Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.  Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.

Gribu pateikties saviem faniem, jo pēc pēdējā ieraksta sāku saņemt vēstules, ielūgumus uz izrādēm un banketiem, konvertus, paldies!!!!! Tā turpināt!!!! Bet bija arī kritika - "..nē, nu cik var par to teātri, kur nekas nenotiek, par tiem pašiem garlaicīgajiem jefiņiem utt... uzrasti labāk ko iedvesmojošu, kas stimulē pelēkās vielas un sapurina emocijas. Labāk ieliec kādu recepti!" Pelēkās vielas tātad.)))

Izlasīju satriecošu Annas Starobinecas interviju ar rakstnieku Andreju Rubanovu, krievu Nacbesta laureātu. Starobineca izseko Rubanova ikdienas gaitas un mēģina saprast apstākļus, kādos top patiešām talantīgi romāni. Izrādās - Rubanovs ir īsts mūsdienu askēts un varbūt pat brīvprātīgais moceklis. Rubanovs ir tāds drūms mužiks, pelēku seju, tāds kā neskuvies, kā nemazgājies, sakniebtām lūpām, melnām acīm. Uzņēmējs, sēdējis par to pašu pantu, ko Hodorovskis. Un drūma, bezkrāsaina un sasmakusi ir vide viņam apkārt, un viņš pats tādu ir izvēlējies - ofiss viņam ir kaut kāds piepīpēts ūķis, darba kolēģi - pelēcīgi, pusbandītiski vīreļi, un savas grāmatas viņš raksta neizteiksmīgā kafejnīcā (nu, iztēlojieties tagad visneizteiksmīgāko kafejnīcu, kur esat jebkad bijuši... man acu priekšā uzreiz parādās Pulkovas lidostas kafejnīcas tizlie hroma krēsli, mākslīgās puķes un slimīgais zaļganais apgaismojums), raksta un uzdzer maisiņu tēju. Tikai maisiņu tēju. Tāda askēze. Raksta grāmatas kafejnīcās, jo mājās nav vietas - istabā, kur vajadzētu būt kabinetam, sieva iekārtojusi garderobes istabu un glabā tur kleitas un kurpes.

"Я люблю свою страну, и она такая — колхоз, грязь, яблоки и клубника. И дикари. И есть большая позолоченная столица — чтобы приезжающий за пять тыщ километров дикарь, задрав голову, смотрел на все это великолепие, и восхищался бы, и боялся."

Lasiet interviju "Krievu reportierī" (skat. resursos)

Ļoti sagribējās maisiņu tēju un izlasīt šīs grāmatas. Nu kaut vai viņa "Gatavojies karam!" - par uzņēmēju, kuram dzimst ģeniāls biznesa projekts - izveidot lielveikalu tīklu, kur pārdošanā būtu tikai tāds kara laika sortiments - sāls, sērkociņi, vateņi, velteņi, gāzmaskas...  "Krievu bibliotēkā" nebija, devos uz "Polaris". Tur pārdevēji ir tiešām apbrīnojami - var no galvas pateikt, kādā izdevniecībā katra grāmata izdota, tomēr, iesitot datorā nosaukumus, paši ir izbrīnīti - jo līdz Rīgai grāmatas atnākušas tikai pa 1 eksemplāram un tas arī - pēc individuālā pasūtījuma. Nez kāpēc tā  - vai vidējam LV lasītājam pietiek ar 00-o gadu rakstniekiem - Sorokinu, Peļevinu un Doncovu un negribas lasīt mūsdienu grāmatas, es domāju - šāgada, pagājušā gada? Tomēr vienu "Hlorofiliju" atrada priekš manis arī. To tagad lasu un priecājos.

It kā viss vienkārši, un kuru gan vairs pārsteigsi ar utopijām un antiutopijām. Zinām, mācījāmies - Orvelu, Haksliju, Kubriku, to pašu Sorokina "Cukura Kremli", pat Minajevu, pat "Trešo Romu" (līdz vietai, kur Baltijas valstis žēlīgi lūdzas, lai viņas pievieno Krievijai), bet "Hlorofilija" ir citāda. Nu kaut vai tāpēc, ka uzrakstīta pagājušogad. Un valoda man patīk. Visu cieņu Sorokinam, bet, viņu lasot, liekas, ka pats sāc smirdēt. 00-ie gadi, jā, tad bija vajadzīga spēcīga pretterapija. Tagad pietiek ar vieglākiem vārdiem.

Divos vārdos saturs šāds. Pēc visām "desmito gadu" krīzēm, sasilšanām un dabas katastrofām pasaule ir mainījusies. Londona, Ņujorka, Honkonga, Pēterburga ir zem ūdens. Krievijas iedzīvotāju skaits bābu slinkuma dzemdēt dēļ samazinājies līdz pāris desmitiem tūkstošu un viņi visi pārvākušies dzīvot Maskavā. Sibīriju Krievija izīrē Ķīnai, tur dzīvo vairāki miljardi ķīniešu un maksā īri, tāpēc krieviem pašiem vairs nav jāstrādā, "ķīniešu depozīts" viņiem nodrošina visai bezrūpīgu dzīvi - valdība regulāri pārskaita naudu uz viņu fiskālo čipu (kopumā implantēti ir vairāki mikročipi). Maskava pati ir ieaugusi 300 m garā zālē, visi dzīvo augstceltnēs - zemākajos stāvos, kur neiespīd saule, tur mitinās visādi margināļi un "draugi" (maskaviešu devīze "tu nevienam neko neesi parādā", un parādi, aizdošana un kreditēšana ir aizliegta ar likumu; "draugi" - tā ir mafija, cilvēki, kas ignorē naudu un ir viens otram parādā - pakalpojums pret pakalpojumu), augstākajos dzīvo izredzētāka sabiedrība - ķīniešu biznesmeņi un vietējie ideālisti. Zāle arī ir neparasta - pietiek ar tējkaroti, lai sasniegtu pilnīgu laimi - negribas pilnīgi neko, jo nekas nav vajadzīgs, tāda laimes sajūta iekšā, kad vienkārši kaifo no tā, kā jūti, ka asinis tev tek pa dzīslām. Negribas ne ēst, ne gulēt, vienkārši... audz.  Tādi, lūk, dotie apstākļi, kuros risinās romāna darbība.

Vienmēr jūsu - Aurora.

Pilnu rakstu lasiet www.teritorija.lv