Pārsteidzoši atklāts un asi ironisks, Kaspars Zariņš (dz. 1962) kļuvis par teju vai kanonisku figūru Latvijas mākslas dzīvē. Viņu raksturo profesionāla virtuozitāte un apbrīnojamas darba spējas, dien dienā pievēršoties gan individuālam radošam darbam, gan pedagoga pienākumu izpildei Latvijas Mākslas akadēmijā un savā glezniecības studijā.

Par mākslinieka atpazīstamības zīmi glezniecībā un arī citās radošo izpausmju jomās kopš 1990. gadiem kļuvis darbu biežākais personāžs – Pedants, laika gaitā iedēvēts pat par Kaspara Zariņa alter ego. Šis tēls savā veidā ir starpnieks viņa attiecībās ar apkārtējo vidi un sabiedrību, reizēm koķeti un nedaudz ārišķīgi, bet reizēm ļoti jūtīgi un intīmi atklājot mākslinieka pasaules skatījumu un dvēseles aizspoguliju. Taču šajā izstādē, kur demonstrēti autora jaunākie darbi, Pedanta tēls vairs nepavīd.

Izstāde „Iekšējā balss” tiecas iezīmēt pagrieziena punktu Kaspara Zariņa radošajā biogrāfijā. Savos jaunākajos darbos viņš meklē atbildes uz it kā neatbildamiem, bet mūžīgi aktuāliem jautājumiem: kas mēs esam, kurp dodamies un kas ir būtiskais? Mākslinieks pievēršas cilvēku savstarpējo attiecību problemātikai, arī atbildības un šaubu aspektiem, plaši izvēršot izstādes nosaukumā minēto tēmu. Visbiežāk tas realizējies plašās figurālās kompozīcijās, taču blakus tām jaunu nozīmi gleznotāja daiļradē ieguvis portreta žanrs. Kaspara Zariņa portretos attēloti „cilvēki, kuri neeksistē”, precīzāk – tēli, ko uzbūrusi mākslinieka fantāzija. Taču formas ziņā tieši šajos darbos autors nonācis līdz jaunai realitātes pakāpei, konkrētībai.

Kaspara Zariņa gleznieciskais rokraksts nekļūdīgi atpazīstams pateicoties raksturīgajam dzidrajam kolorītam, daudzveidīgajām faktūrām, spēlei ar ritmu un gaismēnām. Krāsas valoda gan tonalitātes, gan tehnoloģijas nozīmē ir tā, kurā Kaspars Zariņš apliecina savas meistarības un talanta spēku. Kā burvju mākslinieks ar savu gleznu palīdzību viņš uzbur sajūtu, ka māksla ir neizsmeļams iespēju lauks un arī neizsmeļams emociju avots.