Francūzis Moriss Garēns ir runātīgs vīrs un spēcīgā balsī pašpārliecināti paziņo franču avīžniekiem:

“Ja līdz Parīzei mani nenogalinās, tad noteikti būšu brauciena uzvarētājs.”

Iepriekšējā, 1903. gadā Moriss Garēns uzvarēja pirmajā “Tour de France”.

Tagad viņš pēc 467 kilometrus gara brauciena Lionā ir šķērsojis 1904. gada sacensību pirmā posma finiša līniju. Garēns ir sašutis par to, ka riteņbraucējiem vairākkārt uzbrukuši nezināmi huligāni, mēģinot apturēt brauciena līderus. Šie skandalozie starpgadījumi draud izjaukt “Tour de France” jau gadu pēc pirmā brauciena.

Bet šīgada sacensības iesākās tik labi… Publika bija ļoti apmierināta, jo daži sportisti strauji atrāvās no pārējiem jau pirmajā posmā. Pērnā gada čempions Moriss Garēns un Lisjēns Potjē kopīgi atstāja sāncenšus tālu aiz muguras 467 kilometrus garajā posmā no Parīzes līdz Lionai. Viņi centīgi mina savu ļoti moderno, 25 kilogramus smago sacīkšu velosipēdu pedāļus. Vasaras saule cepināja Francija vidieni, taču vēl jāminas krietnu laiku, līdz sportistiem būs iespēja atpūtināt kājas un muguras pēc smagā brauciena pa nelīdzenajiem Francijas lauku ceļiem. Abi sāncenši varēja cerēt tikt līdz finišam tikai krēslā.

“Zvaigznēm” atļauj pārkāpt noteikumus

Posma vidū, kur nebija nekādu pieturu atpūtai un kaloriju uzņemšanai, Garēnam pēkšņi asinīs pazeminājās cukura līmenis, un viņš sajuta spēju izsalkumu. Sportists sazinājās ar pavadītāju automašīnu un piedraudēja izstāties, ja tūliņ nesaņems palīdzību. Noteikumi neko tādu nepieļāva, taču Garēns bija iepriekšējā brauciena uzvarētājs un piesaistīja uzmanību “Tour de France” arī šogad. Tāpēc viņš saņēma pārtiku.

Vēlāk, pēc 16 stundu ilga brauciena pa putekļainiem grants ceļiem, kad saule jau bija norietējusi, pēkšņi no tumsas iznira kāda automašīna un sāka sekot abiem riteņbraucējiem. Četri vīrieši maskās mēģināja notriekt nogurušos sportistus ar sitieniem. Riteņbraucēji tik tikko paguva izvairīties un tikai ar grūtībām spēja noturēt tempu, lai gan mašīna viņiem sekoja vēl vairākus kilometrus. Uzbrucēji draudoši kliedza un mēģina braucējus iedzīt grāvī. Garēns un Potjē grīļojās, tomēr nenokrita. Kad parādījās oficiālā pavadītāju mašīna, uzbrucēji aizbēga. Sacensību dalībniekiem tā bija pirmā iepazīšanās ar šīgada “Tour de France” likstām. Abi bija pārliecināti, ka uzbrucējus ir nolīguši viņu konkurenti.

Vienlaikus zili brīnumi notika ar citu dalībnieku, Pjēru Ševaljē, kurš brauca pēdējais, atpaliekot no līderiem par vairākām stundām. Vairākas reizes viņš palika tālu aizmugurē, bet vienmēr brīnumainā kārtā atkal spēja panākt pārējos. Jādomā, ka laiku pa laikam tumsā Ševaljē aizveda ar automašīnu kāds no vietējiem iedzīvotājiem.

Sacīkšu tiesnesis izvelk ieroci

Pēc pirmā posma vadībā ir Moriss Garēns, tikai par dažām sekundēm apsteidzot Potjē.

Taču tajā pašā vakarā viens no favorītiem, Ipolits Okutirjē, iesniedz sūdzību brauciena rīkotājiem. Riteņbraucējs pauž sašutumu par konkurentiem, kuri viņu pastāvīgi vajājot. Tie ik pa laikam uzgrūžoties Okutirjē velosipēdam un nogāžot zemē.

Šie incidenti ir kā medusmaize avīzēm, jo publika ir sākusi interesēties par “Tour de France”, un tas Francijā jau ir piesaistījis lielu uzmanību. Laikraksts “L’Auto”, kas ir brauciena oficiālais rīkotājs, piedzīvo zelta laikus, aizvien palielinot tirāžu. Cilvēki visā valstī ar nepacietību gaida, kad varēs sveikt riteņbraucējus savā dzimtajā pusē. Taču baumas par pārkāpumiem aizsniedz arī šos, visattālākos, valsts apvidus, un tur mostas dusmas, kam ir liktenīgas sekas.

Otrajā posmā riteņbraucējiem jātiek augšā Granbuā kalnā netālu no Sentetjēnas; tas ir stāvs pacēlums Alpu pakājē: 12 km ar 5,2 procentu vidējo kāpumu, kā arī maršruta augstākais punkts – 1161 metrs virs jūras līmeņa.

Daudzi vietējie iedzīvotāji ir uzkāpuši kalnā un tur nepacietīgi gaida. Visi ir dzirdējuši stāstus par krāpšanos un negodīgām izdarībām. Kad velosipēdisti tuvojas virsotnei, daudzi sāk kliegt:

“Nost ar Garēnu! Lai dzīvo Forē! Sitiet nost pārējos!”

Pūlis aizšķērso ceļu, un sportisti ir spiesti nokāpt no velosipēdiem. Vienīgais, kuru te atbalsta, ir vietējā slavenība Antuāns Forē, un viņu palaiž cauri. Vairāki vīri uzbrūk Morisam Garēnam ar nūjām.

Pēkšņi kalnā atskan motora rūkoņa, un parādās pavadoņu auto. Tiesnesis Žoržs Lefevrs pamana nekārtības, kļūst nikns, izrauj pistoli un izšauj gaisā. Šāviena troksnis un tiesneša izskats liek cilvēkiem atkāpties. Zem lamuvārdu lavīnas riteņbraucēji turpina ceļu uz augšu un pāri kalnam.

Liela riteņbraucēju grupa sapulcējas un turas kopā nākamos 250 kilometrus, līdz sākas cīņa pirms posma finiša. Ipolits Okutirjē uzvar finiša spurtā Marseļā ar nelielu pārsvaru. Kā par brīnumu viņš kopš sūdzības brauciena rīkotājiem iepriekšējā dienā vairs ne reizi nav nokritis no sava velosipēda.

Vēlāk tajā pašā vakarā diskvalificē maz pazīstamo riteņbraucēju Ferdinandu Pajānu par to, ka viņš izmantojis automašīnu – ļāvis tai sevi vilkt.

Naglas un stikla lauskas uz ceļa

Trešajā posmā jābrauc cauri Nīmai samērā netālu no Vidusjūras. Šī pilsēta ir diskvalificētā Ferdinanda Pajāna dzimtā puse. Kad sportisti tuvojas Nīmas centram un jau ierauga romiešu amfiteātri virs sarkanajiem māju jumtiem, atskan publikas kliedzieni...

“Nelaist cauri Nīmai!” korī skandē demonstranti, un drīz pirmie riteņbraucēji pamana, ka uz ceļa ir nobērtas naglas. Tālāk uz priekšu kāds šķērsām pāri ielai ir nobēris stikla lauskas, un vairāku velosipēdu riepas tiek pārdurtas. Taču sacensību dalībnieki turpina ceļu. Senās pilsētas ielu līkločos kāds skatītājs met sportistiem ar akmeni, un tad pūlis paliek gluži vai traks. Cilvēki izskrien priekšā riteņbraucējiem un metas viņiem virsū. Šoreiz tiesnesis jau ir gatavībā – viņš izdara vairākus brīdinājuma šāvienus. Pūlis atkāpjas.

Turpmāk organizatori ir apņēmīgāki – nākamajās dienās viņi stāv pavadītāju mašīnās, turot rokā pielādētas pistoles, un ir gatavi rīkoties. Mobilizēta arī policija, lai apspiestu nekārtības un izklīdinātu satrakojušos skatītājus.

Šie notikumi kāpina interesi par braucienu. Avīze “L’Auto” tiek pārdota vēl nepieredzētos apjomos, lai gan tās galvenais redaktors Anrī Degranžs ir satriekts par nekārtībām. Ceturtais posms beidzas bez ievērojamiem incidentiem, un galvenais redaktors var atviegloti uzelpot.

Lisjēns Potjē uzvar Bordo, turklāt dienas gaismā, jo ceturtais posms ir īss – tikai 268 kilometri. Arī piektais posms ir diezgan mierīgs, un Nantē uzvar viens no favorītiem – Okutirjē.

“Tour de France” ir pagalam

Sacensību rīkotāji kontrolē situāciju. Sestajā posmā līdz Parīzei dažviet ceļa malā gan parādās protestētāji, bet nekādas vardarbības nav. Pagaidām kopvērtējumā līderis ir Moriss Garēns ar dažu sekunžu pārsvaru pār Potjē, ko viņš ieguva pirmajā posmā. Taču Garēns vēlas vairāk. Braucienā pa līdzenumu uz Parīzi viņš izraujas tālu uz priekšu un nonāk pie finiša sešas minūtes pirms otrās vietas ieguvēja. Parīzieši viņu ar gavilēm sirsnīgi sumina.

Uzvara abos “Tour de France” ir rokā!

Brauciena rīkotāji gan nav sajūsmā. Viņiem ir zināmas tādas lietas, kas varētu izjaukt nākamā gada braucienu un gāzt valsts izcilākos riteņbraucējus no pjedestāla, uz kura šos sportistus pacēlusi avīze “L’Auto”. Franču žurnālists Mišels Nikolinī pēc vairākiem gadiem stāstīja:

“Ja rīkotāji būtu paziņojuši savu lēmumu tūliņ pēc finiša, tad rastos haoss un publika viņus būtu nolinčojusi.”
Organizatori nesteidzas, bet nodrošina sev atbalstu Francijas Riteņbraukšanas federācijā (Union Vélocipédique de France).

Viņi uz kādu laiku atliek šo jautājumu, lai notikumi paliktu pagātnē un varētu uz tiem paskatīties bez emocijām.

Tikai 1904. gada novembra beigās parādās “Tour de France” tiesnešu ziņojums. Ar to tiek anulēti 29 riteņbraucēju rezultāti, un šiem sportistiem uz ilgāku laiku aizliedz piedalīties sacensībās. Par jauno oficiālo uzvarētāju pasludina 20 gadu veco Anrī Kornē. Viņš joprojām ir gados jaunākais “Tour de France” uzvarētājs.

Pēc dažām dienām arī Francijas Riteņbraukšanas federācija publicē paziņojumu, kas informē, ka Garēnam tiek atņemta uzvara un ka pirmo četru vietu ieguvēji ir diskvalificēti. Šo ziņu, kas satriec gan publiku, gan sacensību iedibinātāju, sporta žurnālistu Anrī Degranžu, var uzskatīt par “Tour de France” kapu zvanu.

“Ar “Tour de France” ir cauri. Baidos, ka otrais pasākums bija arī pēdējais. Tā bojāejas iemesli ir gūtie panākumi, aklās kaislības, ko brauciens izraisīja, krāpšanās un kaitējums, ko tam nodarīja nejēgas un ļaunprāši,” Degranžs raksta avīzē “L’Auto”.

Pierādījumi pazūd

Iemeslus, kādēļ rīkotāji diskvalificēja uzvarētāju Morisu Garēnu un 28 citus dalībniekus, nekad neizpauda. Taču ir zināms, ka šis lēmums balstījās uz daudzām liecībām. Vairāki aculiecinieki stāstījuši par sportistiem, kuri braukuši vilcienā, par to, ka sacensību dalībnieki vesti ar automašīnām un ka mašīnas vilkušas riteņbraucējus. Daudzus gadus šie dokumenti bija slepeni. Kad 1940. gadā Francijā iebruka vācieši, dokumentus steigā pārveda uz Francijas dienvidiem. Tur tie pazuda. Garēns līdz pat savai nāvei 1957. gadā apgalvoja, ka nav vainīgs.

Savukārt sacensību iedibinātājs Anrī Degranžs rakstīja avīzē “L’Auto”:

“Mums ir liels morāls izaicinājums: attīrīt riteņbraukšanas sportu, un tas ir pa spēkam tikai “Tour de France”.”