Ja vien neskaita tādu sīkumu, ka romāna gaitā «uz citiem medību laukiem» tiek aizsūtīti divi slaveni franču rakstnieki - Frederiks Beigbeders (Frédéric Beigbeder) un pats šā darba autors - Mišels Velbeks.

Beigbeders grāmatas beigās mirst 70+ gadu vecumā mīlošu tuvinieku ielenkumā, turpretī Velbeka nāves epizode ir CSI seriālu vai kāda šausmu trillera cienīga. Lai neskrietu notikumiem pa priekšu un neatklātu pārāk daudz, ielūkosimies jaunākajā Velbeka romānā.

«Karte un teritorija»

Romāna galvenais varonis ir Džeds Martēns - fotogrāfs, kas vairāku laimīgu apstākļu sakritību dēļ kļūst par atzītu mākslinieku. Viņš šķietami bez lielas piepūles iegūst galvu reibinošu slavu un bagātību, fotografējot un vēlāk galerijā izstādot riepu kompānijas «Michelin» karšu fotogrāfijas.

Grāmatas nosaukums aizgūts no poļu/amerikāņu inženiera Alfreda Koržibska (Alfred Korzybski) citāta «karte nav teritorija».

Kad, atsacījies no foto, viņš pievēršas glezniecībai, viņa panākumi sasniedz nebijušus augstumus un viņa darbu vērtība pieaug līdz pat vairākiem miljoniem.

Viņa slavenākais darbs no «vienkāršo arodu sērijas» ir «Bils Geitss un Stīvs Džobss apspriežas par informātikas nākotni» ar apakšvirsrakstu «Saruna Palo Alto».

Olga, tēvs un Velbeks

Grāmatas pirmās divas nodaļas galvenokārt apspēlē Martēna dzīvi, laikmetīgās mākslas aizkulises un viņa neveiksmei lemtās attiecības ar skaisto krievieti Olgu. Sarežģītas ir arī mākslinieka attiecības ar vienīgo ģimenes locekli – vecuma apātijas pārņemto tēvu.

Dīvainā kārtā tuvākais cilvēciskais kontakts Džedam izveidojas ar ekscentrisko īpatni - rakstnieku Mišelu Velbeku, kuru mākslinieks ir nolēmis portretēt.

Interesanta ir Martēna un Velbeka pirmā tikšanās. Rakstnieks pasmejas par «nedaudz smirdīgo, slikti ģērbto» rakstnieku vārdā Mišels Velbeks. Protams, literārais romāna varonis ļoti līdzinās pašam reālās dzīves Mišelam Velbekam. Personāžs mitinās pussagruvušā ēkā pie Šanonas upes ar «vissliktāk apkopto zālāju visā Īrijā». Arī īstais Velbeks vēl nesen dzīvoja izbijušā viesnīcas namā Īrijas grāfistē Korkā, kur pie durvīm karājās plastmasas cipari, kas numurē sen nefunkcionējošās viesnīcas istabu skaitu.

Grāmatas otrās daļas beigās, kad Džeds atvadās no Velbeka, viņš atskārš, ka ir 1. janvāris un beidzies ne tikai vīkends, bet arī brīvdienas, un sākas jauns gads, kurā katrs ieņem savu padotā vai priekšnieka vietu Rietumu ražošanas sistēmā. 

Pēc dažiem mēnešiem Velbeku atrod zvērīgā veidā nogalinātu. Slepkavības izmeklēšanai veltīta grāmatas trešā nodaļa.

Izmeklētājs Žaslēns

Lai arī grāmatas pēdējā nodaļā Džeda Martēna stāsts it kā beidzies, rakstnieks tomēr epizodiski atgriežas pie pašizolācijā dzīvojošā mākslinieka (Džeds jau sen pametis glezniecību, dzīvo bezdarbībā un sācis pat sarunāties ar savu veco boileru), kurš palīdz pieredzējušajam izmeklētājam Žaslēnam atklāt nežēlīgo un asiņaino Velbeka slepkavības lietu.

Komisārs bija mierīgs, redzot šaušalīgo slepkavības vietas skatu - viņš savulaik bija devies uz budistu centru Vensānā, kur bija praktizējis Asubhā jeb meditāciju pie līķa. Grāmatā vairākas lappuses veltītas tieši Žaslēna personībai, uzskatiem un sadzīvei - viņam ir jauks suns Mišū, mīloša sieva Helēna, kas pasniedz ekonomiku un virtuvē eksperimentē ar mencu galisiešu gaumē u.tml. izsmalcinātiem ēdieniem.

Žaslēns ir pārliecināts, ka 99,9% noziegumu pamatā ir nauda un, kā vēlāk izrādīsies, viņam arī šoreiz bija taisnība.

Epilogs

Diemžēl līdz ar Velbeka nāvi romāns pie beigām zaudē asumu. Protams, interesanti tiek apspēlētas eitanāzijas, kapitālisma (Francijas ekonomiskā krīze) tēmas, interesants ir rakstnieka utopiskais skats nākotnē, kur Martēns jau sen ir atvaļinājies no esamības un, noslēdzies no sabiedrības, dzīvo Francijas vidienē, kas kā valsts kļuvusi par lauksaimniecības un tūrisma zemi.

Grāmatas latviešu valodas izdevumā, atbildot uz oriģinālā pirmizdevuma kritizētāju pārmetumiem, iekļauta pateicība franču Vikipēdijai, no kuras rakstnieks aizguvis tekstus par mušu, Viljamu Morisu, Bovē pilsētu u.c. Tā esot daļa no viņa metodes, Velbeks paskaidrojis.

Rezumējot - romāna galvenās tēmas ir novecošana, attiecības starp tēvu un dēlu un realitātes reprezentācija mākslā.

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš.

Par rakstnieku

Mišels Velbeks ir franču rakstnieks, dzejnieks, publicists. Dzimis 1958.gada 26. februārī Francijas Reinjonas salā netālu no Madagaskaras krastiem. Īstais vārds - Mišels Tomass. Viņa vecāki - tēvs, kalnu gids un slēpošanas instruktors, un māte, anestezioloģe, kā raksta pats Velbeks, «agri zaudēja interesi par dēlu». Sešu gadu vecumā Mišels tika atdots aizbildniecībā tēvamātei. Pēc mācībām vienkāršā pamatskolā un sagatavošanās kursiem viņam izdevās kļūt par Francijas grande école - elites augstskolu - sistēmas audzēkni; 1980. gadā Velbeks ieguva inženiera-agronoma diplomu un tajā pašā gadā apprecējās. Sākās garš bezdarba periods. Gadu pēc laulībām piedzima dēls Etjēns; pēc četriem gadiem sekoja laulības šķiršana. Velbeku māca smaga depresija, ko viņš vairākkārt centās klīniski ārstēt.

Dzeju Velbeks sāka rakstīt jau studiju laikā, kad sāka apgrozīties arī literārās aprindās. 1985. gadā viņš satika Mišelu Bultē, «Nouvelle Revue de Paris» redaktoru, kurš kļuva par vienu no viņa labākajiem draugiem un pirmoreiz nodrukāja viņa dzejoļus.

Literatūrā Velbeks spilgti debitēja 1994.gadā ar darbu «Extension du domaine de la lutte», kam 1998.gadā sekoja «Elementārdaļiņas» («Les Particules Élémentaires», kas ieguva prestižo «Prix Novembre» balvu, un literārais žurnāls «Lire» to atzina par gada labāko romānu.

2000.gadā Velbeks izdevis arī mūzikas albumu «Présence Humaine», kur franču elektroniķa Bertrāna Burgalā (Bertrand Burgalat) mūzikas pavadījumā deklamē savu dzeju.

Šodien Velbeks nereti tiek salīdzināts gan ar franču klasiķiem Bodlēru un Flobēru, gan arī ar Oldesu Haksliju un paša autora ļoti iecienīto Tomasu Mannu.