Latviešu mākslinieku intereses medaļu mākslas jomā jau kopš tās pirmsākumiem saistījušās ar tēlniecisko principu apguvi, kurā rodams tēlniecības aktuālo ieviržu atspoguļojums.

Latvijas medaļu mākslas rašanās saistāma ar latviešu profesionālās mākslas vēstures posmu,

kad medaļas veidojuši latviešu tēlniecības vecmeistari – Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis un Kārlis Zemdega.

Padomju perioda sākumposmā un vēl 60. gados tēlnieku interese par medaļu mākslu bija epizodiska, autoru darbošanās nelielos formātos – fragmentāra.

Pievēršanās mazajām formām un medaļu mākslai īpaši aktualizējās 70. gadu posmā, rodot tam laikam neierastus formu plastiskas risinājumus un subjektīvi virzītas izpausmes. Nelielie izmēri pieļāva individuālo rokrakstu dažādošanos, kā arī emocionālāk un personiskāk tvertu motīvu interpretācijas tēlniecības materiālos. Nākamajos gadu desmitos turpinājās medaļu mākslas un mazo formu tēlniecības attīstība, līdz pat mūsdienām pastāvot kā patstāvīgām mākslas ievirzēm.

Izstādē «Balss no nekurienes» pārstāvētas tā laika vecākās paaudzes tēlnieku Rūdolfa Aldera, Jāņa Zariņa un Kārļa Baumaņa medaļas. Kopš 70. gadu vidus medaļu mākslā aktīvi darbojas Jānis Strupulis, kura sniegumu raksturo uz neitrāla medaļas fona filigrāni izstrādāts cilnis. Latvijas medaļu mākslas attīstības ainā novatoriskā mākslinieka Bruno Strautiņa darbos atklājas netradicionāli tēmu skatījuma rakursi un formveides meklējumi.

Nozīmīga loma noteiktās latviešu medaļu mākslas attīstības cēlienā bija izstādē pārstāvēto autoru lokam – Valentīnai Zeilei, Ligitai Ulmanei-Franckevičai, Vijai Mikānei, Mārai Mickēvičai, Laimdotai Griķei, Ugam Dravai, Guntai Zemītei. Ar Jura Mauriņa, Jāņa Karlova, Aivara Gulbja, Harija Fišera, Andra Vārpas, Igora Dobičina un citu tēlnieku mazo formu plastiku samērā izvērsti raksturots mazo formu tēlniecības 70. – 90. gadu virzības posms.