Degradēta vide un salauzti soliņi Rīgā liecina ne tik daudz par huligānismu, kā par iedzīvotāju samierināšanos ar to, uzskata arhitekts Toms Kokins. Galvaspilsētas publisko telpu vajadzētu izmantot daudz lietderīgāk, bet, ja iedzīvotāji paši nebūs aktīvi un neuzņemsies iniciatīvu, domes ierēdņi par kādas konkrētas vietas labiekārtošanu diezin vai aizdomāsies.
Pilsētu apsaimniekošanā arvien lielāku lomu spēlē iedzīvotāji, kuri, ja vien pietiek uzņēmības, apkārtējo vidi var pārvērst līdz nepazīšanai. Arhitekts Toms Kokins skaidro, ka lēmumi vairs netiek pieņemti tikai «tur augšā». Pašvaldību amatpersonām arvien vairāk jāņem vērā savu iedzīvotāju viedoklis, jo viņi taču ir īstie ierēdņu darba devēji. Turklāt vienkāršā cilvēka vēlmes bieži vien atšķiras no domnieka vai izpilddirekcijas vadītāja iecerēm, tāpēc par tām ir jārunā ar pilsētas vadību.
Par to, cik liels spēks ir pašiem pilsētniekiem, varēja pārliecināties nesen notikušās projekta «Radi Rīgu!» laikā, ko vesela gada garumā organizēja uzņēmīga arhitektu un ainavu arhitektu grupa (www.radirigu.lv). Rīgas domē iesniegti pieci jauni projekti – Krasta ielas teritorijas uzlabošana, Āgenskalna tirgus rekonstrukcija, Čiekurkalna apkārtnes sakopšana, Brīvā laika parka izveide Bolderājas apkaimē, kā arī garās Ziepniekkalnā esošās blokmājas, tautā sauktas par Ķīnas mūri, apkārtnes labiekārtošana.
Kaut arī arhitekti un pilsētplānotāji par projektiem kā augstāk minētais Ķīnas mūris izsakās ciniski, Kokins norāda, ka paši iedzīvotāji ar to patiesībā ļoti lepojoties. «Radi Rīgu!» laikā dzimusi ideja – ja reiz ir tik gara daudzstāvu būve, paralēli tai vajadzētu radīt arī, iespējams, garāko soliņu Baltijā vai Eiropā. Šī gan ir tikai viena no iecerēm, jo, kā skaidro arhitekts, vissvarīgāk ir padarīt pievilcīgāku telpu starp ēkām. «Mazāk jādomā par arhitektu ego pašapmierināšanu caur ekspresīvām un dārgām formām,» viņš saka.
«Tas, kā apsaimniekojam vidi, parāda to, kas mēs esam. Salauzts soliņš liecina ne tik daudz par kādas vienas personas neizdarību, kā cilvēku samierināšanos ar to.»
Viens no pozitīvajiem piemēriem, kad, pateicoties iedzīvotāju iniciatīvai, sekojusi reāla Rīgas domes rīcība, novērojams Grīziņkalna apkaimē – Mūrnieku ielā. Sākotnēji turienes uzņēmīgākie ļaudis vērsušies ar aicinājumu sakopt bruģi, bet šobrīd bez tur jau esošās skursteņslauķu biedrības top aktivitāšu un bērnu centri. Tas apliecina, ka pat maza, sakopta ieliņa ar līdzīgu domāšanu var «aplipināt» savu apkārtni (vēl viens piemērs - tā dēvētā Miera ielas republika). «Vajag tikai uztaustīt to vietējo iedzīvotāju enerģiju, atbalstīt un likt to lietā,» spriež jaunais arhitekts.
Satraucoši gan ir tas, ka pilsētnieki arvien vairāk pārceļas uz Rīgas nomalēm, kaut arī centrā ir tik daudz neapbūvētas zemes un pamestu ēku. Kokins uzsver, ka centru būtu iespējams apdzīvot blīvāk un no tā tikai iegūtu pati pilsēta, kļūstot ekonomiski konkurētspējīgāka un vairāk radoša – tad arī iedzīvotājiem būtu jāpatērē mazāk laika un dārgā benzīna, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B. Attīstīti tilti un ceļi nenozīmē, ka varēsim pārvietoties ātrāk. Tas nozīmē, ka varēsim atļauties nopirkt zemi vēl tālāk no Rīgas.
«Tāpēc jo īpaši jāstimulē ārtelpas labiekārtošanas un apzaļumošanas projekti, lai alkas pēc svaiga gaisa būtu sasniedzamas arī ikdienā un ne tikai idealizētajos laukos,»
turpina Kokins. Rīgā ir ļoti daudz neizmantotas «telpas starp telpām», kas būtu jāpārveido tā, lai tajās labprāt uzturētos cilvēki. Tas palielinās komforta izjūtu un uzlabos dzīves kvalitāti pilsētā.
«Vēsturiski daudzu ēku pagalmi ir ļoti slikti izsauļoti, tur saule neiespīd veselu gadu. Bet ir jāradina pie domas, ka centrā var dzīvot arī ģimene ar bērniem,» viņš saka, vēršot uzmanību uz ēku jumtiem, kurus varētu izmantot daudz lietderīgāk. Šobrīd likums aizliedz arhitektoniski pārāk iejaukties jumtu ainavā, jo tas ir UNESCO kultūras mantojums. Viņš ierosina mīkstināt likumu un atļaut ierīkot tā dēvētos zaļos jumtus, uz kuriem siltā laikā rīkot piknikus vai, piemēram, iestādīt tomātus. «Pats galvenais ir apvienoties grupās, domubiedru un kaimiņu biedrībās, lai tā nav tikai viena dīvaiņa runāšana,» viņš norāda.
Tāpat Rīgai ir vairāk nekā 300 kilometru garas krasta līnijas pie ūdenstilpnēm, taču centrā tikpat kā nav tādu vietu, kur pilsētniekiem nokļūt pie ūdens, kur nu vēl nopeldēties. Šāda dabas dāvana ir perfekti piemērota atpūtai, restorāniem uz ūdens vai jahtu un cita ūdens transporta novietošanai (idejas skatīt galerijās!), taču 20 neatkarības gados maz kas darīts, lai rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem centrā atrastos šādas vietas. Ieceres ir bijušas, taču allaž atdūrušās pret nejēdzīgiem normatīvajiem aktiem un faktu, ka atrašanās uz laipām vai pontoniem bez margām ir bīstama...
«Nezinu, no kurienes ir tāds slimīgs uzstādījums, ka jebkur ūdens malai jābūt norobežotai ar margu. Aizbrauciet uz Stokholmu vai Kopenhāgenu - tur tādu nav un kāds baigi krīt iekšā?»
jautā arhitekts un pats arī atbild - dzīvojot šajās Skandināvijas pilsētās, neko nav dzirdējis par līdzīgiem precedentiem. «Tā ir viena maza pilsētvides detaļa, kas nokauj visu prieku kādam kaut ko projektēt un atrasties pie ūdensmalas.»
Ir arī labie piemēri, kā Ķengaraga promenāde, kas ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem (sakopta apkārtne un tur esošais veloceliņš) kļuvusi par iedzīvotāju pulcēšanās vietu. «Aizbrauciet uz turieni kādā saulainā pēcpusdienā - tur čum un mudž no cilvēkiem. Visiem ir patīkami, un mikrorajonu var ieraudzīt pavisam citā gaismā.»
