Miks: Lai arī par savām mājām visbiežāk saucat Albukērkiju ASV, ilgu laiku esat ceļojuši un uzturējušies visdažādākajās vietās pasaulē. Vai šobrīd kādu vietu maz varat saukt par “mājām”?

Hetere: Esam daudz ceļojuši un ilgāku brīdi dzīvojuši Budapeštā, taču nesen atgriezāmies Albukērkijā. Ir jauki, ka ir vieta, kurā atgriezties pirms nākamā ceļojuma, tāpēc šobrīd Albukērkija tiešām rada māju sajūtu.

Miks: Izlabo, ja kļūdos, taču jūsu vārdi un uzvārdi nebūt neliecina par austrumeiropeisku izcelsmi… Kas jūsos modinājis muzikālo un, es pat teiktu, antropoloģisko interesi par tādām valstīm kā Ungārija, Rumānija, Čehija un citām šajā reģionā?

Hetere: Manuprāt, interesēties un mīlēt kādu kultūru ir iespējams arī tad, ja bioloģiski tā nav tava. Ja arī mana ģimene nav cēlusies no Austrumeiropas, kaut kas šajā mūzikā un kultūrā vispār liekas pazīstams, rada tādu kā ērtības sajūtu. Protams, mēs esam un vienmēr būsim “autsaideri”, ar to mums jāsamierinās, taču varbūt tieši tāpēc mēs spējam to novērtēt jo vairāk. Tāpēc, ka esam tik attālināti.

Ārpus ierastās Rietumu perspektīvas mūsu muzikālo interesi izveda gan ierakstu klausīšanās, gan ceļošana, gan jaunu draugu iepazīšana.

Džeremijs Čikāgā savulaik dzīvoja ukraiņu ciematā un bieži apstaigāja tuvējos mūzikas ierakstu veikalus, kur pasūtīja mūziku no Dienvidslāvijas un Rumānijas.

Tur arī aizsākās viņa muzikālā interese. Es savukārt Albukērkijā sāku muzicēt klezmeru ansamblī un pastiprināti klausīties klezmeru mūziku no visas Austrumeiropas. Reiz sinagogā, kurā spēlējām, notika radošā darbnīca leģendārās maķedoniešu dziedātājas Esmas Redzapovas vadībā. Klausījāmies viņu pavadošajos fantastiskajos mūziķos un mācījāmies no tā, ko dzirdējām. Šī pieredze patiešām lika manai interesei par čigānu mūziku iedegties, jo tā bija tik personīga.

Miks: Vai mūzikai, tavuprāt, ir kādas ģeogrāfiskās robežas? Tādā izpratnē, ka mūzika ir “piesieta” tai vai citai vietai? Saprotams, ka AHAAH mūzika gandrīz vienmēr tiek saistīta un apzīmēta ar ģeogrāfiskiem terminiem, taču vienlaikus pastāv arī pretruna šajā vārdu salikumā – “mūzika” un “ģeogrāfiski ierobežota”…

Hetere: Mūzikā, īpaši Austrumeiropas, Balkānu un Tuvo Austrumu mūzikā visvairāk mēs mīlam to, ka tai nav robežu vai ierobežojumu. Starp reģioniem un etniskajām grupām notiek absolūti brīva mijiedarbība, kas tik ļoti bieži tiek ignorēta un apspiesta politiskajos un diplomātiskajos jautājumos.

Miks: Kādā no YouTube.com atrodamajām intervijām (filmēta 2009.gada festivāla SXSW laikā) Džeremijs stāsta, ka vislabāk būtu, ja valsts (ASV) vairāk līdzekļu tērētu, lai vietējās grupas varētu ceļot un muzicēt citviet pasaulē, nevis lai grupas un mūziķus no malu malām vestu uz Teksasu. Kāpēc, tavuprāt, lai grupa no Amerikas, kas spēlē austrumeiropiešu mūziku, būtu citiem interesanta? Protams, AHAAH jau sen pierādījuši, ka tas iespējams, tomēr…

Hetere: Manuprāt, cilvēkiem jau kļūst nelabi no allaž tām pašām vecajām Rietumu melodijām un ritmiem. Mēs spēlējam tā, kā jūtamies iedvesmoti. Par spīti tam, vai Austrumeiropas mūzika ir vai nav kādubrīd modē.

Amerikā cilvēki, imigranti un imigrantu pēcteči, šādu mūziku spēlē jau kopš Otrā pasaules kara laikiem.

Miks: Jautāju, jo man liekas, ka mūzika Latvijā ir tāda kā nolemta. Varētu uzrakstīt doktora disertāciju par tēmu “Kāpēc pēdējo divu gadu desmitu laikā (lai neteiktu – nekad) latviešu mūzika nav izpelnījusies starptautisku atzinību?” Protams, runa ir par t.s. populāro, ne akadēmisko mūziku. Tā vai citādi šis jautājums ir pastāvējis, kopš sevi atceros. Lielākā daļa grupu un mūziķu atsaucas uz kaut ko, kas viņi nav, - dzied svešā mēlē, kā iedvesmas avotus min svešus mūziķus, savus ierakstus miksēt un māsterēt uztic svešiem un no laimes aptaisās, ja ierakstā piedalīties piekrīt kāds svešais no Lielbritānijas vai citām svešām zemēm. Citiem vārdiem, notiek taustīšanās pēc kaut kā kaut kur tur, ārā. Tāpat, kā to dara arī AHAAH...

Hetere: Nu, vienmēr vieglāk ir mēģināt un atdarināt to, ko dara kāds cits, nekā nodarboties ar kaut ko, kas padodas dabiski, no sirds. Manuprāt, nav nozīmes tam, kādā valodā cilvēks runā vai dzied, kādus mērogus un ritmu izmanto. Runa ir par būšanu oriģinālam, nemēģinot kādam izpatikt.

Miks: Kā līdz šim esat sadzīvojuši ar mūziķiem, kuriem jūsu spēlētais ir asinīs, – The Hun Hangar Ensemble un Kalmanu Balogu (Kálmán Balogh) no Ungārijas, Fanfare Ciocarlia no Rumānijas un citiem? Kā viņi uztver to, ko darāt?

Hetere: Ikviens, ar kuru līdz šim esam kopā muzicējuši, ir bijis jaukākais un laipnākais no jebkad satiktajiem cilvēkiem. Tas ir milzu izaicinājums un vienlaikus arī mācību pieredze katram no iesaistītajiem. Domāju, ka cilvēki novērtē to, cik ļoti ieinteresēti viņu kultūrā esam.

Miks: Kas jūs uztur pie dzīvības? Ne reizi vien jums vaicāts par muzikālajiem iedvesmotājiem, taču nešaubos, ka ir brīži, kad paši sev jautājat: “Kāda velna pēc?!” Kas tādos brīžos notur jūsu galvas augšā un sirdis – sitamies?

A Hawk And A Hacksaw - Kertész from Ray Concepcion on Vimeo.

Hetere: Muzicēšana kā fizisks akts. Pašiem vai kopā ar kādu – tā ir ārkārtīga bauda! Vienmēr atrodas jaunais, ko mācīties, kā sevi piespiest.

Miks: Vai bez dziļi personīgajām ir vēl kādas rūpes, kas mudina ceļot, muzicēt, izturēties pret savu darbu tā un ne citādi? Vai jūtaties esam kādā “misijā”? Dažam vērotājam no malas varētu šķist, ka nudien esat…

Hetere: Nedomāju, ka tie ir kādi apzināti centieni, vairāk sajūta, kas liek mums kustēt. Mēs ceram, ka kaut kādā mērā uzrunājam cilvēkus, vienlaikus darot to, ko mīlam visvairāk. Gribas cerēt, ka, redzot un dzirdot mūs spēlējam, cilvēki ieinteresējas par mūziku no citām zemēm un vietām, nevis tikai par ierasto Rietumu popmūziku.

Miks: Ņemot vērā, ka šī ir intervija ar elektroniskā pasta starpniecību un prasa vairāk laika un darba, lai atbildētu uz jautājumiem, lūk, pēdējais – ko varam gaidīt jūsu šā gada Eiropas turnejas laikā? Īpaši, ja kādam nav ne jausmas, kas tas par cilvēku, kas tā par grupu, kas tikko nopratināta.

Hetere: Negribu izrunāties par daudz un sabojāt pārsteigumu. Ir vienkārši jānāk un labi jājūtas. Es ceru…

***

Uzziņai: Hetere Džeremija Bārnsa projektam A Hawk And A Hacksaw pievienojās laikā, kad tapa trešais studijas albums – The Way The Wind Blows. Pēc ilgākas uzturēšanās Prāgā Bārnss atgriezās mājās Albukērkijā, kur abi iepazinās.

Kad satiku Heteri, jautāju viņai par Bēlu Bartoku. Tā bija mūsu pirmā saruna,

atceras Bārnss. “Viņa man nospēlēja Bartoka “Sešas rumāņu dejas”. Sākās kopīgi mēģinājumi, kuros klausījāmies mūziku no Grieķijas, Ungārijas, Turcijas un īpaši – no Rumānijas.”

Pirms Hetere satika Bārnsu, viņa muzicēja grupā The Nahalot Shalom Community Klezmer Orchestra, kas izpildīja tradicionālu, pirms Otrā pasaules kara laika ebreju mūziku. Kopš satikšanās abi ne tikai kļuvuši par nedalāmu A Hawk And A Hacksaw kodolu, ap kuru ik pa laikam rotē vairāki (reizēm – pat ļoti daudzi) viesmūziķi. Abi tiešā veidā “vainojami” pie tobrīd vēl 19 gadus vecā Zeka Kondona (Zach Condon) iepazīstināšanas ar plašo pasauli, stādoties priekšā kā Beirut… Bārnss un Trosta palīdzēja ierakstīt viņa debijas albumu Gulag Orkestra un nereti koncertos uzstājoties Kondonu pavadošajā sastāvā.