«Atmiņu istabu» sastāvdaļas ir jau minēto Mārtiņa Eihes (režisējis tādas izrādes kā «Sāra Keina», «Kāpēc es mīlu krievus?», «Viss par mīlestību») un Liepājas teātra aktiera Leona Leščinska veidotā izrāde pēc Semjuela Beketa lugas «Krapa pēdējā lenta» motīviem, kā arī Kristas Burānes, Māra Ruskuļa un Edgara Rubeņa foto un skaņas instalācijas, kurās ir skatāmi pamestu māju sienu portreti, kas apskaņoti «ar dažādiem ambientiem trokšņiem skatītāju atmiņu provocēšanai».

Lai viestu skaidrību par jūsu interesantās idejas uzbūvi, lūdzu, sadaliet savu izrādi/izstādi pa komponentēm un tad atkal salieciet tās vienotā kopumā.

Leons Leščinskis: Tas ir visdrīzāk ir jautājums Mārtiņam... Eihe!

Mārtiņš Eihe (no otras istabas): Jā!

(Ienāk Eihe, visi ieņem vietas uz sēdvietām izrādes «skatuvē» – uz tepiķa, kas nokrauts ar grāmatām un citiem atribūtiem.)

Tātad pastāstiet, lūdzu, par komponentēm, lai pēc tam virzītos pie dziļākiem jautājumiem.

M.E.: Droši vien ir jāsāk ar to, kā tas viss notika vai sākās. Bija pabeigts Dailē viens gabaliņš, un tad zvana Leons. Saka – klausies, es gribu atvērt savu memoriālo istabu...

L.L. (sāk smaidīt): Eihe, nevajag, ja? Viņš joko, tie viņam tādi joki.

M.E. (smejas): Es saku viņam, ka Latvijā nav tā pieņemts, vēl dzīvam esot, taisīt sev vaļā memoriālo istabu. (L.L. pieceļas un iziet no istabas.) Viņš pēc brīža atgriezīsies. Tā ir mūsu dauzīšanās... Man šķiet, tā ir tāda klišeja - ja kādreiz tu esi kas bijis, tad tev ir piemiņas stūrītis. Vismaz padomju laikā tā bija, teiksim, Zoja Kosmodemjanska – varone, kurai bija savs stūrītis mūsu skolā, lai arī viņai nebija nekāda sakara ar mūsu dzīvēm.

Mūsu projekts sastāv no divām daļām, no kurām viena ir izstādes daļa, kas ietver sevī daļu no teātra izrādes. No trešdienas sākot, visdrīzāk pulksten 14.00 var nākt skatīties izstādi, kas sastāv no bildēm un skaņu materiāla, un dažām aptaustāmām lietām. Konkrēti tā būs «bērnistaba», kur skaņu un priekšmetu kopumā tu sastopi savu bērnību, jaunību. Tajās dienās, kad notiks izrāde, Leons šo istabu izmantos kā rekvizītus, proti, tā pārtaps scenogrāfijā. Telpa tiek iekārtota kā tāds nosacīts muzejs ar «bērnības stūrīti».

Vai memoriālā istaba arī ir tas, kas veido nosacījumus lugas piemeklēšanai?

Vispirms bija luga, un tā ir par cilvēku, kurš ir gribējis no sevis radīt mākslas darbu, bet īsti nav sanācis. Tad uz šīs bāzes mēs spēlējamies, izmantojot arī reālo identitāti. Esmu pārsteigts, ka Leons piekrita, viņš joprojām reizēm saķer galvu, nesaprotot, kāpēc. Tas ir teātris, bet turpat līdzās ir arī mazliet realitātes.

Kā tieši šī realitāte ielaužas?

L.L.: Teātris ir nemateriāla būšana. To var ierakstīt, tomēr tā būs vien vāja atblāzma no tā, kāda tā izrāde ir patiesībā. Un stāsts arī ir par to, ka aiz tevis nekas pēc nāves nepaliek.

M.E.: Projektā ir arī viena sadaļa ar trīs lekcijām, kurās Kultūras akadēmijas studenti mēģinās restaurēt sešas izrādes no 60.–90. gadiem, par kurām nav nekādu vizuālu liecību jeb ierakstu. Piemēram, Māras Ķimeles un Oļģerta Krodera kopražojumu no laika, kad Kroders jau bija Liepājā. Vai Lūriņa pirmā luga «Spartaks». Tie jaunieši ir meklējuši vecas recenzijas, runājuši ar aktieriem un no tā mēģinās restaurēt, kāda bija izrāde.

Var teikt, ka «Atmiņu istabas» ir daudzslāņaina izrāde, kurā tiek apspēlēta teātra un dzīves nematerialitāte?

Jā, piemēram, Kultūrkapitāla fondā sniedzot pieteikumu par atbalstu šai izrādei, to varēja sniegt starpnozarē, jo ietver gan lekciju, gan izstādi, gan izrādi, kas veido kopumu.

Ir pārliecība, ka norises elementi labi līmēsies kopā? Vai jūs tomēr liekat akcentu uz vienu elementu?

L.L.: Izstādi es izprotu kā vidi, kurā luga notiek. Mēģinu iejusties pats un ievilkt pārējos cilvēkus, kas atnākuši uz izrādi, aicinot raksturot izjūtas, kas galu galā noved pie tā, ka tev īsti vairs nav ko teikt. Un brīdī, kad beidzas paša vārdi, sākas Bekets [izrāde veidota pēc Beketa lugas «Krapa pēdējā lenta» motīviem – V. G.].

Ņemot vērā, ka Beketa izrāde ir par cilvēku, kurš ir nodzīvojis dzīvi, bet jūs vēl esat jauni, man ir jautājums – vai tas ir bijis pareizais uzstādījums?

L.L. (iesmejas): Paldies, ka uzskatāt mani par jaunu. Ja pilnīgi atklāti – un režisors te varētu neklausīties – tad ar Beketu ir tā, ka ir tikai kādi pāris līdz trīs iestudējumi.

M.E.: Trīs, tikko bija «Mērfijs» Nacionālajā teātrī.

L.L.: Katrā ziņā ar Beketu ir kā mafijā – piedāvājums, no kura neatsakās. Tāpēc vien ir vērts. Pasaulē šo konkrēto lugu ir mēģinājuši iestudēt dažādi, taču būt tik vecam, lai tajā spēlētu tieši tāda vecuma cilvēks, kāds tajā attēlots, praktiski ir neiespējams, jo galvenajam varonim ir krietni pāri 80 gadiem. Bet viens no lugas jautājumiem jau ir ļoti vienkāršs – vai tā pasaule, ko mēs uzbūvējam, ir pašpietiekama?

Vai nav tā, ka atbilde jau ir ielikta jautājumā – respektīvi, secinājums ir paredzams: neesam pašpietiekami?

L.L.: Neesam jau laikam.

Bet kur ir pārsteiguma moments?

M.E.: Faktā, ka pārsteiguma momenta nav.

L.L.: Pārsteiguma moments ir tas, ka cilvēks vienmēr dzīvo ilūzijās par sevi un uzrodas kāds, kurš parāda, kas var notikt, ja pārāk dziļi tajās iegrimst.

Tātad «Atmiņu istabu» uzstādījums ir pesimistisks?

L.L.: Uzstādījums ir reālistisks. Un cik nu šajā laikā un vietā mēs varam būt optimisti? Šajā valstī un situācijā.

Realitāte jau nesastāv vien no valsts un ziņām.

L.L.: Protams, un arī lugā nav runa par konkrēto Angliju, lai arī nolasās, kur tas notiek. Runa ir par to, kas, īsāk sakot, «vārās» katram iekšā, un cik ilgi sev ir iespējams piemelot, un kas notiek brīdī, kad meli beidzas, kad kvota ir izsmelta.

Un šajā brīdī jūs ieejat savā dzīvē un pašapmānā?

L.L.: Es vēlreiz saku, ka mēs visi sevi mānām. Atšķirība vienīgi ir mērā, cik tālu cilvēki sadzīvo ar pašapmānu – viens veiksmīgi, otrs ne tik. Bet ar tādu totālu nonkonformismu pēdējā laikā neesmu sastapies.

Pašapmāns droši vien ir nepieciešams izdzīvošanai.

L.L.: Jā, mēs esam tur, kur esam, un tādi, kādi esam. Tieši tamdēļ ir labi, ka kaut kas mudina sevī parakāties.

Pārsteidz, ka Bekets ir iestudēts Latvijā tikai trīs reizes.

L.L.: Kad mēs augām, tad katrs kurss, kas mācījās, uzskatīja par savu pienākumu – ja ne ko citu, tad vismaz «Gaidot Godo» fragmentus iestudēt.

Kad tas bija?

L.L. (padomā): Pirms gadiem 25...

M.E.: Pirms Persijas līča kara.

Persijas līča karš ir atskaites punkts?

L.L.: To izdomāja teātra jaunieši, par mani runājot – sak, tas jau bija pirms līča kara, to mēs neatmināmies.

M.E. (ar smīnu): Leons šobrīd ir vecākais Liepājas teātra štata aktieris...

L.L.: Runājot par Beketu – jārēķina, ka krievu laikā viņš ja ne bija aizliegts, tad vismaz nevēlams. Savukārt, kad spundes nāca vaļā, tad izrādījās, ka nav tik vienkārši, kā likās. It kā maz tur to vārdiņu, bet patiesībā tie dziļumi ir krietni.

M.E.: Tā kā padomju laikā viņš bija ierobežots, nebija iestudējumu turpināšanas tradīcijas. Ja mēs ņemam to pašu Čehovu, viņa iestudēšanas tradīcija jau turpinās, vienalga, vai noliedzot, vai mainot. Tādam Beketam vai [Eiženam] Jonesko nav šīs tradīcijas. Nu labi, Jonesko ir amatierteātrī daudz iestudējuši – «Mācību stundu», «Degunradžus», «Krēslu». Ar Jonesko viņi ņemas, jo viņa lugas var iestudēt precīzā formā, līdz ar to nolasīt saturu un nebaidīties, kā aktieris to nospēlēs vienreiz un otrreiz, kas ir labi amatierteātrim. Mūsu kursā gan bija pamaz gan Beketa, gan Jonesko iestudējumu.

L.L.: Šobrīd Bekets nav peļņu nesošs autors, tālab ir vajadzīgi sponsori vai vismaz uzdrīkstēšanās, vai vienkārši nospļaušanās par finansiālām problēmām.

M.E.: Mūsu gadījumā ir tā, ka mēs skatīsimies, vai to varēs darīt, bet šobrīd projektu īstenojam mēnesi un tad tas, iespējams, beigsies. Tas ir, mēs nezinām, vai to varēs pielāgot spēlēšanai citviet. Raudzīsim, vai varam sadarboties ar kādiem muzejiem, radot pseidoizstādi un izspēlējot lugu vēl kādas reizes.

Cik reizes izrāde būs skatāma Kaņepes centrā?

M.E.: Sešas.

Izstāde ir arī skaņu instalācija. Izstādes jeb memoriālās istabas tapšanā piedalāties arī jūs, Leon?

M.E.: Nē, izstādes autori ir Krista Burāne un Edgars Rubenis. Māris Ruskulis savukārt ir mākslinieks visam kopā, savāc visu vienā tēlā.

Un jūs, Mārtiņ, ko darāt? Esat režisors?

M.E.: Es vienkārši netraucēju cilvēkiem strādāt (iesmejas).

Bet jūs, Leon, esat aktieris?

L.L.: Jā... jā!

Vēlreiz – kā tas viss iet kopā. Memoriālā istaba...

L.L. (pārtrauc): Nē, pirmā rindkopa, ko netraucējošais cilvēks pateica, bija joks. Mana pirmā saruna par šo projektu bija Maskavā. Mēs bijām Maskavā... Starp citu, kādā sakarā mēs bijām Maskavā?

M.E.: Ar [Eihes un Kristas Burānes] izrādi «Kauja pie...»

L.L.: Jā, mēs bijām Maskavā, un Eihe saka, – grūti bez labiem aktieriem. Es saku, – ņem mani. Tas bija sākums. Pēc tam tika pieminēts Bekets. Un tad es teicu – jā, viennozīmīgi ņem mani.

Un memoriālā istaba tādā gadījumā ir..?

M.E.: Tā ir forma, kurā mēs varam uzdot jautājumu, cik daudz ir aktieru, par kuriem mēs vairs neko nezinām.

L.L.: Jā, tā nezināšana gan iedod pa bēniņiem, ja runā ar kādiem cilvēkiem, kuriem ir ap 20. Nezina, tiešām nezina to, kas bija pirms kādiem gadiem 20.

M.E.: Tas ir, runājot ar parastajiem cilvēkiem. Bet, piemēram, kurš šodien zina, ko dara Gornavs?

Un kas ir Gornavs?

M.E.: Bija Dailes teātrī tāds ļoti interesants aktieris [Juris] Gornavs, par kuru nav zināms, ko viņš vispār dara pēdējās trīs sezonas. Vai, piemēram, [Juri] Rudzīti atrada mājās apmēram mēnesi pēc tam, kad viņš bija nomiris. Tad, kad tu esi uz skatuves, tevi redz, bet kolīdz tu nokāp, tā... Tādējādi mēs aizspēlējāmies līdz tam «ja mani neviens neatceras, tad es pats sev uzbūvēšu templi».

Vai memoriālajā istabā būs arī norādes uz konkrētiem cilvēkiem?

M.E.: Jā. Es varu vienu lietu pateikt, par kuru mani, ceru, nepiekaus. Piemēram, tur būs Oļģerta Krodera kabataslakatiņi. Taču, kā mēs zinām, Kroders nekad dzīvē nav raudājis. Uz tādiem gājieniem mēs iziesim.

Varbūt viņš ir šņaucis degunu?

M.E.: Jā, to gan droši vien. Vienīgā reize, kad viņš esot raudājis, bijis, skatoties filmu par Tokijas olimpiādi, kā viņš reiz izrunājās. Tā ka būs kaudze viņa nelietotu kabataslakatiņu. Vai arī kādi citi priekšmeti, kas ir saiknē ar Liepājas teātri, vai tieši otrādi – piemēram, ar cilvēku, kurš nekad nav bijis Liepājas teātrī, taču kāds būtu gribējis, lai viņš tur ir, – šajā gadījumā Leons.

Tātad «Atmiņu istaba» ir arī konkrēti par aktieriem un režisoriem?

M.E.: Par visādām lietām, ar kurām ir saskāries Leons no viņa vai mūsu viedokļa. Izrādes nolūkos mēs viņu esam patincinājuši.

Pastāstiet, lūdzu, par priekšnesuma un instalācijas skaņu.

M.E.: Skaņu taisa [Edgars] Rubenis, un istabiņas ir sadalītas posmos. Piemēram, bērnība. Viņš ir atradis skaņas, kas visiem nosacīti atgādinātu bērnību. Tad brieduma gadi, vecums.

Vai ar tik tiešu uzstādījumu nav riskanti, ka cilvēki to pārāk skaidri apzināsies un līdz ar to vairs nebūs iedarbības?

M.E.: Nezinu. To mēs redzēsim.

Jautājums, ko nozīmē dzīvot, ir tik grūts. Vai uz to izrādē var atbildēt? Tā tomēr ir uzdrošināšanās.

M.E.: Es nezinu. Es tā ļoti apzināti par to neesmu domājis.

Vai jautājums nav pārāk vispārīgs?

M.E.: Vispārīgs...

L.L.: Es domāju, ka šobrīd mēs mēģinām nonākt...

M.E.: ....pie ļoti lielas konkrētības. Caur ikdienas sīkumiem nonākt pie konkrētības.

L.L.: Caur šo jautājumu tikt līdz konkrētajam cilvēkam un konkrētajai situācijai. Kaut kā tā. Un tad jautājums kļūst jau saprotamāks, taustāmāks.

M.E.: Un tad tas pats jautājums ir no jauna vispārināms. Nevar jau sagatavot izrādi par mīlestību, dzīvi vai nāvi. Ja iestudē, tad par konkrētu cilvēku. Lielākā daļa latviešu aktieru baidās runāt par konkrētām lietām, par savām izjūtām. Viņi uznāk uz skatuves un to visu dara, aizslēpjoties aiz kāda cita. Bet vajag laist caur sevi, jo tā pēc tam ir arī vieglāk izskaidrot tēlu, ko izmanto.

Izrāde ir iestudēta vai arī ir improvizācijas momenti?

M.E.: Pirmā daļa šobrīd vispār nav skaidra. Domāju, ka būs nosacīti punkti, caur kuriem jāpārvietojas, bet kā šī pārvietošanās notiek, tas ir aktiera ziņā. Katras izrādes sākumā mēs griezīsim pušu sarkano lentīti un atklāsim šo dzīvokli no jauna.

Izstādes formāts – memoriālā istaba un skaņu instalācija?

M.E.: Jā.

Cik gara būs izrāde?

M.E.: Kopsummā ap stundu. Esmu YouTube skatījies, kur, spēlējot Krepu, aiziet...

L.L.: Nu nekur neaiziet...

M.E.: Citi tiešām gandrīz stundu spēlē to Krepa lomu.

L.L.: Pati luga ir astoņas mašīnraksta lapas.

Jums abiem Bekets ir tuvs?

L.L.: Man viennozīmīgi.

Tā bija jūsu ideja, Leon?

L.L.: Nē, tā bija Eihes ideja.

M.E.: Šo gabalu nēsāju līdzi jau kopš [Kultūras] akadēmijas. Esmu arī apsvēris, ka varētu katrā vecuma posmā ierunāt tās tekstus, filmēt un, kad būs pie 70 gadiem, pārvērst tos dienasgrāmatā. Bet beigās tas nelikās aktuāli. No absurdistiem kādreiz vēl gribētos iestudēt «Plikgalvaino dziedātāju». Tā, šķiet, ir Jonesko luga.

Kādēļ jūs interesē tieši absurdisti?

M.E.: Man liekas, ka šobrīd mūsu eksistences veids ir tik tuvs absurdam...

Jūsu abu eksistences veids?

M.E.: Šinī gadījumā tiešām vispārinu (iesmejas). Mēs esam tik absurdi kļuvuši savās vajadzībās un tieksmēs, ka iestudēt Beketu, Jonesko vai kādu citu no absurdistiem ir mēģinājums tuvoties realitātei.

Ar ko šis laiks ir absurdāks par, teiksim, laiku pirms 5–6 gadiem? Šis varbūt ir grūtāks laiks, bet vai absurdāks?

L.L.: Pirms 5–6 varbūt nē, bet šobrīd esam nonākuši pie tās vājprātīgās dubultdzīves, no kuras mēs mukām pirms 20 gadiem. Tā situācija ir absurda. Protams, ir skaidrs, ka uz visiem zināmo vietu ceļš ir bruģēts ar labiem nodomiem, bet kaut kā negribas tur nokļūt...

Ir vilšanās?

L.L.: Nezinu.

Kas būtu bijis labākais?

M.E.: Es nemēģinu projicēt to, kas būtu varējis būt, bet tieši runājot par dubulto morāli, ko Leons pieminēja, – lielākā sabiedrības daļa par kaut ko nepārtraukti melo. Piemēram, nodokļu nemaksāšanu. Tu melo, tu stāsti, ka tev ir labs uzņēmums, bet tajā pašā laikā tu centies nemaksāt nodokļus. Nemaz nerunājot par politiku, kur turpinās vecās lēmumu pieņemšanas metodes. Visam apakšā ir dubultmorāle. Prasības es attiecinu uz citiem, bet neattiecinu uz sevi. Tā ir absurda situācija – mēs gribam būt labāk izglītoti, bet neesam gatavi mainīt savu izglītības sistēmu, jo tas prasīs pārmaiņas, kas prasīs atteikšanos un kāds tiešām zaudēs darbu.

Vai «Nomadiem» ir kāda pieturas vieta?

M.E.: Šajā gadījumā jā. Pirms tam mēs bijām nobāzējušies Ādmiņu ielā. Mēs klīstam kopš mūsu pastāvēšanas sākuma – reāli kā tādi nomadi.

Uz ko ir attiecināms vārds «nomadi»?

M.E.: Uz mākslu – mēs vadām starpdisciplināru projektu. Mēs klīstam starp žanriem.

Klīšana varbūt nav slikts risinājums? Telpas prasa apsaimniekošanu un noēd radošo enerģiju.

M.E.: Šobrīd ir baigi forši, jo Dāvis [Kaņepe] mūs te ielaida. Problēma ir ar mēģinājumu telpām. Sarunāt, kur parādīt izrādi, nav tik grūti. To ir iespējams izdarīt labi par lielāku samaksu valsts teātrī, par mazāku samaksu – pie neatkarīgajiem teātriem. Šīs izrādes dēļ es esmu braukājis uz Liepāju, Leons uz Rīgu, un ja mums nebūtu šīs telpas... Jā, mēs esam mēģinājuši arī dzīvoklī. Izrādi «Kāpēc es mīlu krievus?» mēs mocījām ilgi, jo to darījām mājās. Kāpēc ir vajadzīgas telpas? Cilvēki ir rituālas būtnes. Cik daudzi no tiem, kuri iet uz Nacionālo teātri, iet arī uz citiem teātriem? Mēs vienu dienu te joka pēc sākām rēķināt, cik ir tādu, kas klīst mums līdzi. Mums sanāca, tā piemetot, ap 60 cilvēkiem. Tā ir visa mūsu auditorija, ko mēs apkalpojam. Mums ir desmit izrādes, ko nospēlējam, sanāk ap 50–60 cilvēkiem un skatītāju skaits ar to arī beidzas. Un iemānīt citiem – tādā pozitīvā nozīmē – ir ļoti, ļoti grūti. Mums gan ir bijusi pieredze ar šiem «citiem». Es neatceros, no kurienes tās meitenes bija, bet sanāca tā, ka viņas noskatījās «Sāru Keinu», «Kāpēc es mīlu krievus?» un «Viss par mīlestību». Sanāca diezgan dažādas izrādes – viena tīra stand-up komēdija, otra – grūts fiziskais teātris, kuru grūti skatīties, ja nav humora izjūtas, jo tas ir ļoti melns; savukārt trešā ir tāda, kur iesaista skatītājus un ļauj viņiem savā starpā karot. Lūk, šīm meitenēm bija liels pārsteigums, cik dažāds var būt teātris. Tas bija pozitīvs pārsteigums mums, ka mēs varam cilvēka domāšanu izsist no ierastajām sliedēm un ļaut paskatīties uz pasauli savādāk. Tas ir galvenais arī pašiem – nesastingt, jo pasaulīte jau griežas. No klejošanas man patīk, ka es visu laiku esmu spiests mācīties izdzīvot.

Ja izdzīvošana ir mērķis, tā vienā brīdī var arī apnikt.

M.E.: Jā, var nogurt, un mēs te vienu dienu ar Kristu [Burāni] mājās spriedām, ka varbūt ir jāsaliek viss vienā kastē, jānobāž pie tēta garāžā, jāatrod normāls darbs ar darbalaiku no 8 līdz 17, kur tu 17.00 izej ārā un aizmirsti par to, ko dari.

Tas nav tik vienkārši arī ar astoņstundu darbu – tevī tas paliek.

M.E.: Leonam ir pieredze aizmukt no teātra.

Ko jūs darījāt?

L.L.: Es strādāju Liepājas televīzijā par režisoru. Nu protams, ka nevar jau aizmukt. Liepājā gadus desmit dzīvoju Karostā. Pie manis brauca cilvēki, kurus es vadāju pa katedrāli, ostu, jūru, molu. Sajutos kā indiānis vigvamā, pie kura atnāk un saka – tev te gan labs vigvams, tāda romantika, saulrieti, zvaigznes spīd pa caurumu jumtā! Bet tas indiānis dzīvo tajā skarbajā dzīvē, un kaut kādā brīdī tas apnīk. Vienā brīdī ir jautājums par prioritātēm.

M.E.: Man patīk tas tavs stāsts par latviešu mākslinieku un ķeblīti...

L.L.: Man ļoti patīk Valentīna Skulmes frāze, ka, viņam aizejot pensijā un beidzot spēlēt teātri, – ko viņš, man liekas, tā arī neizdarīja, jo spēlēja līdz pēdējam brīdim, – viņš uztaisīs tabureti, noliks to istabas vidū un pateiks - to ir uztaisījis tavs vecaistēvs. Tas būs reāls, taustāms ķeblis, nevis kaut kas tāds. Par to arī ir šī izrāde manā uztverē – par ķeblīti...

Mokāties ar jēgu?

L.L.: Nē, bet es esmu sev noskaidrojis, ka tas pasākums, ko mēs saucam par dzīvi, nav ģenerālmēģinājums. Tā ir jau izrāde (iesmejas)... un vienīgā; nākamā nav gaidāma... Tāpēc jāmēģina spēlēt šobrīd un uzreiz.

Tad tomēr tas projekts ir uz tādas optimistiskas nots?

L.L.: Protams, tā kā es esmu sapinies ar Eihi, tad optimisms ir vienīgais, kas mani notur pie dzīvības.

Materiāls pārpublicēts no portāla Arterritory.com