Daudz aprunātā un ilgi gaidītā daudzfunkcionālā halle Arēna Rīga ir atklāta! Divos vakaros, klātesot Maestro Raimonda Paula dziedāšanas svētkos, halli apmeklēja vairāk nekā 20 tūkstoši skatītāju – viņiem bija iespēja pārliecināties, kā halle praktiski funkcionē un vai visas sistēmas darbojas atbilstoši tādam masu pasākumam.

Neatkarīgā centās izzināt dažādus viedokļus par jauno halli, vaicājot šī pasākuma dalībniekiem un apmeklētājiem. Secinājums – beidzot mums ir liela un plaša halle ar labu akustiku. Beidzot mums ir, kur rīkot vērienīgus pasākumus. Tomēr pagaidām nav atrisinātas sadzīviskas problēmas, ar kurām saskarās publikas vairums – gan pirms, gan pēc pasākuma, gan starpbrīdī. No dažām problēmām var izbēgt, ierodoties uz pasākumu savlaicīgi (pusotras vai pat divas stundas pirms sākuma). Savukārt pēc koncerta izkļūšana no halles rada problēmas vairumam, īpaši tad, ja vairākas durvis ar norādi "Izeja" ir vienkārši slēgtas... Kā novēroja Neatkarīgā, vēlajā nakts stundā visātrāk mājup tika tie, kas savas virsdrēbes pamanījās izņemt no garderobes jau starpbrīdī...

Un tomēr – uz emocionāli piesātinātā Paula dziesmu svētku fona šīs nebūšanas palika otrajā plānā.

Dziedāt bija lieliski

Ance KRAUZE, dziedātāja:

– Man patīk dziedāt jaunajā hallē. Es dzirdēju sevi ļoti labi un diezgan niansēti. Iespējams, tas bija pateicoties kvalitatīvai apskaņošanai, bet varbūt tāpēc, ka Arēnā par mūzikas lietām atbild Aivars Hermanis. Dziedot bija ļoti laba sajūta, varēja just publikas auru. Un prieks, ka visi cilvēki tevi ļoti labi redz, pateicoties lielajiem ekrāniem. Dziedātājam tas ir svarīgi. Un pēc ilgiem laikiem varēja piedomāt pie izpildījuma, nevis tikai uztraukties par to, vai es sevi dzirdēšu. Hallēs vairākumā gadījumu ir izteikts sporta zāles efekts.

Par telpām dziedātājiem nav ko daudz teikt. Mēs, meitenes, bijām telpiņā, ja nemaldos, tā bija vannas istaba, tur bija dušas kabīne un pods. Īsta grimētava tā noteikti nebija. Sūdzēties gan nevaru, tas bija blakus skatuvei, ērti.

Tur strādāt var

Raimonds PAULS, komponists:

– Jaunajā Arēnā Rīga strādāt var. Jā, spēlēt var un dziedāt ar. Jādomā tikai, ko tur rādīt, un tas ir jautājums tīri profesionāls. Es tur redzu liela mēroga uzvedumus – jo tur vajadzīgas masas. Bet pie tā ir jāstrādā, un pirmām kārtām tur ir jāiegulda līdzekļi.

Halle varētu tikt izmantota visos gadalaikos un dažādos svētkos, piesaistot lielus kolektīvus: simfoniskos orķestrus, korus un tā tālāk. Manuprāt, tikai tad tas būs efektīgi.

Bet runājot par hokeju... ja mēs tā spēlēsim, kā nupat Turīnā spēlējām ar Krievijas valsts vienību, tad varbūt labāk nemaz nevajag spēlēt... Tad uzreiz to halli atdodiet māksliniekiem – viņiem vismaz kaut kas sanāk...

Taupīts uz palīgtelpām

Elita MĪLGRĀVE, Mikrofona ieraksti valdes priekšsēdētāja:

– Ir plusi, ir mīnusi. Vispirms par plusiem. Lielajās hallēs mūžīgā problēma ir tā sauktā atbalss, bet no Paula koncertiem man palika iespaids, ka šajā halle labi skan jebkurā tās vietā; es klausījos dažādās vietās, un mani patiešām pārsteidza skaņas kvalitāte. Vēl gan jāpagaida kāds rokgrupas koncerts, piemēram, Depeche Mode, jo šādos koncertos ir prasība pēc liela skaļuma. Vēl pie plusiem jāpieskaita tas, ka publikai sēdvietas ir komfortablas. Neteikšu, ka gaismotājiem un skaņotājiem bija viegli izvietot aparatūru, bet, iespējams, vienkārši ir jāapgūst šī jaunā telpa.

Mīnuss ir tas, ka palīgtelpas ir ļoti mazas, un šķita, ka ir ieekonomēts tieši uz šī rēķina. Tualešu katastrofāli pietrūkst, jo mēs pat pārtraukumu speciāli pagarinājām, lai publika varētu paspēt atgriezties zālē. Arī backstage jeb telpu māksliniekiem ir par maz – bijām spiesti samazināt dejotāju skaitu, jo nebija iespējams visiem pārģērbties... Un garderobēs pietrūka vietu, jo tās nebija paredzētas tik lielam skaitam. Protams, zinot šos apstākļus, nākamreiz mēteļus var atstāt arī mašīnā, bet stāvvietu ap halli arī pietrūkst... Bet Latvijā ir tikai daži mākslinieki, kas ar savu koncertu var pilnībā piepildīt šo zāli, un tad, iespējams, šie jautājumi nebūs aktuāli...

Kā jau jaunā mājā, viss bija vienos putekļos. To var arī saprast, bet, no otras puses, putekļus izjuta gan publika, kurā daudziem sākās klepus, un pat Maestro Pauls satraucās, kā lai viņa ekskluzīvās klavieres pasargā no putekļiem... Ventilācija ir laba, lai gan – ļoti trokšņaina.

Šajā hallē arī rīkosim Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas ceremoniju, bet izmantosim tikai zāles daļu, pārējais būs aizklāts. Var jau teikt, ka nav ko izvēlēties tik lielu zāli, bet Dailes teātrī, kur šīs ceremonijas līdz šim ir notikušas, var ietilpt tikai 1200 cilvēki un tas nozīmē – mūziķi, žūrija un mediji. Šoreiz proporcijas būs – viena trešdaļa mūziķu, divas trešdaļas – publika.

Laba skaņa un redzamība

Svetlana RUDZĪTE, televīzijas režisore

– Skaņa, akustika un redzamība šajā koncertā bija laba. Domāju – ja vien pasākumā būs laba apskaņošanas tehnika, tad problēmām nevajadzētu būt.

Tomēr šajā jaunajā hallē ir citi trūkumi – pirmkārt, ja eju uz šādu koncertu, es negribu ēst picu un dzert kolu, un parastu minerālūdeni nekur nevarēja nopirkt; otrkārt, tur vispār nebija iespējas apgriezties ne pie garderobēm, ne ejās... Pirms sākuma visi mīcījās ejās, pārtraukumā, kad gāja izstaigāties, atkal viens gar otru trinās. Jā, protams, halle bija pilna, bet nevar paļauties uz to, ka tā nebūs pilna. Un vēl – no ārpuses ir norādes uz sektoriem, bet iekšpusē – norāžu pa zonām un sektoriem nav...

Kā Ņujorkas Metropolitēnā

Jānis ZARŽECKIS, plastikas ķirurgs:

– Pirmkārt, tas bija ļoti skaists koncerts. Uzskatu, ka halle ir brīnišķīga, skaņa laba, nekādus atsitienus, par ko kādā intervijā ieminējās Raimonds Pauls, nevarēja dzirdēt. Turklāt šai pasākumā bija ļoti kvalitatīvi skatītāji – viņi dziedāja gandrīz tikpat labi kā koris, vismaz tie, kas sēdēja man apkārt. Un tās dažas negācijas, kas tur varbūt arī bija – drusciņ rinda garderobē un tualetē –, mani netraucēja. Un tās jau turpmāk var arī novērst.

Patiesībā, tur varēja justies kā Ņujorkas Metropolitēna operā – tur daudzām dāmām vakarkleitās mētelis ir uz rokas. Tāpēc ka garderobe tur maksā vienu dolāru... Var būt, ka arī Arēnai Rīga tas varētu būt viens no risinājumiem? Mēs vienkārši esam pieraduši pie laba servisa, ļoti prasīgi ir mūsu skatītāji.

Arī ar mašīnas novietošanu problēmu nebija, bet problēma ir tā, ka cilvēkiem īsti nav skaidrs, kā tur piebraukt. Kad tuvākās stāvvietas pieliek pilnas, izskatās, ka viss ir pārpildīts, bet apkārt hallei ir daudz vietu.

Biju uz Fila Kolinsa koncertu Tallinā, Saku Suurhall, kas arī ir ne tik sen celta, taču jāteic, ka mūsējā ir daudz lielāka, plašāka, arī skaņa daudz labāka. Pilnīgi noteikti!

Trīs lietas

Dzintris KOLĀTS, Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors:

– Pasākums no mākslinieciskā, skaņas un režijas viedokļa man ļoti patika. Man gan nav laba muzikālā dzirde, bet šķita, ka skanēja labi. Es sēdēju ļoti tālu, pašā augšā, varbūt ne pašā labākajā vietā, bet vienalga jutos lieliski un dziedāju līdzi.

Kas man nelikās pozitīvi... trīs lietas: no sākuma nevarēju saprast, kur man jāiet – sektoru norādes ir diezgan neloģiskas; otrkārt, man šķita, ka garderobēs ir stipri mazāk vietu nekā ir apmeklētāju. Redzēju, kā mēteļi tika likti čupu čupās, tāpēc mēs ar dzīvesbiedri aizgājām uz zāli ar visiem mēteļiem. Un trešā lieta ir tualešu jautājums, kas arī ir diezgan neatrisināts – dažas kundzes starpbrīdī pat mēģināja iedrošināties ieiet vīriešu tualetē, bet tomēr pārdomāja... Hokeja spēļu laikā, kad alus spēlēs lielu lomu, šis jautājums varētu būt visai sarežģīts arī pie vīriešu tualetēm.

Par ēstuvēm... Tur rindas bija pieņemamā garumā, bet uzkodas... Kādas nu bija, tādas bija. Galu galā neejam jau tur pieēsties, tāpēc tas mani īpaši netraucēja.

Tā kā par šauru...

Normunds BEĻSKIS, sabiedrisko attiecību speciālists, dzejnieks:

– Halles zāle kontekstā ar koncerta režiju atstāja ļoti labu iespaidu. Taču netrūka organizatorisko problēmu. Nojaušot, ka tādas būs, ierados divas stundas iepriekš. Ar lielām mokām vienu vietiņu mašīnai atradu. Citi vēlāk stāstīja, ka stundu pirms koncerta vairs nav varējuši auto novietot, dabūjuši meklēt stāvvietu Rīgas centrā. Nebija neviena, kas regulētu satiksmi – kur braukt, kā braukt. Personāls arī neapmācīts. Bet tās jau ir regulējamas lietas. Iekštelpās viss bija tā haotiski. Tā vien šķita, ka drusku par šauru, spaidīšanās pamatīga. Bet ļaudis bija ilgi domājuši, kā ģērbties – bija viss, sākot ar viegliem sportiskiem kostīmiem un beidzot ar operas cienīgiem tērpiem.

Mani sarūgtināja, ka nebija nacionālās virtuves. Tikai austrumu kafejnīciņas, karstie suņi, meksikāņu virtuve... Nekā latviska, izņemot Cēsu alu. Vai tiešām tā būs arī hokeja čempionātā?!

Un tomēr man ir gandarījums un lepnums, ka beidzot ir tāda vieta, kur var pieņemt augstas klases mūziķus.

Pietrūkst elegances un kvalitātes

Jānis DRIPE, arhitekts:

– Ēkai kopumā nav pārāk daudz arhitektūras pazīmju. Tā veidolā nav īpaši izteiksmīga, un problēmas ar maziem izņēmumiem turpinās arī interjerā. Izņemot VIP zonu un personisko ložu līmeni, kas aprīkotas citā standartā, plašai publikai domātajā daļā nav nekā īpaši estētiski skaista, toties ir atsevišķi nekvalitatīvi elementi.

Mēs visi saprotam, ka tā ir funkcionāla būve, bet, ja jāskatās, kā stundu pirms sākuma garderobēs pieliek uzrakstiņus "Vietu nav"... Un sabiedrības labākā daļa – sievietes – atkal tradicionāli stāv rindās pie tualetēm! Nu esam taču uzcēluši jaunu halli, vienreiz gribētos, lai šīs lietas būtu atrisinātas. Vispār bija sajūta, ka publikai pieejamo telpu plašums Arēnā nav pietiekams.

Arī vizuālās informācijas sistēma, šis pelēkā un oranžā salikums, ir grūti uztverams, attiecīgo krāsu kontrasts nav pietiekams. Cilvēks nespēj orientēties un ar laiku kļūst nervozs. Labi, ka ir vismaz viens dominējošais elements, svītras, kas ir grīdās un sienu apmetumu faktūrās, tajā var just konceptu. Taču kopumā, sākot no lielās arhitektūras līdz pat informatīvai sistēmai, halle ir ierindas būve. Nekas dižs nav arī restorānu un kafejnīcu iekārtojumā. Visam mazliet pietrūkst elegances un kvalitātes.

Pašā zālē no tehnoloģiju viedokļa ir viss nepieciešamais gan koncertiem, gan sporta sacensībām. Pamatfunkciju jau Arēna veiks, bet gribējās tomēr kādu patīkamu pārsteigumu. Olimpiskais centrs, kas atrodas turpat netālu, arī ir vienkārša būve, tomēr arhitektoniski izteiksmīgāka. Vēl lielāks kontrasts, ja salīdzina, piemēram, ar Stokholmas Globen Arena, līdzīgas ietilpības halli, kura ir interesantā lodes formā un veido labu pilsētbūvniecisko akcentu.

Mēs Rīgā esam ieguvuši samērā neizteiksmīgu, utilitāru būvi. Diemžēl.