lai vārdā būtu vairāk r burtu.

Lielais ceļojums pa Jūrmalas šoseju

Braukt Binnija mācījusies Priedainē – tajā pašā bāzē, kur apguvusi ūdensslēpošanu. «Sākumā treneris mani bišķiņ pieturēja, bet pēc tam – kā es taisnā vīlē braucu...» atceroties savu mācību laiku, Binnija smejas, piebilstot – ja tobrīd viņai nāktos pagriezties vai veikt kādu citu manevru, būtu lielas ziepes. «Bet pēc tam mācījos braukt pa Priedaines mazajām ieliņām un pamazām aklimatizējos. Taču no Priedaines man motorolleru vajadzēja dabūt uz Rīgu, tādēļ pirmais lielais ceļojums sanāca pa Jūrmalas šoseju. Es biju mācījusies braukt tieši stundu, taču «uzliku» ļoti pārliecinošu sejas izteiksmi un devos ceļā...»

Šajā braucienā Binnija pamanījusi, ka lielākā daļa autovadītāju tomēr uzvedas ļoti toleranti: «Es nebraucu pa maliņu, bet gan pa joslu – ar domu, ka negribu, lai mani «spiež» ārā no plūsmas. Un arī neesmu saskārusies ar tādiem, kas man pīpinātu, brauktu virsū vai kā citādi neadekvāti reaģētu. Arī Rīgā pa ielām braucu pa joslu, lai gan dažkārt jūtu mugurā duramies neapmierinātus skatienus – acīmredzot tam aizmugurējam nepatīk, ka es tur esmu. Taču braucu tā, kā vajag, un plūsmu nekavēju. Galu galā mans pelēcītis ir pietiekami jaudīgs, tā ka pārvietoties ar atļautajiem 50 kilometriem stundā nav nekādu problēmu,» par savu braukšanas pieredzi saka Binnija.
Viņa ievērojusi, ka, pamanot dāmu uz motorollera, cilvēki smaida, tātad – viņos izstrādājas C vitamīns. «Kaut kas tajā motorollerā ir: varbūt tas atraisa cilvēkos prieku vai varbūt atsauc atmiņā Itāliju,» viņa spriež un piebilst, ka pagaidām pārāk daudz dāmu, kuras pārvietotos ar motorolleriem, gan nav pamanījusi. «Kad grasījos pirkt šo braucamrīku, visi man teica, ka tas esot bīstami, ka mani spiedīs ārā, ka neievēros. Manuprāt, ir tā – ja cilvēku dzīvē vispār neievēro, tad neievēro arī uz ielas. Neļauju sev kāpt uz galvas,» Binnija strikti noteic.

Savukārt pie spoguļa piestiprinātais «gaismas eņģelītis» neesot gluži talismans, bet gan viņas sargeņģeļu vizualizācija. «Gadiem ejot, aizvien vairāk sajūtu viņu klātbūtni un to, ka viņi reāli sargā un palīdz,» atzīst stilīgā braucamrīka īpašniece.