Grāmatu, kas angļu valodā izdota 2005. gadā (tulkojis Jānis Elsbergs), Lenona pusaudžu gadu mīlestība un pirmā sieva Sintija Pauele (Cynthia Powell), vēlāk Lenone, sarakstījusi 25 gadus pēc vīra nāves. Tikai tagad viņa beidzot nolēmusi ilgāk nestāvēt ēnā un atklāt patiesību par desmit gadu ilgo kopdzīvi ar Džonu un kliedēt vairākus nepatiesus mītus, kas apvijuši viņas, Džona, viņu kopīgā dēla Džuliana likteņus.

Liverpūle un Hamburga

Īpaši interesanti ir lasīt Sintijas atmiņas par Bītlu pirmsākumiem, sākotnējo grupas sastāvu, kurā bez Pola Makartnija, Džordža Harisona un Džona Lenona muzicēja Džona draugs - mākslinieks Stjuarts Satklifs (Stuart Sutcliffe) un klusais bundzinieks Pīts Bests (Pete Best). Viena no memuāros aprakstītajām epizodēm ar Stjuartu, grāmatai iznākot, pirms pieciem gadiem jau sacēla zināmu ažiotāžu Bītlu fanu aprindās, proti, Sintija savās atmiņās atklāja visu dievinātās rokzvaignes un miera cīnītāja Džona Lenona tumšo pusi, minot, ka viņš, greizsirdības mākts, mēdza kļūt emocionāli un pat fiziski vardarbīgs un psihiski nelīdzsvarots.

Sintija raksta, ka Džonu ne vienu reizi vien pārņēmušas greizsirdības lēkmes. Viņa atceras, ka 1950. gadu beigās kādā ballītē viņa vienkārši pieklājības pēc piekritusi dejot ar Stjuartu, bet, to redzēdams, Lenons kļuvis nikns, un viņu neapmierināja mīļotās apgalvojumi, ka tā bijusi tikai nevainīga deja. Nākamajā dienā koledžā mūziķis izsekojis Sintiju līdz pat sieviešu tualetēm.

"Kad iznācu no labierīcībām, Džons mani gaidīja pie durvīm. Pirms paspēju ko sacīt, viņš iesita man pa seju tik stipri, ka mana galva atsitās pret caurulēm, kas piestiprinātas pie sienas,"

sacīja Sintija. "Pēc tam, neteicis ne vārda, viņš mierīgi aizgāja."

Protams, vēlāk Džons esot ļoti nožēlojis savu rīcību un, kā apgalvo Sintija, ne reizi vairs nav pacēlis roku pret sievu, tiesa, abu laulībai izjūkot, viņa greizsirdība izpaudās nepamatotā (Sintijas prāt) sievas apsūdzēšanā neuzticībā.

Starp citu, grāmatas iespaidā uzmeklēju 1994.gada Iana Softlija (Iain Softley) režisēto, tiesa, mākslinieciski diezgan blāvo, filmu "Backbeat", kurā daudz sīkāk attēlota Bītlu dzīve Hamburgas klubos; Stjuarta attiecības ar vācu fotogrāfi Astridu Kiršeri (Astrid Kirchherr), viņa traģisko nāvi, Ringo Stāra iesaistīšanu grupā u.tml.

Kopā ar Džonu desmit gadus

Sintija ar šo darbu centusies kliedēt radušos priekšstatu par sevi kā otrā plāna personāžu Lenona dzīvē. "Kopš Džona nāves esmu noskatījusies, kā grāmatas par viņu, plauktiem vien, parādās un pazūd; lielāko daļu sarakstījuši cilvēki, kas nekad nav viņu pazinuši un kas veido vienpusīgu un kļūdainu priekšstatu par viņu un par mūsu attiecībām. Daudzi man atvēlēja tikai mazu, epizodisku lomiņu Džona dzīvē, kas ievērojama tikai ar to, ka mums bija dēls. Mani parasti norakstīja kā jūsmīgu, jaunu meiteni, kas ieķērās Džonā un pēc tam ievilināja viņu laulības slazdā. Tas bija ļoti tālu no patiesības.

Es biju kopā ar Džonu desmit viņa dzīves gadus - vislieliskākos, neparastākos, notikumiem bagātākos gadus.

Tas bija laiks, kad viņš sasniedza savas radošās virsotnes. Laiks, kad viņš bija asprātīgs, kaislīgs, godīgs un atklāts, kad viņš mīlēja savu ģimeni un mīlēja Bītlus. Laiks, pirms narkotiku un slavas iespaidā viņš sagrāva daudz no tā, kas agrāk viņam bija svarīgs."

Sintija savās atmiņās bieži pārmet Džonam viņa divkosīgo rīcību, proti, pēc šķiršanās viņš burtiski kā ar nazi pārgriezis attiecības gan ar Sintiju, gan ar savu sešgadīgo dēlu Džulianu. Kopīgās "miera akcijās" ar jauno sievu Joko Ono viņš aicināja pasauli iestāties par mieru un saticību, bet vienlaikus nav spējis salīgt mieru ar sev vistuvākajiem cilvēkiem - gan Sintiju un Džulianu, gan saviem daudzajiem Liverpūles radiniekiem.

Tante Mimī un Joko

Grāmatā kā "negatīvie varoņi" attēlotas divas raksturā valdonīgas sievietes, kuras, Sintijas prāt, arī noteikušas Džona traģisko likteni - mātes lomu ar varu ieņēmusī tante Mimī, kuras neviesmīlīgajā mājā kādu laiku bija spiests dzīvot gan Džons, gan Sintija, un avangarda māksliniece Joko Ono, kura esot Džonu pārvērtusi, Džuliana prāt, par "manipulējamu zudušu dvēseli".

Vēl šodien Sintijas un Joko attiecības ir ļoti sarežģītas, pat naidīgas (atsķirībā no Džuliana un Joko dēla Šona draudzības), tas skaidri nojaušams arī grāmatā. Galu galā tieši Joko ar savu uzstājību bija aizvedusi Džonu prom gan no ģimenes un draugiem, gan arī vēlāk no "The Beatles". Interesanti, ka vienīgais no bītliem, kas nav baidījies no grupas līdera dusmām un grūtos brīžos atbalstījis Sintiju, ir Pols Makartnijs, kurš nemaz nebija sajūsmā, ka grupas radošajā procesā tiek aktīvi iesaistīta Joko.

Interesanti, ka grāmatas nobeigumā Sintija atzīst - ja otreiz viņai liktu izvēlēties izdzīvot šādu likteni, viņa nedomādama "apgrieztos uz papēža un dotos prom".