Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsu dienās melu stāsti vairs neskaitās nekas slikts. Piesēžas rakstnieciņš pie laptopa, iebāž pirkstu mutē, un stāsts pats klabinās pa taustiņiem.
Nu gluži kā cienījamā lēdija Agata Kristi! Rau, tur, pāri upes krācītei augstajā krastā, kur cienīgi kā moru princese izslējusies vai – patiesāk – izstiepusies guļ slavenā viesnīca Old Cataract jeb Vecais ūdenskritums. Mīļie, kāds gan Nīlā var būt ūdenskritums? Bet vecajai Agatai un viņas protežē Erkilam Puaro tas viss viens pīpis – pirmajai galvenais izfantazēt līķi, bet otrajam iespējami sarežģītāk samežģīt izmeklēšanu un no visiem aizdomās turamajiem, t. i., kuģa viesiem un apkalpes locekļiem par slepkavnieku izvēlēt visneticamāko personu.
Es neko nefantazēju un nemānos: tepat virs upes, rau, tur, uz balkoniņa, zem širmīša Kristi kundze skatījās uz Ēģiptes debesīs dūmus veļošo tvaikoni un sacerēja slaveno Nāvi uz Nīlas. Protams, to, vai toreiz tiešām uz kuģa bija noslepkavota kāda bagāta mantiniece un vai Puaro nebija ar pirkstu mutē pie bloknota sēdošās angļu lēdijas seksuālo fantāziju auglis, tagad neviens vairs droši nevar apgalvot. Skaidrs ir viens – Agata Kristi melo, jo pat mūsdienu spārnotie Nīlas upes ārēji nespēj izsekot rakstnieces spalvas ātrumam un vienā dienā no Asuānas aizšauties līdz Karnakas templim, tad paspēt atgriezties un, pārlecot visiem ūdenskritumiem, kuru vietā šodien izslējies ēģiptiešu un padomju darba ļaužu draudzības un dabas spēku pievārēšanas simbols Lielais dambis, un vēl pabūt pie faraona gigantomāna Ramzesa Otrā vairāk nekā divdesmit metru augstajām statujām Abū Simbelā. Pēc maniem pieticīgajiem aprēķiniem, šā neiespējamā kruīza garums ir apmēram 700 kilometru. Tāpēc, ar ciemiņu plānojot nelielu Ziemassvētku līkuma izmešanu zem buras pa ūdens ceļiem, šo ceļvedi mēs atzinām par nederīgu. Turklāt kuram gan par feluku sauktā buru laivā būtu vajadzīgs līķis?!
Peldošas svētku eglītes
Vēl neesam sākuši braukt, kad jūtam, ka arī kapteinis Haizivs (precizēju – Šārks) nav pirmziemnieks stāstu jomā. "Celšanās sešos, brokastis septiņos, izbraukšana astoņos" – ar šādu striktu rīta kārtības tabulu acu priekšā pustumsā lienam no gultām. Steigšus paēdam deviņos, jau pirms desmitiem esam pie laivas un tad gan, teikšu godīgi, mazliet aizķeramies – nākas palaiskoties uz klints bluķiem līdz kādiem divpadsmitiem. Toties kāds skats uz felukām pilno Nīlu, ar kruīzeriem aplipušo Asuānas krastmalu un protams, Veco ūdenskritumu upes līkumā!
Pūš žirgts vējš, un mūsu četru vīru komanda, neskaitot piekto – ūdenspīpi Šīšu, drīz sasniedz upē vietu, kur gatavojamies nolaist mastu, lai izlīstu cauri vienam no retajiem tiltiem. Apkalpes darbībā jaušama neliela nesaskaņotība, un, felukai zvārojoties, notiek nelaime jeb mazā nāve. Pie skapīša virtuves nodalījumā neviena nepieskatītā Šīša izmanto mirkli un triecas ar saviem stikla sāniem pret laivas dibenu! Kapteinis Šārks tūdaļ dod pavēli savam pirmajam un vienīgajam palīgam stāt krastā. Pirmais iemesls ir apkalpes locekļu maiņa, jo no Asuānas drīkst izkuģot tikai pieredzējuši kapteiņi, bet šeit, tilta ēnā noslēpies, mūs gaida māceklis, un ir aizdomas, ka vienlaikus kapteiņa radinieks... Otrs – krietni svarīgāks – iemesls ir sasistā ūdenspīpes pudele.
"Ko jūs tagad pīpēsiet?! Vēl priekšā veselas trīs dienas... Man jums noteikti jādabū jauna Šīša," laivas boss daudz neklausās tūristu vārajās balsīs, kad bilstam, ka mēs varam bez burbuļdūmusūkšanas mierīgi iztikt, jo es, lūk, pīpēju cigaretes Cleopatra, bet mans ceļabiedrs gūst baudījumu, uzsūcot dabas smaržas. Stāvam un – gandrīz uzrakstīju – gaidām, bet tie jau būtu meliņi, jo esam apraduši un dzīvojam līdzi upes straumes, vēja un kapteiņu, tātad šejienes dabas noteiktajam un mainīt neiespējamam laika ritumam.
Kad Šārks ir atgriezies un laimīgs iešīšo, vējš iepūš burā, un, saulei jau sākot slēpties aiz rietumu krasta palmu galotnēm, mēs atkal esam ceļā. Aukstums nokrīt reizē ar ēnu, un pret Āfrikas kontinentā negaidīto zobu klabināšanu kā vienīgo pretlīdzekli izmantojam iekūņošanos segās līdz acīm.
"Tumsā ar feluku pa Nīlu kuģot nedrīkst," atceros kapteiņa reiz teikto, man izklāstot burāšanas noteikumus. Šobrīd apkārt jau ir tik melns, ka krastus varam tikai nojaust, bet laiva, mazos vilnīšus šķeldama, tik slīd un slīd. Par to, ka uz upes neesam vienīgie, šad un tad atgādina peldošās Ziemassvētku eglītes – uguntiņām izpušķotie kruīzu kuģi. Ceļabiedrs stāsta par kādu kreizī britu spēli, kuras dalībnieki sēžot stacijās un pierakstot garām braucošo vilcienu numurus... Izklausās pēc sviesta, bet varbūt viņi ir zinātnieki un tādā veidā pēta laika ritumu? Smejamies un paši sākam balsī uzskaitīt: "Ēģiptes Kronis, Asuānas Mēnesnīca, Kleopatra Otrā, Karalis Tutanhamons, Nīlas Mīlniece, Izīda..." Vienīgais, kurš atšķiras no nesimpātiskajiem daudzstāvu dzelžiem, ir 1885. gadā pēc Tomasa Kuka pasūtījuma būvētais tvaikonis Karim, kuru var apskatīt arī Agatas tantes fantastiskā romāna ekranizējumā.
Drīz izrādās, ka uz upes ir vēl kāds. Maza zila gaismiņa aizslīd mums gar vienu, tad gar otru bortu. Vēl pēc brīža ielencēji iznirst no tumsas, un sākas Šārka un to otru sakliegšanās. Vēl mirklis, un policijas motorlaiva pēc visiem ūdens kauju likumiem paņem feluku abordāžā. Par laimi, viss aprobežojas ar vārdu kauju, kura tūristam nav saprotama, bet tas, ka mēs izmisīgi aizstāvamies, jūtams pat ar galvu zem segas... Vēlāk kapteinis pukst, ka dabūjis iegrūst tiem rīkļu rāvējiem (diezgan raksturīgs epitets likuma sargiem visā pasaulē!) 40 paundus*, jo citādi draudējuši arestēt laivu ar visu inventāru. Bet tad jau ziemīgais debesjums sastingst, enkuri ir izmesti krastā – vērotājiem atveras pilns planetārija kupols ar ēģiptiešu mirušo dievu Ozīrisu jeb Oriona zvaigznāju centrā, un sausās, reibinošās zāles smarža šo realitāti pārvērš citā. Vien Šīšas burbuļdziesma no kokpita atgādina, kur esam un kas esam.
Nīlestība un kamieļu tirgus
Esmu ar degunu atspiedies pret laivas bortu. Pamalē austrumos dzelteni sarkana blāzma. Virs upes miglas tēli, saslējušies kājās, laižas pa straumei rīta pastaigā. Pie laivas, mirkļa glābiņu meklējot, piepeld maza pīle ar asiņainu pakausi un ūdenī iemirkušiem spārniem. Gaisu sakustina divas milzīgas vārnas un viņu saruna: "Krā-krā." Pīlīte aizvējā ilgi nenoturas un izmisīgi aiziras gar smilšu sēri. Es neko nedaru, es vēroju un klausos. Tas neturpinās ilgi: izstieptie knābji met arvien ciešākus lokus un pēc kārtas pikē atkal un atkal knābieniem. Vienas mazas dzīvnieku pasaules nāves izspēle drīz ir galā.
Saules staru celiņš uz upes virsmas izstiepies kā oranžs tepiķis; ēdu mandarīnu un skatos, kā uz laivas buras rotaļājas ūdens spogulis. Ieskanas putnu, govju, ēzeļu un droši vien arī zivju balsis – dzīvais mostas dzīvei. Tumsa atkāpusies, atstājot vien savu rokrakstu ēnās, bet nāve ir vēl tepat, tā ir visapkārt – sajūtama, bet neredzama, laikā un telpā nosaukta par Otru Pusi. Iespējams, Viņā viss ir reizē: gan diena, gan nakts; gan zvaigznes, gan ūdens ņirbas atspulgi debesīs; gan manas plaukstas gaismēna upē pie laivas borta, kuru vēl neaiznes vārnas. Doma apstājas un līdz ar viņu meli un mānīšanās, vējš noklusis iztaisno upes virsmu, kas ir manas smadzenes. "Viņa ir apburoša sieviete baltā plīvurā, nevis ragana ar izkapti," varbūt tā ir Nīlestība, kas bez balss stāsta šo stāstu.
Rīta pelde jeb iekrišana noziepētam pa pliko kristāldzidrajā Nīlas ūdenī (tūristu ceļvedī gan skaidri lasāms, ka tas draud ar šaušalīgu slimību baismā vārdā Schistosomiasis!) atver acis jaunai dienai. Uz laivas klusuma brīži mijas ar nūbiešu valodas tirādēm, pirmajā gadījumā kapteinis Šārks prasmīgi vada feluku, burā noķerot vēja plūsmas, otrajā – pie stūres ir māceklis un saņem nepārtrauktas komandas no vecākā biedra. Tūristi klusē un ar grāmatām rokās valstās no viena klāja sāna uz otru, tvarstot saules siltumu, iemūžina atmiņas lentē zāļainos upes līčos tīklus peldinošos zvejniekus, mūžzaļās pļavās zāli plūcošas govis un ūdens bifeļus un stāvākos smilšakmens klinšu krastos garām slīdošās faraonu laiku drupas.
"Mēs labprātāk piestātu ciemā, kur esot kamieļu tirgus, bet krokodilu dieva Sobeka templi apskatīsim no upes," izsaku mūsu vēlmes kapteinim. Viņš acīm redzami brīnās par šādu izvēli, bet saka: Okei, no problem."
Kad felukas deguns ieduras smilšu sērē, abi mūsu nūbieši neizrāda interesi līdzi nākšanai un tikai norāda virzienu – pārceltuvi otrā ciema galā. Gar krastu iedami, izsmejamies ar koķetējošām meitenēm veļas mazgātājām un izbrīnām salam aleikum atņemošos cieminiekus. Ir jūtams, ka bālģīmji šeit ieklīst ļoti reti. Izrādās, līdz tirgum esot vismaz septiņi astoņi kilometri, un, jau zinot ēģiptiešu attāluma izjūtu precizitāti mums saprotamās mērvienībās, stopējam garām braucošu kravas kasti.
Tirgū no kamieļiem nav ne vēsts, un vienīgie dzīvnieki starp augļu un dārzeņu kaudzēm ir pāris ēzeļi. Atpakaļceļam nolīgstam pārgalvīgi gāzējošu trīsriteņu kulbas taxi, kas laikam nav īsti legāls pārvietošanās līdzeklis, jo, priekšā pamanījis policijas mašīnas, šoferis steidzīgi met uz riņķi un lūdz mūs izkāpt. Nav arī vairs tālu līdz upei, atvadāmies un turpinām patīkamo sevis demonstrēšanas pastaigu, jo esam uzmanības centrā. Formas tērpos nāk skolnieces – kautrīgākās māj paslepus, drošākās sūta smaidus un visdažādāko izteiksmju "hello!", viens bariņš pēc otra. No policistu pulka atdalās un pienāk vīrs uzvalkā: "Sveicināti, es esmu šā ciema priekšnieks. Ko jūs šeit darāt?" Jautājuma tonis pirmoreiz tirgus ciemā nav sevišķi draudzīgs, tāpēc rādām uz Nīlu un piesaucam feluku kā caurlaidi tālākceļam. Jau no laivas mājot meitenēm, rezumējam, ka draudzīguma mērs pret svešinieku Ēģiptē ir vara un kāre nopelnīt vienā skalas galā, bet ziņkārība, ieinteresētība un dabiska, vēl nesabojāta viesmīlība – otrā.
Man rodas aizdomas, ka Šārks nemaz nebrīnās par kamieļu tirgus neatrašanu, jo viņa: "O, ā-ā, no kamel market?" – mums atgriežoties un pārtraucot vietējo vīru ciemošanos uz klāja ap Šīšu, ir nepatiess. Bet vēlāk Lonely Planet ceļvedī atklāto, ka kamieļi meklējami otrā upes krastā, saskaņas labad nolemjam noklusēt.
Atvadas no felukas un sandaļu kaps
Trešās dienas rītā saku ceļabiedram, ka nu ir iestājies tāds grūvs – varētu laist kaut vai līdz Vidusjūrai. Ja ne tas vella aukstums, saulei aiz apvāršņa nozūdot! Turklāt atklājas, ka manam lāča miegam nepamanīti ir nakts piedzīvojumi, kad, pēc drauga vārdiem, "Šārks, zils nosalis, esot rukšķēdams un īdēdams stūmies viņam virsū un diezgan neatlaidīgi mēģinājis atsavināt vienīgo segu...". Lai nu kādi ir sapņi, šī pēc iepriekšējās vienošanās ir mūsu laivošanas pēdējā diena. Vēl tikai jānokļūst līdz Edfu pilsētai, kur mēs meklēsim vilcienu, bet kapteinis varēs griezt feluku atpakaļ uz Asuānu.
Beidzot burā iepūš kārtīga brīze, un liekas, nu tik sāksies īstais sērfs! Pēc kartes izskatās, ka vēl vismaz pāris stundu straujas burāšanas. Kapteiņa Šārka aprēķini gan vēsta ko citu... "Piecas, varbūt desmit minūtes!" viņš paziņo, kad painteresējos par Edfu sasniegšanas plānu. Ar laika dimensijas klāt neesamību jau aprasts, tamdēļ vien sasmaidāmies un baudām viļņojošos upi, vēju un sauli.
Šīs ceļojuma daļas noslēgums tomēr, izrādās, vēl slēpj kādu pārsteigumu: feluka pēc pāris minūtēm tiešām atduras krastā, un mums tiek autoritatīvi paziņots, ka vējš ir par stipru (!) un tālāka kuģošana kļūst bīstama. Ataust atmiņā kaut kur dzirdētais, ka kapteiņi nereti ieekonomē laiku atceļam, izlaižot tūristus ciemos vēl krietni pirms pilsētas un ļauj nopelnīt izsauktajiem taksometru šoferiem... Bet tam vairs nav nozīmes – mums pietiek Šārka pigoriņu, turklāt ūdenī mirkstošās ganības, stādījumu lauciņi un izklaidus mājas tālumā pie džungļu strīpas sola nākamo piedzīvojumu.
Abu pušu šķiršanās brīdis ir humorīgs un reizē patiesi skaudrs kā nekomerciālā kino paraugs: "Tips, tips!"** – sauc mugursomniekiem pakaļ diedzošais Šārks un rāda apvainotu seju, kad saņem naudaszīmi 10% vērtībā no brauciena maksas; kapteiņa māceklis klupdams kriz-
dams nesas uz līča tālāko krastu, kur, izskatās, cer pārtvert metra garuma airu laivu tūristu pārcelšanas fraktēšanai (esam uz ūdens apņemtas pussalas); "Tips for second capitain!"*** vēl neliekas mierā jau atpaliekošais Šārks; tikmēr mēs esam iestiguši virs ceļiem lopu izmītā dubļu žampā, kurā kapu atrod dažas sandales... Epizodes fināla kadrā divi zemēm notriepušies tūristi pazūd augstas zāles un krūmu sienā, 300 m no šīs vietas izmisis katru roku savā virzienā krata galvenais kapteinis, bet otrā pusē – tālumā gar viļņojošos Nīlu skraida māceklis, vēl nezinot, ka palicis bez tips. Vien feluka vienaldzīgi noraugās, šūpodamās upē, kas smejoties plūst uz jūru.
Ēģiptē bālģīmim nav viegli nomukt no tūristu grupas un autobusus konvojējošās policijas un armijas, tāpēc mēs nekur nesteidzamies un izbaudām pasēdēšanu uz soliem mājas priekšā ar jauniešiem, kas no mums neko negrib, tikai ir ieinteresēti stāstos. Iepazīstamies ar visiem pēc kārtas līdz vismazākajai – gadu jaunai melnacei –, un pat nav jāsamulst, kad ciemiņiem no dārza tiek iznestas divas krāšņas, sarkanas rozes.
Viena no tām sakaltusi stāv man priekšā vāzē uz galda un atgādina, ka visas izmelošanās, vienalga – manas vai tavas, neko nemaina dzīves upes plūdumā uz Okeānu, kā senie ēģiptieši reiz saukuši savu Nīlu. Jo viss, ko stāstām cits citam, meli vien ir – iespējams, tā reiz teicis Koijots, vecais vīrs****.
* 1 lats ir ~10 Ēģiptes mārciņas
** "Dzeramnaudu, dzeramnaudu!"
*** "Dzeramnaudu otram kapteinim!"
**** Tēls no De Andželo grāmatas "Indiāņu pasakas"; izdota padomju laikā 50 000 eksemplāru metienā un ir ieteicama literatūra braucienam felukā pa Nīlu.