Jauns raidījums noteikti ir arī jauns izaicinājums. Cik liels tas ir un kāpēc tev vispār vajag iesaistīties jaunā raidījumā?

Tad jau tev nemaz nebija variantu – bija jāpiekrīt!

Tā sanāk, un man jau arī ir prieks sastrādāties ar Ivo. Ir arī žēl, ka nav vairs tas kopīgais raidījums Latvijas Radio 1.

Izaicinājums arī tātad nav nemaz tik liels.

Nav, bet tāpat tas man atkal ir kas jauns un interesants. Būs jauni viesi, jaunas tēmas. Latvijas Radio 2 jau nemaz nav tik daudz to runas raidījumu, izņemot «Muzikālo banku» un varbūt vēl pāris. Viesi studijā vienmēr rada jaunus iespaidus, un ir forši pašam no tā pozitīvi uzlādēties un bagātināties.

Ļoti latviskajā Latvijas Radio 2 ir labi veidot raidījumu ar tik lielu uzsvaru uz šo divējādi uztverto vārdu «eiro» un uz Eiropas Savienību?

Domāju, ka uz to tik ļoti nevajag sakoncentrēties. Mums jau ir arī Eiropas ziņas, runājam par Eiropu arī citos kontekstos. Esam jau arī Eiropā vairāk nekā kaut kur citur.

Raidījums ir par Eiropu – par tās kultūru, politiku un citām sfērām...

Jā. Atraktīvā spēles formā runāsim par kādu konkrētu ar Eiropu saistītu tēmu. Studijā atkal būs trīs viesi. Pirmais raidījums būs par nacionālajām virtuvēm. Divi no trim viesiem būs saistīti ar konkrēto tēmu. Šajā gadījumā tie būs pavāri – Mārtiņš Rītiņš, kurš ir strādājis arī Eiropā, un Bernārs Laranē, saukts par Franču maiznieku, kuram Latvijā ir vairākas franču stila kafejnīcas. Trešais cilvēks katru reizi būs kāds klausītājs. To mēs noskaidrosim katras spēles sākumā, ievietojot interneta lapā jautājumu, uz kuru varēs atbildēt pusstundas laikā. Tad uzreiz paziņosim uzvarētāju, kurš tad varēs piedalīties nākamajā raidījumā.

Visi trīs viesi tātad savā starpā tiešām sacentīsies.

Jā, to jau izmēģinājām otrdien preses konferencē. Notika pirmā paraugspēle. Uz kārtīm ir uzrakstīti jautājumi, apgalvojumi. Katrā tūrē tāpat kā zolītē ir viens lielais un divi mazie. Tiek vilktas kārtis un tiek atbildēts uz jautājumu vai apgalvojumu. Lielais atbild viens, mazie to dara kopā. Notiek lielo rotācija, un tiek skaitīti punkti. Jautri, ka pati nemaz nemāku zolīti spēlēt, bet visiem vienmēr stāstu šos noteikumus.

Pirmajā raidījumā būs viesos francūzis. Kādā kāršu grāmatā lasīju, ka par latviešu spēli uzskatītā zolīte patiesībā ir tā pati franču spēle revelīts. Varbūt der viņam uzvaicāt, kā tur īsti ir?

Tiešām? Ivo man kaut kad teica, ka slavenais zolītes spēlētājs Mārcis Bendiks pat vēlējies šo spēli iekļaut latviešu nacionālajā kultūras mantojumā vai kaut kā tamlīdzīgi. Francūzis varbūt pat neapzinās, uz ko īsti nāk! Cilvēki jau vispār nedaudz bīstas no raidījumiem, kuriem jautājumus domājis Ivo, – ārprāts, tad jau būs sarežģīti...

Tādēļ jau ir Baiba, kura ar savu labi nostādīto balsi visu mierīgi saliek pa vietām.

Iespējams! Bet Ivo tiešām jau ir brends. Un jaunā spēle darbojas – izspēlējām pirmo ar presi, un pirmajā raidījumā attiecīgi būs uzvarētāja, portāla nozare.lv praktikante Līga Sarbantoviča.

Noteikti būs jautri. Vebkamera studijā nav ierīkota?

Ik pa laikam ir doma tādu ierīkot. Vebkamera ir darbojusies «Muzikālās bankas» laikā, kad nāk viesi. Taču mēs tai studijā būtībā dzīvojam. Esam aprunājušies ar kolēģiem, un liela daļa ir pret vebkameras ieviešanu. Neesam jau nekādas televīzijas zvaigznes. Mums ir garas ētera stundas. Arī agros rītos un vēlos vakaros. Ja visu laiku būtu jāpiedomā, ka uz tevi kāds skatās, tad tas apgrūtinātu dzīvi.

Es patiesībā arī pievienojos tam, ka šis vebkameru bums radio studijās ir pārspīlēts. Daudz kas no radio procesa nemaz obligāti nav jāredz. Ir pat jauki, ka radio saglabā to savu burvību – tas ir jāklausās. Tematiskiem radio raidījumiem ar viesiem studijā ir savs šarms, kas nebūt nav mazāks par TV raidījumiem piemītošo. Brīžiem pat šķiet dīvaini, kāpēc par TV šoviem runā tik nesamērīgi vairāk.

Radio tiešām ir šis noslēpuma šarms, kas vairāk darbina arī cilvēka iztēli. Attēls bieži novērš uzmanību no paša satura.

Šajā zolītes gadījumā gan varbūt būtu interesanti to darīt arī vizuāli, taču spēle jau domāta arī pašiem spēlētājiem, kas tādējādi sajūtas brīvāk, runājot par konkrēto tēmu.

Kas nav mazsvarīgi, šīs spēles notiks tiešraidē, atšķirībā no daudzām TV spēlēm.

Jā, arī tas ir svarīgi. Tas rada dzīvīgumu, saspringtumu, jo atvēlēts maz laika. Ir bijuši gadījumi, kad beidzam spēli līdz ar nagiem, kad jau jāsākas ziņām.

Par jauno spēli skaidrs. Tev šī nedēļa ir īpaša ne tikai ar to. Sestdien nu jau kārtējo reizi būsi «Muzikālās bankas» finālšova vadītāja. Ar ko šis lielais šurumburums atšķiras no citu gadu šoviem?

Katru reizi gribam kaut ko jaunu. Pašiem šķiet, ka to latiņu esam uzcēluši jau tik augstu, ka kļūst aizvien grūtāk. Vismaz pēdējos piecos gados var runāt arī par īstu muzikālo kvalitāti, par ko kopā ar kolēģiem arī ļoti cīnos. Par to var runāt, kopš mums sākās muzikāla sadarbība ar Kristapu Krievkalnu un viņa mūziķiem. Katru reizi mums arī ir kāds liels profesionālais kolektīvs. Pirms četriem gadiem bija Gunāra Rozenberga bigbends, tad bija Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, tad koris «Kamēr...», tad «Sinfonietta Rīga». Tas nozīmē, ka 15 finālistu dziesmām tiek veidoti jauni muzikālie aranžējumi, kas ir interesanti arī pašiem autoriem un izpildītājiem.

Šogad ir savādāk.

Jā, jo vajag atkal ko jaunu. Būs cits pārsteigums – vizuāls. Dziesmām būs pievienots kustību teātris, pie kā strādā vairāki horeogrāfi. Ideja būs parādīt dziesmas būtību kustībā. Tas ir viens. Otrs ir ļoti grandioza ideja – ūdens siena un ūdens strūklakas. Tas Latvijā šādos pasākumos būs kas jauns. Aizskatuvē būs milzīgs baseins, no kura celsies tā ūdens siena.

Ko līdzīgu cilvēkiem bija iespēja pavērot gaismu festivāla «Staro Rīga» laikā Vērmaņdārzā.

Pati diemžēl to neredzēju. Bet tas noteikti bija krāšņi. Uz ūdens sienas tiešām var projicēt attēlu kā uz ekrāna, strūklakas var pielāgot mūzikai... Katrai dziesmai būs sarežģīta partitūra. Lai arī mūzika tiks izpildīta dzīvajā, jau šobrīd viss tiek saskaņots līdz tehniskiem, sarežģītiem sīkumiem.

Sestdien lūkosim, kā tas izskatīsies televīzijā.

Es ceru, ka izskatīsies labi. Arī skatuves māksliniece Maija Jansone būs pacentusies. Manuprāt, viņa ir Latvijā labākā. Visam kopā vajadzētu būt grandiozi.

Kurš uzvarēs?

Kā ir ar cilvēku ieinteresētību par «Muzikālo banku» - tā aug?

Es domāju, ka apmēram saglabājas vienā līmenī. Interese ir liela. Un arī no mūziķu puses. Mūsu šovs gan nav Latvijā vienīgais, kas pamazām zaudē tieši šīs balsojuma balsis. Tas izskaidrojams ar to, ka nu jau cilvēkiem ir pārāk daudz šo iespēju balsot. Pirms dažiem gadiem tas vēl bija kas salīdzinoši unikāls. Tādēļ esam atstājuši tikai interneta balsojumu. Mums arī nav mērķis iedzīvoties no kaut kāda telefonbalsojuma, kā tas ir svarīgi daudziem citiem.

Vārds «banka» nosaukumā gan varētu liecināt par pretējo!

Nu, jā, tā varētu padomāt! Taču visos šovos tiešām krītas balsotāju skaits, ko nevar teikt par reitingiem.

«Latviešu Radio», kas nu jau pārvērties par «Super FM», atjaunoja «Mikrofona aptauju». Vai nav tā, ka «Muzikālā banka» drīzāk aizpilda šā vecā zīmola nišu?

Es domāju, ka mēs tiešām esam galvenā dziesmu aptauja. Turklāt desmit gadi – tas jau ir arī ilgi. Ir jau izveidojies prestižs, savs zīmols. Cenšamies arī būt maksimāli objektīvi. Turklāt iespējams, ka «Mikrofona aptauja» vairs neturpināsies. Neiejaucos šajās lietās, bet, cik noprotu, tad tur ar Latvijas Radio nebija sakārtotas visas juridiskās lietas saistībā ar veco zīmolu («Super FM» programmu direktors Patriks Grīva telefonsarunā apstiprināja, ka «Mikrofona aptauja» šobrīd ir iepauzēta, taču tās turpmāko likteni pagaidām nekomentēja – red. piez.).

Neņemot vērā dažādos mainīgos TV šovus un festivālus, pašmāju populārās mūzikas dzīvē laikam ir trīs nozīmīgākie ar vērtēšanu saistītie notikumi: tautas un vēl dažu profesionāļu aptauja «Muzikālā banka», kas saistīta ar radio, nu jau līdz loģiskai jauno talantu šovu dalībnieku sacensībai nonākusī «Eirodziesma», kas primāri saistīta ar televīziju, un nosacīts daudzu profesionāļu vērtējums Latvijas Mūzikas Ierakstu gada balva, kas ir tieši industrijas pasākums.

Nu, Gada balva tiešām ir ļoti nosacīts apzinīgais profesionāļu vērtējums. Pēdējos četros gados «Muzikālās bankas» dziesmu vērtēšanā iesaistīti tiešām profesionāļi. Šogad tie ir deviņi cilvēki, kuri tiešām ir muzikālas autoritātes ar atšķirīgu viedokli. Komponisti vērtē pašu kompozīciju, dziedātāji dziedājumu... Viņiem ir arī jāpamato savs vērtējums, nevis vienkārši jāsavelk ķeksīši pat tad, ja vērtējamā dziesma nav pat īsti dzirdēta.

Un tomēr šie ir tie trīs galvenie spēlētāji, no kuriem tad tam nabaga cilvēkam jāspēj kaut ko izsecināt par pašmāju mūziku. Viņš vispār spēj to izdarīt no šāda piedāvājuma?

Droši vien, ka spēj. Es gan nezinu, ko var izsecināt no tās «Eirovīzijas». Taču arī tā ir vajadzīga. Citādi jau mēs par to «neceptos» un to nepārspriestu. Es gan nedomāju, ka «Eirovīzija» īpaši noteiktu toni pašmāju mūzikas tendencēs.

No cita aspekta skatoties – kurā no šiem trim vissvarīgāk būtu uzvarēt pašam mūziķim?

Negribu nevienu apvainot, bet man šķiet, ka visvērtīgāk ir uzvarēt «Muzikālajā bankā». Varbūt arī «Eirovīzijā», jo ar to ir iespēja pavērt sev pasauli, ja ir pareiza mārketinga politika. Protams, ja tajā lielajā «Eirovīzijā» izgāzies, tad ir kauns braukt atpakaļ uz Latviju. Tu pat vari justies kā noziedznieks, lai arī esi ielicis tajā savu darbu un sirdi. Gada balva atšķirībā no šiem diviem nav īsti domāta vienkāršajai tautai – bieži vien tur balvas iegūst tādi izpildītāji vai dziesmas, kādas cilvēks pat īsti nav dzirdējis!

Tad galvenais ir tautas mīlestība!

Es domāju, ka mūziķiem tas ir ļoti svarīgi. «Muzikālajā bankā» uzvarējušās dziesmas pēc tam vēl daudz prasa spēlēt radio apsveikumu koncertos, kas nozīmē, ka tās vēl ilgi bieži skan ēterā. Tādējādi rodas atpazīstamība, uz koncertiem nāk vairāk cilvēku... Ir svarīgi, lai dziesmas skanētu. Tikai tā tās var iemīlēt!