Kad 1993. gada rudenī tika paziņots, ka Nobela prēmiju literatūrā ieguvusi amerikāņu rakstniece Tonija Morisone (1931), Amerikas un pasaules literārajās aprindās ne viens vien purpināja par Nobela komitejas pārspīlēto “politkorektumu”. Kā ierindas lasītājai arī man šķita, ka izšķirīga loma šai gadījumā būs bijusi faktam, ka tā ir melnā rakstniece. Biju lasījusi divus viņas romānus The Bluest of Eye (Viszilākās acis, 1970) un Jazz (Džezs, 1992), un tie man šķita labi, sevišķi svaigās, jutekliskās, “džeziskās” (un ar to es nedomāju tikai improvizācijas veiklību, bet arī aicinājumu muzicēt līdzi un pretī) valodas dēļ, taču ne satriecoši labi. Beloved (1987), kas tūlīt pēc iznākšanas saņēma Pulicera prēmiju, bet pērnā gada beigās laikrakstā New York Times tika atzīts par labāko amerikāņu romānu pēdējo 25 gadu laikā, es izlasīju tikai gandrīz 20 gadus pēc tā sarakstīšanas, taču izlasīju, cik “cieši” vien iespējams – tulkojot (“Mīļotā”, Zvaigzne ABC, 2006). Un biju satriekta – tik lielā mērā satriekta, ka nevaru to tā vienkārši aizbīdīt kādā attālākā apziņas reģionā, kur gluži kā Dantes šķīstītavā skumji drūzmējas kādreiz lasītas (un pat tulkotas) grāmatas – godīgi sakot, īsti pat nevaru to aizvērt. Franči to mazliet patētiski formulē tā: “Pēc romāna “Mīļotā” izlasīšanas nav iespējams izlikties, ka tas nepastāv.” Viņiem taisnība kaut vai tajā nozīmē, ka pārējo Morisones sarakstīto – romānus Song of Solomon (1977), Sula (1973), Tar Baby (1981), Paradise (1998), Love (2003), kā arī eseju krājumu Playing in the Dark: Whiteness and the Literary Imagination (1992) esmu lasījusi pavisam citādi. Varbūt vienkārši lēnāk un piesardzīgāk.

Vai Morisone ir vai nav pelnījusi Nobela prēmiju, man nešķiet interesants jautājums, kaut gan par “Mīļoto” es viņai to iedotu noteikti. Toties interesanti man joprojām liekas tas, kā romāna piesaukšana gluži kā buramvārdi klinti kaut ko parāva vaļā mūsu sarunā pērnajā rudenī Parīzē. No vēsi atturīgas – lai neteiktu aizdomu pilnas vai pat viegli naidīgas intervējamās, no kuras mani šķīra rases, biogrāfijas un vēstures, sociālā stāvokļa un finansiālo iespēju, kā arī, protams, talanta bezdibenis, viņa kļuva par patīkamu sarunas partneri ar dziļu, siltu balsi un aizrautīgiem, viegli izprovocējamiem smiekliem. Protams, es būtu varējusi sākt ar “Mīļoto”, taču man tas šķita kaut kā pārlieku intīmi, gandrīz nepieklājīgi un uzbāzīgi. Galu galā es taču intervēju vienu no slavenākajām pasaules rakstniecēm, Prinstonas profesori, atzītu “postmodernisti”, “feministi”, “antirasisti” – tātad (kaut vai aiz respekta) vispirms jāmēģina, kā pieņemts, valodā, kādu esmu lasījusi citās intervijās ar Morisoni...

Lai nu kā, sākumā viss bija gluži aplam. Marmors, kristāls un zelts viesnīcā Le Bristol, Morisones apmešanās vietā, kur 11. novembra pēcpusdienā sarunāta intervija, šķita par žilbinošu. Vīrs aiz reģistratūras letes – par franciski augstprātīgu. Uzbraucot vajadzīgajā stāvā, ieraugu uzrakstu: “Klusu! Filmē!” Kad tomēr viegli pieklauvēju, parādās rakstnieces jaunākais dēls Sleids (mūziķis un mākslinieks, ar kuru kopā viņa strādājusi pie vairākām bērnu grāmatām; vecākais, Harolds, ir arhitekts), kurš pusčukstus paskaidro, ka tiek uzņemta dokumentāla filma Tonijas Morisones arhīvam un – ja vien es piekrītu – viņam vajadzētu, lai parakstu atļauju izmantot šai filmā arī manu interviju. Palielā, zeltainos toņos ieturētā telpa šķiet smacīga – gan no versmes, kādu izplata spožie prožektori, gan no Morisones Marlboro Lights. Lai diskomforts būtu pilnīgs, man jāstāv – pareizāk sakot, jāsēž – rindā, jo patlaban viņa sarunājas ar kādu žurnālistu no Beļģijas, kurš visu laiku pieglaimīgi smaida un vai katrā jautājumā pamanās ieslidināt pa komplimentam. Tātad esmu kārtējā viņas “preses dienā”! Kad, interviju pabeidzis un saņēmis kāroto autogrāfu, viņš, jau vilkdams digitālo fotoaparātu laukā no somas, lūdz atļauju Morisoni nofotografēt, viņa visai šerpi noskalda: “Nekādā gadījumā!” Beļģis tiek ātri vien izvadīts laukā pa durvīm. Nākošais!

Kad, piestiprināta pie mikrofona, jau sēžu viņai pretī pie mazā stikla galdiņa, viņa nesteidzas sākt interviju, bet skata cauri dēla pasniegto vēstuļu kaudzīti. Varu viņu kārtīgi nopētīt. Viņa ir neuzkrītoši, bet eleganti ģērbusies - mīkstos, pelēkos svārkos un tādas pašas nokrāsas džemperī. Kājās – ērtas, labas ādas kurpes. Ap rokas locītavu un kaklu – vairāki grami zelta. Zelts arī ausīs, ko atsedz uz augšu saņemtie garie, iesirmie “dredi”. Uz sejas – mazliet grima un sārtuma, lielo muti vēl izteiksmīgāku padara labā lūpu krāsa pagaiša burgundieša tonī ar tikko manāmiem spīgulīšiem. Viņai ir septiņdesmit pieci gadi, un viņa izskatās lieliski. I.L.

Rīgas Laiks: Varbūt sākumā mēs varētu parunāt par to, kāpēc tiekamies tieši Parīzē?

Tonija Morisone: Nu, es te būšu apmēram mēnesi, un jūs dzīvojat Eiropā… Iemesls, kāpēc esmu Parīzē ir, ka mani uzaicināja par vieskuratori Luvrā, un tēma – “Svešinieks mājās” – ir no tām, kas man ir visai nozīmīgas. Es domāju, tā šodien ir nozīmīga daudziem cilvēkiem. Amerikāņu literatūrai gan 19. gadsimtā, gan mūsdienās, vienmēr piemitusi šī melanholija, šīs alkas pēc piederības, bailes no izolācijas – kā arī sava veida vainas apziņa. Es to atrodu kā Melvilam un Hotornam, tā arī Ficdžeraldam, Markam Tvenam un Folkneram. Un vēl fonā skan pastāvīgs rečitatīvs par amerikāņu bērnišķo nevainību – bet ja tu visu laiku atkārto, ka esi nevainīgs, vai gadījumā ko neslēp? Un, protams, izrādās, ka slēpjama mums ir visai daudz. Par “Svešinieka” tēmu biju lasījusi dažas lekcijas, bet, kad pienāca uzaicinājums no Luvras, sāku domāt, ka tā neattiecas tikai uz amerikāņu literatūru, tā parādās arī lielā daļā mākslas darbu, kas ir Luvrā. Un tad es izteicu viņiem šādu priekšlikumu, un galu galā tas izauga par tādu kā sarunu starp dažādām mākslām, kurā ir runa gan par sāpēm, gan par priekiem, ko nes pārvietošanās, migrācija, trimda. Jo man liekas, šobrīd viens no būtiskākajiem jautājumiem ir, vai mēs dzīvojam pasaulē, kurā mums visiem pietiek vietas, kurā varam cits ar citu sadzīvot. Sadzīvot ar citādo. Patlaban mēs meklējam un atrodam dažādus ienaidniekus un dēmonus citādo vidū. Un gan komerciāli, gan politiski, gan juridiski mūs nodarbina šis cits, kurš iemieso haosu un briesmas. Bez tam ļaudis atrodas pastāvīgā kustībā – ne tikai bēgļi, bet arī akadēmiskās aprindas, lielo korporāciju darbinieki, diplomāti, militāristi – visi savā ziņā tiek pārvietoti – labprātīgi un ar prieku vai traģiski un ar varu. Taču tieši šī ļaužu staigāšana ir cēlonis aizvien pieaugošam satraukumam. Tāpēc padomāt par to Luvras kontekstā man šķita īsti vietā. Es sāku pie Žeriko “Medūzas plosta”, kas man šķiet perfekta metafora tiem miljoniem, kas svaidās starp izmisumu un cerību, starp elpošanu un nāvi.

RL: Bet kā šķiet jums pašai? Vai šajā pasaulē ir iespējams sadzīvot ar citādo, ar citu?

Morisone: (Ļoti klusi.) Jā. Tas ir, tā vajadzētu būt. Evolūcija, manuprāt, nozīmē ne tikai atstatus novietotu īkšķi, bet arī virzību pretī labākajam, kas cilvēkā vispār ir – var būt.