Eriks Ādamsons "Smalkās kaites"

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Erika Ādamsona (1907-1946) noveļu krājums „Smalkās kaites” iznāca 1937. gadā, guva lielus panākumus un aizsāka latviešu literatūrā jaunu strāvu, ko kritika nosauca par „smalko kaišu” virzienu un šo metaforu lietoja, runājot ne tikai par Ādamsona stāstiem, bet arī par visas viņa paaudzes īsprozu.

Smalkās kaites – tās ir mazliet skumji groteskas vājības personu raksturā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas. Stāstā „Lielās spodrības gaismā” aprakstīta pārspīlēta tieksme uz tīrību, stāstā „Sarkanās asaras” uzmanības centrā ir jauna dzejnieka mocības, jo viņš nav ielūgts pie kāda apskausta un tai pašā laikā ienīsta mēbeļu rūpnieka uz svinībām. Rakstnieka īsprozas pērle ir stāsts „Jāšana uz lauvas”, kurā tā saucamais „smalko kaišu” varonis pārdzīvo nepamatotu, sakāpinātu greizsirdību pret savu līgavu un gandrīz smieklīgā sīkumainībā cenšas atrast neesošus pierādījumus viņas neuzticībai.

Ādamsona tēlotie īpatņi sirds dziļumos ir ārkārtīgi cilvēciski, un jūtas, ko viņš rāda, sastopamas ik uz soļa – kautrība, godkāre, līdzjūtība, riebums, kairinošas vēlmes. Rakstnieks pašmērķīgi nerada īpatnas, slimīgas personāža dīvainības, bet ar praktiķa skatu veido mākslinieciski un psiholoģiski pārliecinošus situāciju modeļus, kas joprojām turpina pārsteigt ar iztēles atjautību, labsirdīgu ironiju un spilgtu izteiksmes precizitāti.

Grāmatas mākslinieciskais noformējums – Valdis Villerušs.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu