Šķiet, tā nav jūsu pirmā saskare ar Jaroslava Ivaškēviča daiļradi?

Domāju, ka daudziem skatītājiem šā autora vārds nav svešs: mūsu teātrī savulaik Pēteris Krilovs iestudēja lugu «Eņģeļu māte Joanna», kurā spēlēju galveno lomu; Jaunajā Rīgas teātrī bija skatāmas Alvja Hermaņa iestudētās «Vilkumuižas jaunkundzes», bet vecākās paaudzes skatītāji droši vien vēl atceras «Vasaru Noānā» – stāstu par Šopēnu un Žoržu Sandu -, kur spēlēja brīnišķīgie aktieri Elza Radziņa un Ints Burāns.

Teorētiski šī luga ir komēdija, bet tās pieteikumā rakstīts: «Skrējiens pēc laimes...»

Man liekas, luga ir ļoti īpatnēja, taču ir grūti pateikt, kas tas īsti ir par žanru. Skaidrs, ka tā tomēr ir komēdija, taču ne tādā izpratnē, kā mēs parasti saprotam komēdiju. Farss arī tas nav... Galu galā Čehovam arī visas ir komēdijas, vai ne? (Domā.) Bulvārkomēdijās parasti ir vismaz divi mīlas trijstūri, šajā izrādē to ir vairāk, un tajos – trijstūros un četrstūros – iesaistās visi seši izrādes dalībnieki.

Iestudēt šo lugu bija mans piedāvājums teātrim – luga ir ģeniāla, autors ir brīnišķīgs, un aktieriem tur būs ko izspēlēties! Visi kopā taisīsim mākslu... (Smejas.)

Vai izrāde būs stāsts par mīlestību?

Uztvert izrādi noteikti varēs ļoti dažādos slāņos – katrs varēs atrast kaut ko sev. Gluži tāpat kā Ivaškēvičam ir teksts par Hamleta monologiem – gariem un bezjēdzīgiem -, kuros katrs var atrast to, ko viņam sirds kāro. Līdz ar to arī

katram šīs izrādes skatītājam būs iespēja izveidot savu puzli, un katram izveidot savu sapratni par to, kas tad tur kurš ir.

Skaidrs, ka viena daļa no tēliem, kas darbojas uz laukuma, nav tikai vienkārši sieviete vai tikai vienkārši vīrietis. Viņiem ir arī kaut kāda jēga, jo luga skar arī simbolisma zonu... Taču negribu nevienu nobaidīt, jo nebūs tā, ka ar labo roku kasa aiz kreisās auss! (Iesmejas.) Jebkurā gadījumā stāsts būs ļoti saprotams. Gribēsiet domāt tālāk, dziļāk, vairāk – lūdzu, jums tāda iespēja būs! Negribēsiet? Tad uztveriet vienkārši to, ko mēs rādām, nedomājot tālāk. Kaut gan es vēlētos, lai cilvēki tomēr gribētu domāt tālāk.

Pati esat atradusi atbildi uz jautājumu: «Kas es esmu, kāpēc dzīvoju, kāda jēga dzīvei?»

Tas ir jautājums, kas rodas procesā. Tur ir arī viena no izrādes tēmām – kādā veidā meklēt patiesību. Man šķiet, komēdija sākas tajā brīdī, kad mēs it kā esam atraduši vienu patiesību, un pie tās turamies. Bet – dzīve jau nav statiska; patiesība mainās, dzīve mainās un, izrādās, mēs atkal turamies pie kaut kā, kas vairs nav dzīvs. Un tad mēs meklējam tālāk.

Tiem, kas neapstājas, kādā brīdī sāk veidoties sajūta, ka nepārtrauktā jēgas meklēšana tomēr ir komēdija, kas beigās sāk uzjautrināt, un tu pats jau ironizē par saviem patiesības meklējumiem.

Vai izrādē ir atrodama atbilde uz mūžveco jautājumu «Kas ir mīlestība»?

Cilvēks, kas nemīl, vispār nedzīvo! Un mēs nevaram definēt mīlestību – nekā nespējam vienoties par to, kas tas ir. Tad atnāk cilvēki skatīties izrādi, kur runā par mīlestību, un pēc tam saka – tā jau nav mīlestība! Mīlestība ir pavisam citādāka. Un katram cilvēkam ir sava sapratne par to, kas tas ir. Mēs piedāvājam savu versiju par mīlestību.

Strādājot pie izrādes, iestudēšanas process bija ļoti viltīgs: it kā vienā brīdī šķita, ka esam noķēruši to, ko vajag un kurā zonā vajag, un tad izrādās – nekā! Tad sākām meklēt kaut ko citu un pēc tam – vēl kaut ko citu. Tagad esam pēdējā posmā,

zinām, ka tā pērle ir rokā. Tagad to vajag slīpēt, lai viņa uzdzirkstītu.

Cerams, ka mums pietiks laika šajā procesā.

Tūlīt pēc šīs pirmizrādes jums laikam nāksies ķerties pie «Parīzes Dievmātes katedrāles»...

Tā jau būs pie tiem muzikālajiem gabaliem, ko tauta mīl... Izrādē ir ļoti skaista mūzika – protams, operai rakstīta. Taču domāju, ka cilvēki šo stāstu un izrādi mīlēs, nāks un gribēs redzēt.

Šai izrādei meklējam jaunus vaibstus un jaunus veidolus, jo gribas, lai «iznāk laukā» stāsts par mūsu sabiedrību un to, kas notiek apkārt. Nevis par kaut kādu 16.gadsimtu...

Tas ir stāsts par ilūziju un būtiskām lietām: par diviem cilvēkiem - Kvazimodo un Esmeraldu -, kas izrādījās nevajadzīgi.

Protams, sižetā ir mīlestība, bet galvenais stāsts ir par sabiedrības attieksmi pret šiem abiem cilvēkiem, kurus abus dažādu iemeslu dēļ grib izmantot. Tāpēc, ka viņi nevar par sevi pastāvēt.

Ļoti izklausās pēc mūsdienām...

Protams, līdzīgu stāstu mūsdienās netrūkst – tādi ir, kur vien pagriezies. Atliek vien televizoru ieslēgt, lai katrā solī tu uzdurtos kādam bezspēcīgajam vai atstumtajam, ar kuru vienkārši ciniski izrīkojas. Tā ka tiešām tālu nav jāmeklē.

Bet no tā, ka cilvēki – īpaši tie, kas daudz reižu skatījušies iepriekšējo iestudējumu -, gribēs salīdzināt ar mūsu teātra iestudējumu, gan nebaidos. Tāds liktenis ir katram mākslas darbam, kas tiek atkārtots otrreiz. Tad jau mums būtu jābaidās atkārtoti iestudēt Šekspīru vai kādus citus lielos mākslas darbus, kas, iespējams, ar šodienu ir kaut kādā saiknē. Bet katrs iestudējums dod iespēju atrast kaut ko jaunu.

Ar jums tiekamies laikā, kad ārā valda barga ziema. Vai šis laiks jūs iedvesmo un jūs to izbaudāt?

Aukstumu?! Nē, nē, es to nespēju izbaudīt! (Smejas.) Mājās mums ir ļoti silts – var staigāt ar īsām rociņām; tikai naudiņa skaitās... «Rīgas siltums» par mums ļoti rūpējas, mēs arī skaitām – ļoti, ļoti, ļoti – cik tas būs nākamajā mēnesī. (Ironiski pasmaida.) Tas būs apmēram tikpat, cik es nopelnu Nacionālajā teātrī. Tikai par dzīvokli un siltumu.

Mēs visu laiku runājam par mākslu, taču neapšaubāmi populārākā sarunu tēma beidzamajās nedēļās ir gaidāmais referendums...

Demokrātijai ir jābūt, taču šis referendums ir kapitāls stulbums! Un ir muļķīgi un absolūti nepareizi, ka tas ir aizgājis tik tālu. Pašā sākumā, kad sākās runas par referendumu, mēs domājām – normāli būtu, ja neviens no mums uz to neietu. Tagad es saku – ir jāiet visiem, un obligāti! Tas ir aizgājis par tālu, tādēļ

tagad neiet balsot būtu noziegums pret Latviju un latviešu valodu.

Tās ir politiskas spēles, un to vienreiz vajag saprast! Mēs jau «Lācī» (Nacionālā teātra izrāde «Lācis» – red.) par to daudz runājām: par elementāru politisku manipulāciju ar cilvēkiem. Un pietiek tautai būt stulbai, lai ar to manipulētu, kā vien ienāk prātā. Kamēr teātrī, kultūrā mēs taisīsim tikai izklaides un nebūs domājošo izrāžu... Protams, nabaga teātris ir spiests nemitīgi taisīt kompromisa projektus, lai nopelnītu naudu. Kamēr valsts nesapratīs... (Domā.) Nu, acīmredzot viņiem ir izdevīgi, ka mēs esam muļķu tauta... Tāds aitu bars, ar ko var manipulēt, vadīt un darīt ar viņiem, ko tikai grib.

Tas latviešiem nav gēnos – ai, ko nu mēs, tāda maza kalpu tautiņa?

Nē, tas nav gēnos! Latvietis ir ļoti normāls cilvēks, visi mēs esam normāli. Es runāju par domāšanu, par to... Nezinu, kurā brīdī tas sākās. Tagad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši divdesmit gadi. Šajā laikā māksla kļuvusi aizvien elitārāka un otršķirīgāka.

Cilvēki atradinās uztvert kaut ko sarežģītāku par divreiz divi.

Viņi vienkārši neuztver.

Ja teātrim nav uztvērēju – vienkārši nav variantu. Jo teātris ir abpusēja lieta; mums ir saruna. Ja daļai cilvēku kļūst grūti sarunāties, ar to sākas process uz kaut ko vienkāršāku un tad – vēl vienkāršāku. Un beigās vairs ne vienkārši, bet – primitīvi. Beigās kļūstam par seriālu un šovu tautu, un tas jau ir bīstami.

Nu, par šovu trūkumu mēs tiešām nevaram žēloties...

Jā, kur vien pagriezies, tur – šovs! Tas vispār ir ārprāts! Tā ir absolūtā profanācija! Man kļūst slikti, kad ieslēdzu televizoru un tur priekšā šovs... Bet nav jau brīnums, jo lielai daļai ir vienkārši «sačakarētas» smadzenes, un visi grib kļūt slaveni un talantīgi vienā dienā. Sliktākais, ka starp viņiem ir daudz jauniešu, un vēl sliktāk, ka tas viss tiek kultivēts un slavēts. Tostarp arī medijos. Pārņem ārprāts un šausmas, skatoties, par ko mēs priecājamies. (Klusē.) Bet šie procesi ir sākušies jau sen. Dieva dēļ, es nelamāju tautu, taču man nāk prātā izteiciens: «Dodiet tautai maizi un izpriecas!». Un žēl, ka daudzi gudri cilvēki paliek nesadzirdēti.

Jo – šovi ir manipulācijas uz godkāres jūtām un izpausmēm, tā ir elementāra naudas mašīna, jo tam apakšā ir liela nauda. Kāpēc tas tiek kultivēts? Taču ne tāpēc, ka paši šovu veidotāji tic, ka tur tagad ir lielā māksla un vieni vienīgi talanti. Un profanācija sākas tad, kad mani amata brāļi vai kādi nopietni cilvēki sēž šovu žūrijā un runā par aktiermeistrību... Jo – aktieris tomēr ir profesija, kuru cilvēki mācās ilgi. Un,

lai kļūtu par mākslinieku, nepietiek ar trim šoviem un vizītkartē ierakstīt «aktieris».

Vai dziedātājs.

Jums ir vīzija, kā to varētu labot?

Varu runāt tikai par savu jomu: valstij ir jārūpējas par savu tautu, ieguldot līdzekļus kultūrā un attīstībā. Ir jābūt kaut kādam ieguldījumam, lai mēs atgrieztos kaut vai pie tā izglītības līmeņa, pie izglītotas publikas, kas ir spējīga uztvert mākslu. Un visur kļūst no tā labāk. Un tad mēs varam tikt pie tās dīvainās un ilgi kārotās demokrātijas, kuru mēs meklējam. Jo – demokrātija taču nav anarhija!