Šonedēļ tika pasniegtas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas. Divās kategorijās – labākais roka albums un labākā debija – biji nominēts arī tu. Precīzāk – tava un domubiedru grupa «Sia Radikal». Kādas bija sajūtas pēkšņi nonākt situācijā, kad esi nominēts šādām balvām?

Šādās situācijās pēkšņi nenonāk. Tā ir katra paša izvēle. Es pats par šo nebūtu aizdomājies, taču mūsu vokālists un tekstu autors Dainis Rijkuris teica – kas mums notiks, ja mēs pamēģināsim?

Respektīvi, iesniegsiet savu ierakstu Gada balvai.

Nuja. Tāpēc jau uzreiz nav jāiet džakuzi ar Reiniku vai jāpiedalās vēl kaut kādā «pazorņikā». Nomaksājām vajadzīgās nodevas disku izskatā un ko tur vēl, un bijām iesnieguši. Kad notika nomināciju paziņošanas pasākums, jau sajutāmies patīkami! Es to izjūtu kā sava darba novērtējumu. Tie cilvēki, kas lemj, tātad ir uz skatu, tausti un dzirdi sapratuši, ka šis materiāls kvalificējas kā attiecīgajā kategorijā iederīgs. Tad tu zini, kāpēc pusgadu no savas dzīves esi pavadījis katorgā - upurējis savas ģimenes laiku, sava miega laiku un arī savas finanses. Gads ir apkārt, augļi ir nogatavojušies. Turklāt 2011. gadā sniegti 20 koncerti dažādās Latvijas vietās. Un nav stāsts par tās balvas obligātu dabūšanu, jo es uz to pasākumu vairāk skatos kā uz tādu saimi, kas sanāk kopā. Tur ir arī daudzi mūsu draugi, tai skaitā «Laime pilnīga», ar kuriem mums pērn sanāca nemitīgi tikties koncertos, uzstāties uz tām pašām skatuvēm. Ja esi nominēts, tad jau esi viens no labākajiem!

To vārdu «pēkšņi» ievadā es domāju globālāk. Respektīvi, vēl pirms ne pārāk ilga laika ļoti daudzi nezināja, ka tu esi arī mūziķis. Tevi zināja kā mediju darboni, nosacītu šovmeni, metālmūzikas popularizētāju, bet ne mūziķi, kurš pats kāpj uz skatuves, lai šo mūziku spēlētu.

Krusta punkts bija 2008. gadā, kad projekts pārtapa reālā kolektīvā, grupā, kas gatava darboties. Toreiz es vēl strādāju «Radio SWH Rock». Kad no turienes aizgāju, man šķiet, ka tieši TVNET parādījās materiāls «Kur pazudis Gustavs Terzens?». «Pazudu» tieši mūzikā, mums pat bija kopīga tūre ar «Sanctimony». Bija gan tikai četras dziesmas, bet izbraucām tūri un sapratām – jā, vajag turpināt! Bet bija tā, kā saki. Pat vairāki čomi, kurus pazinu jau gadiem ilgi, bija ļoti pārsteigti: «Tu spēlē?! Es nemaz nezināju!» Es jau arī biju ieturējis baigo pauzi.

Kāda tad ir tā vēsture? Kad sāki nodarboties ar mūziku?

Vēsture ir tēvs. Mamma gan vienmēr apvainojas, ka es šādā kontekstā runāju tikai par tēvu, tādēļ pateikšu, ka esmu piedzimis diviem vecākiem – Dacei un Arnim. Bet mājās tēvs vienmēr klausījās tāda vai citādāka žanra roku. Visvairāk viņš bija izvēlējies tādu kvalitatīvo lietu - «Pink Floyd», «King Crimson», «Yes»... Bija gan arī tāds marginālais roks kā «Rush». Man tas pavēra citus apvāršņus. Kādā septītajā astotajā klasē sagribējās tāpat kā tie tur uz plakāta. Sāku mācīties ģitāru un sapratu, ka būs baigi grūti! Tēvs atdeva savu veco ģitāru, sāku mācīties pie privātskolotāja. No tirgus tika atvesta mājās kaut kāda pilnīgi negaumīga «Metallica» izlase. Un viss! Ar to man aizgāja ciet!

Tu primāri kļuvi par smagā roka un metālmūzikas melomānu, nevis mūziķi.

Jā, precīzi. Bet paralēli tomēr turpināju mācīties spēlēt. Pirmā grupa bija jau devītajā klasē.

Kā saucās?

No sākuma tā saucās «Dead Souls». Mēģinājām kopā ar «Mary Jane», un viņi mūs izņirdza - «Dead sols»! Mēs to visi šausmīgi ņēmām pie sirds, jo nevar taču grupai būt nosaukums, par kuru kāds ņirdz! Tad izdomājām, ka sauksim sevi par «Dead Line». Trīs mēnešos sagatavojām trīs taimus, spēlējām «Saksofonā» (kādreiz iecienīts Rīgas klubs alternatīvās mūzikas grupām – red. piez.) un par mums pat uzrakstīja avīze «Baltic Times»! Sākumā gāja labi, bet tad sākās sašķelšanās. Pēc tam man vienu brīdi bija grupa kopā ar tagadējo žurnāla «Klubs» redaktoru Juri Šleieru un Verneru Biteru, kurš pēc tam bija grupā «F[ei]K». To mūsu kopīgo grupu sauca «Grisskin». Tāds diezgan rupjš nosaukums, ņemts no norvēģu valodas... Mēģinājām spēlēt kaut ko līdzīgu «Rage Against the Machine». Bet tad viss kaut kā palika novārtā. Mainījās tie gadi, radās citas intereses un aktīvā spēlēšana, sacerēšana pamatīgi iepauzējās.

Lielākā daļa tevi zina kā metālmūzikas virzītāju Latvijā, bet ir kāds absolūti pretējs fakts, ko tikpat daudzi varbūt ir jau aizmirsuši – 2001. gadā tu kopā ar Arni Medni piedalījies lielajā «Eirovīzijas» finālā!

Man atkal šķiet, ka ir cilvēki, kas šo faktu vienmēr izceļ priekšplānā. Piemēram, (mūzikas žurnālists) Sandris Vanzovičs katrā reizē, kad raksta kaut ko par mani, vienmēr iemet to pirmajā rindkopā.

Piekrīti, tas tomēr ir zīmogs.

Ir, bet tāds viegli izplēnējošs, jo man personīgi tas neko nenozīmē. Tā bija tāda sakritību ķēde. Man bija čoms Roberts Birznieks, kura tēvs ar savu biznesa kompāniju bija Arņa Medņa sponsors. Mēs, pie Roberta tusējot, bieži sagadījāmies dažādās viesībās, kur uzstājās prominences, tai skaitā arī Arnis Mednis. Tiku iepazīstināts, izrādījās, ka Arnis caur kaut kādiem aizvēsturiskiem «kodieniem» ir pazīstams ar manu tēvu, sākām runāt par mūziku un viņš pavaicāja, vai nevēlos uzrakstīt tekstu viņa «Eirovīzijas» dziesmai, jo man esot baigi labā angļu valoda. Tā vēsture savukārt bija tāda, ka Roberts Amerikā pabeidza skolu un kā dāvanu tai bija ierakstījis četru dziesmu disku, kurā bija iebļāvis Arņa sarakstītu mūziku. Es arī tiku pieaicināts tur kaut ko iebļaut. Tādēļ Arnim radās šāda doma. Paklausījos to viņa «Eirovīzijas» materiālu, nenormāli sasmējos, bet... labi. Cienīju Arni par «Odis», par to, ko viņš darīja arī pēc tam, par visu to blūzu. Tādēļ uzrakstīju to tekstu. Un viņš ņēma un vinnēja nacionālajā atlasē!

Un tad tu brauci līdzi!

Nu, tas jau arī nebija tā domāts! Viss sākās ar to, ka viņš man piezvanīja un teica: «Klau, no tās delegācijas viens cilvēks netiek, nevēlies braukt līdzi?» Man jau arī nebija paredzēta vieta uz skatuves, es tur neko nespēlēju. Viņš teica, ka vajag tikai izdomāt, ko man darīt, kāpēc mani varētu rakstīt iekšā tajā pieteikuma lapā.

Arnis izmeta - davai, ņemsi akordeonu! Es teicu, ka es taču nemāku spēlēt akordeonu! Viņš teica, ka nav nekādas atšķirības, tāpat «Eirovīzijā» skanēs fonogramma. Aizbrauksim, «iekodīsim», uztusēsim, jo par visu taču maksā Latvijas teļļuks...

Man ir baigais prieks, ka Arnis tagad ir atkopies no slimības, jo viņš ir tieši tik nešpetns, tāds ir viņa raksturs. Tā mēs toreiz tiešām aizbraucām uz turieni, sataisījām mēslus un braucām atpakaļ.

Esi tātad to piedzīvojis. Latvijai vispār vajag to pasākumu?

Vajag! Tā prese, tie sajūsminātie cilvēciņi... Man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, ko tur kurš raksta un saka. Bet citiem tas ir ļoti svarīgi! Jā, es taču vēl autortiesībās saņēmu baigo «piķi». Nesaukšu ciparu, bet apmēram gadu vēlāk ieliku bankomātā karti un izrādījās, ka man tur stāv ļoti patīkama summa. Par septiņām rindiņām vienai dziesmai!

«Radikāļiem» līdz tam jāiet krietni tālāk un ilgāk...

Lūk, kas par štelli! Tā arī ir.

Kāpēc esat tādi... radikāli?

Paša nosaukuma sakarā ir jāatsaucas uz Gustu Leimani. Viņš ir īsts alternatīvās skatuves veterāns Latvijā. Kad viņš bija «F[ei]K» basģitārists, tad viņi Latvijā izbrauca visus pakšus – no mazām kafejnīcām līdz lielām skatuvēm. Viņš arī ir ļoti menedžerīgi tendēta personība. Grupā mēs pašķīrāmies tādēļ, ka bija nesaderības personālijās, bet viņš mums bija ļoti liela vērtība. Arī nosaukumu palīdzēja izdomāt viņš. Secinājām, ka neesam jau gluži Sātana mazdēli un mums arī nevajag tādus tēlot. «Radikal» radās diezgan ātri, un tad Gusts, kurš ikdienā darbojas uzņēmējdarbībā, izdomāja, ka varētu būt «Sia Radikal». Noņirdzāmies un... piekritām. Kad Dainis sāka rakstīt tekstus, sapratu, ka tam nosaukumam tomēr ir liela nozīme. Tiešām sākām skatīties uz realitāti apkārt, uz tiem sociālajiem sūdiem, par ko visi runā tikai stratēģijās un tabulās. Radikālisms, kas noved vienā vai otrā galējībā, izraisa Drošības policijas interesi, no kurienes tad tiem radikāļiem ir nauda? Izrādās, ka aiz ikvienas radikāļu grupas tiešām stāv kāds SIA, kas pelna.

Mums ar Daini ir bijušas ilgas graudu rektifikācijas sesijas par latviešiem šajā valstī, par cilvēkiem šajā gadsimtā. Man ir viena prerogatīva – es uz zināšanu bāzes (LU Sociālo zinātņu maģistrs – red. piez.) spēju pats sev paskaidrot, kā tiek manipulēts ar masu. Kā visi tie tipāži, kas salīduši pie varas ar svešu «piķi», māk manipulēt ar cilvēkiem!

Man ir bijusi kolosāla iespēja pie Ojāra Skudras pamācīties šos smadzeņu «jāšanas» mehānismus, pūļa psiholoģijas, lai redzētu, kurā brīdī uz tevi ir notēmēts.

Dainis savukārt ir vairāk instinkta cilvēks. Viņam ir spēja šo tēmējumu nojaust! Un attiecībā uz grupu viņš ir ļoti labi noformulējis, ka daudz drosmīgāk ir nevis iemest pa Saeimu ar akmeni, bet sacerēt sociāli aktīvas dziesmas, ko spēlēt koncertos, un parakstīties zem katra sava vārda. Mūsu atbalstītāju loks četru gadu laikā arī ir izveidojies citādāks – tie nav pārdzērušies lopi metālisti, kāds ir stereotips par šāda žanra publiku. Tie ir cilvēki, kas stāv rokas sakrustojuši un klausās. Mums tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī koncertos skaņa būtu dzidra, varbūt brīžiem tādēļ nemākslinieciska, bet lai labi varētu saprast tekstus.

No šāda mākslinieciska protesta taču nedomā pievērsties kādai reālai politiskajai organizācijai?

Es labāk paturu tiesības izteikties brīvi kā mūziķis. Par to tāpat ir jānes atbildība. Un māksliniekam nav jājūtas vainīgam, ka viņš kaut ko un kaut kur spēlē. Ainaram Mielavam, piemēram, nav jājūtas vainīgam, ka viņš uzstājas 9. maija svētkos. Viņš patiesībā izdara vienu labu darbu - «urlam», kurš uz to pasākumu ir atnācis treniņbiksēs un stāv ar muguru pret skatuvi, pasaka: «Vecozēn, sporta zāle ir pāri ielai un palūgšu manā koncertā stāvēt ar seju pret skatuvi!» Man patīk, ka Ainaram ir sīva, dziļa pārliecība, no kuras viņš neatkāpjas, un tādēļ daudziem ir kā dadzis acī. Ikviens cilvēks kādreiz var apmaldīties savos meklējumos, bet šis nav tas gadījums.

Tev ir iespēja būt publiski aktīvam ne tikai kā mūziķim, bet arī kā ceturtās varas pārstāvim. Šeit mazāk domāju tavu darbošanos televīzijā, vairāk mērķēju uz radio. Katru rītu vari diezgan brīvi izteikties «Radio 101». Velc to kopā ar savu māksliniecisko protestu vai tomēr pieturies pie kādām stingrām regulām?

Redzi, man ar vecumu sāk parādīties baigie pārmetumi, ja katru savu vārdu pēc tam vairs nevaru nosist ar kādu stiprāku trumpi. Saprotu, ka tad esmu iztērējis lieku enerģiju un izlējis no savas burtu vācelītes liekus burtus. Tas, pirmkārt, ne līdz vienam neaiziet un, otrkārt, kā Aiks (Karapetjans) tikko TVNET materiālā pateica par Laura Reinika videoklipu – slikta gaume vienmēr ir modē. Troksni jau var uztaisīt, bet tu nekad nezini, kurš tevi klausās. Varbūt tevi tajā brīdī dzird kāds, kurš tevi no sirds ciena, un tu ar pilnīgi muļķīgu vaļību izpelnies samazinājumu reitingā. Protams, nedrīkst arī uztraukties un šķirot, bet dažreiz ir jāizmanto iespēja paklusēt, ja nav īsti, ko teikt. Izraisīt nepatiku un komentārus ir viens, bet izraisīt diskusiju ir pilnīgi kaut kas cits. Zem šā raksta noteikti būs diezgan daudz komentāru, bet gribētos izraisīt arī diskusiju. Un es arī nevainoju komentētājus, kuri sagurst un ieraksta kādu anonīmu nekrietnību. Cilvēciskais vājums jau pastāv. Tas ir tāpat kā tomēr izdzert to glāzīti, iespert tam sunītim vai uzpīpināt kādam mazliet lēnākam autobraucējam.

Un tomēr jūsu rīta šovus nenosauksi par ļoti neitrāliem, cenšaties diezgan daudz ko pateikt.

Ir lieliski intervēt cilvēkus, kuri tev pašam liek sajusties gudrākam, zinošākam. Tā jau it kā ir laba formula – uzaicināsim uz studiju interesantus cilvēkus. Bet ir jau jāmāk ar tiem cilvēkiem arī runāt. Mums ir ļoti paveicies ar Zani (Penezi), kura ir jau pieredzējusi daudz ko, viņai pie mundiera ir ļoti labi pagoni. Mums parasti lielākas problēmas ir ar māksliniekiem, kuri ir radījuši savai izstādei lieliskus mākslas darbus, bet mēs no tā maz ko saprotam. Vairāk varam izpausties par sociāli politisko un kultūras tēmu. Es vēl par sportu. Bet man ļoti patīk, ka mums vismaz pagaidām nav nekādas angažētības. Un, tiklīdz tāda būs, es domāju, ka klausītājs to uzreiz sajutīs.

Izskatās, ka tu šajā rīta cilvēka lomā arī jūties pārsteidzoši ērti.

Nu, man vajadzēja dzīvē ieviest disciplīnu.

Esi tiešām kļuvis vairāk par tādu sociāli aktīvo mediju darboni, vēl darbojies arī ne ar mūziku saistītā televīzijas darbā.

Jā, paralēli ir arī «Vides filmu studija», kurā arī žurnālistika tiek uzturēta pie pulsa.

«Ziemeļu puse» ir beigusies?

«Ziemeļu puse» nav beigusies, tai ir garā pauze. Bet tūlīt atkal sāksim strādāt, tā sakot, vēl viena tāme ir apstiprināta. Šis raidījums man ir kā tāda otra sirds. Man ļoti patīk šī žurnālistikas vide, ne velti to mācījos un arī ģimene man ir pietiekami inteliģenta no abām pusēm. Esmu uzturēts grāmatu, tekstu, vērtēšanas un kritikas tuvumā. Neesmu īpaši lutināts, bet nekas arī nav aizliegts. Esmu tikai iemācīts izdarīt izvēli, uzņemties iniciatīvu, paust savu viedokli kā pašsaprotamu lietu. Mans bijušais šefs Zigmars Liepiņš gan nesen publiski labi pateica – vārda brīvību tikai tiem, kuriem ir vārds. Piekrītu, ka mazliet fašisma un autoritārisma publiskajā telpā šobrīd tomēr nenāktu par ļaunu...