Lidojums nebaida

Šausmināšanos par to, ka ģimene iecerējusi tik garā ceļā līdzi ņemt arī mazuli, ka lidos ar lidmašīnu, dzīvos kalnu kūrortā, kur lavīnas, sniegs un traumatiskas izklaides, Līva un Mārtiņš neņēma galvā. Linarda izturība pārbaudīta, kad mazulim vēl knapi trīs mēneši bijuši. Toreiz ģimene ar draugiem divas nedēļas kemperī ceļojuši uz Itāliju. Puika labi juties gan ilgajos pārbraucienos, gan karstajā saulē un ciemojoties pie turienes latviešu draugiem. "Sapratām, ka Linards ir ceļotājs. Lidojums tiešām bija nieks, salīdzinot ar iepriekšējo braucienu," Līva smaida. "Ja paši sevi noskaņo, ka viss būs labi, tad viss arī ir labi. Stjuarti ir pretimnākoši, viss piemērots. Turpceļā Linards nedaudz paraudāja, bet atpakaļ braucām vispār bez problēmām. Laikam puika bija pieradis dzīvot virs mākoņiem, kalnos," saka Mārtiņš.

Kūrorts Avoriaza atrodas netālu no Šveices robežas. Par samaksu varot arī līdz kaimiņvalstij aizslēpot, Mārtiņš smaida. Viņš tur bijis iepriekš, tādēļ šoreiz nolēmis aizvest arī ģimeni. "Distanču slēpotāji šoziem labi jutās arī Latvijā, bet mēs esam kalnu slēpošanas piekritēji. Pašmāju kalni vairāk domāti iesācējiem, mēs tādi gluži nejūtamies," sportiskās ģimenes vārdā saka Līva.

Gatavojas laikus

Biļetes lidsabiedrībā AirBaltic iegādātas jau četrus mēnešus pirms lidojuma. Tās līdz Ženēvai un atpakaļ izmaksājušas ap 70 latiem katram.

"Lai lētāk, mēs nedzīvojām viesnīcā, bet tā saucamajos apartamentos – mēbelētā dzīvoklī ar virtuvi un visām ierīcēm. Tas ļāva ēst gatavot pašiem un justies neatkarīgākiem," Mārtiņš atceras. Mitekli par 700 eiro nedēļā sameklējuši internetā.

"Apartamentus var noīrēt tikai no sestdienas līdz sestdienai, nevis vienai vai divām naktīm. Gribi nakšņot viesnīcā, maksā 150 eiro par cilvēku. Bet apartamenti ir tik plaši, ka tajos var ērti sadzīvot vismaz četri pieaugušie. Ēst gatavojām paši, pārtiku pirkām veikalos turpat ciematā. Varējām svaigu gaļu nopirkt, cepām karbonādes, taisījām gulašu, vārījām zupu un cepām pankūkas. Protams, kūrortā var iet paēst arī kādā no daudzajiem krodziņiem, kur alus kauss maksā piecus, bet ēdiens – 20 eiro," Līva skaidro. Mārtiņš papildina: "20 eiro maksā hamburgers, bet, ja gribi paēst kārtīgi, jārēķinās ar visiem 40 eiro."

Nekādu mašīnu

Ceļojums autobusā no Ženēvas līdz Avoriazai esot pagājis gandrīz bez starpgadījumiem. "Ceļš nav tāls, bet pa serpentīnu brauciens ir ļoti lēns. Man pat kļuva slikti, bet Linardam ne vainas," atceras Līva.

Kalnā tikt varot vienīgi ar speciālu vagoniņu. Tad nācies pagaidīt vienīgo iespējamo taksi – kamanās iejūgtu zirdziņu. "Ciemats celts starp kalniem, mašīnu tur vispār nav. Vienīgie pārvietošanās līdzekļi ir slēpes, kamanas, sniega motocikli un helikopteri," stāsta Mārtiņš.

Sezona visu gadu

Ciemats 2400 metru virs jūras līmeņa ceļiniekus sagaidīja ar sauli un aptuveni mīnus četriem grādiem. Raugies, kur gribi, visur acis priecējot mežonīgi un it kā neskarti kalni, tomēr nevajagot sevi maldināt – Avoriaza ir visīstākais kūrortu ciemats. Ziemā tas pilns ar slēpotājiem un snovotājiem, pavasarī un rudenī – ar nūjotājiem, vasarā – ar riteņbraucējiem. Slēpotāji varot droši turp doties līdz pat aprīļa beigām vai maija sākumam, kaut gan jau martā sniegs kļuvis mīkstāks un vietējie teikuši, ka īstā slēpotāju sezona jau beidzoties.

Mārtiņš stāsta, ka uz kūrortu varot doties tukšām rokām un uz vietas visu nomāt, bet ģimene tomēr izvēlējusies inventāru vest no Latvijas. "Jā, tas ir lētāk, bet grūtāk," viņš atzīst, jo, saliekot gan slēpes, gan zābakus, gan nūjas un visu pārējo, bagāža iznākot pamatīga.

No gultas uz slēpēm

Kūrortā varot sastapt dažādu tautību ļaudis, arī atpūtniekus no Krievijas, bet pamatā Avoriazu iecienījuši paši francūži. "Salīdzinot ar citiem kūrortiem, kur aizbrauc un jūties gluži vai kā mājās, šeit latviešus nesastapām vispār. Arī iepriekš, kad šurp braucu un mēģināju dzīvošanu rezervēt tūrisma firmās, tās neko tādu nepiedāvāja. Pats šo vietu atradu, kad pirms gadiem trim biju Abondana ciematā. Tur mans brālēns strādāja pie kāda bagātnieka par autorestauratoru. No Abondana uz Avoriazu aizslēpoju. Sapratu, ka šī ir brīnišķīga vieta – piecelies no gultas un uzreiz kāp uz slēpēm," Mārtiņš smejas. Trases esot pie katras viesnīcas. Ģimene iespēju izmantojusi, cik vien varējusi. "Man iznāca paslēpot, kad mazais gulēja. Daudz tas nebija, bet pietika. Jau pēc viena nobrauciena no kalna jūti adrenalīna pieplūdumu," Līva atceras. Patīkams nogurums bijis no tā vien, ka varēts elpot tīro, bet retināto kalnu gaisu.

Ja slēpot apnīkot, varot vienkārši jūsmot par dabas varenību. "Guntai līdzi bija labs fotoaparāts. Viņa to vien darīja, kā fotografēja mākoņus un kalnus. Vieta ir ļoti gleznaina," saka Līva. Kultūrvēsturisku pieminekļu cienītājiem gan tur neesot, ko redzēt.

Trīsgadīgie jau brauc

Sniegs kūrortā ir balts un saulē pamatīgi dzirksteļo, tādēļ bez saulesbrillēm iztikt grūti. Pārsteidzošākais bijis tas, ka dažāda izmēra brillītes bijušas uz acīm arī mazuļiem, pat zīdainīšiem. Bēbīšu skolā bērniem pielāgotā parkā instruktori māca slēpot mazuļiem no trim gadiem. Līva: "Linards vēl gluži uz slēpēm kāpt nevarēja, tādēļ ņēmām līdzi auklīti, lai arī es varētu kaut nedaudz paslēpot." Tuvākās apkārtnes vietējie iedzīvotāji uz Avoriazu dodoties pastaigā ar maziem bērniņiem ratiņos. Varot iznomāt arī stumjamas ragaviņas, bet Linards tās par labām neesot atzinis.

Franciskā angļu valoda

Ja cilvēks vēlas izbaudīt visu, ko piedāvā Avoriaza, visvēlamāk būtu sarunāties franciski. Varot arī izlīdzēties ar angļu valodu, bet jārēķinās, ka francūži atbildēšot "ļoti franciskā angļu valodā".

"Kad tikko atbraucām, sapratām, ka līdz viesnīcai visas mantas aizstiept nevarēsim. Gājām meklēt taksi. Meitene, kura it kā runā angliski, centās mums pastāstīt, ka jāgaida zirgs ar kamanām. Sākumā nesapratām, kas īsti jāgaida. Izlīdzoties ar žestiem un starptautiskiem apzīmējumiem, vienojāmies, ka gaidīsim dipadu, dapadu," Līva smejas. Visgrūtāk esot nācies aizkļūt līdz viesnīcai Ženēvā. "Laikam jau tūristu informācijas birojā bija jauna darbiniece. Kad prasījām, pa kurām durvīm mums jāiet, lai atrastu autobusu, viņa vairākkārt norādīja no īstā visai attālus virzienus." Pēc stundas klejošanas ieraudzījuši, ka darbinieci aizstājis pieredzējušāks kolēģis. Tas uzreiz norādījis uz durvīm sev aiz muguras.

Lai gan nedēļas piedzīvojums Alpos ģimenei izmaksājis 2000 eiro pat bez liekām ekstrām, Avoriaza noteikti esot vieta, kur atgriezties. "Pēc krīzes, ar dzīvošanu pieczvaigžņu viesnīcā," smejas Mātiņš un Linards apstiprinoši sit ar karoti pa galdu. "Tur ir kalni, gaiss, svētku atmosfēra, zirdziņi rikšo, zvaniņi skan. Vienīgais troksnis ir no sniega močiem. Vienu vakaru nobijāmies no būkšķiem. Izrādās, ka tika spridzinātas lavīnas.