Dzejnieces Austras Skujiņas (1909 - 1932) mūžs traģiski aprāvās jau agrā jaunībā - 23 gadu vecumā, un dzīves laikā viņai tā arī nebija lemts pieredzēt savu darbu apkopoju grāmatā - neliels krājumiņš ar nepretenciozu nosaukumu "Dzejas" nāca klajā tikai pēc Austras Skujiņas nāves. Tomēr - gluži vai paradoksālā kārtā - interese par dzejnieces traģiski romantisko personību un emocionāli tik uzrunājošo, "mūžības piestrāvoto" dzeju radusi atbalsi arvien jaunās lasītāju paaudzēs, jaunos viņas darbu, dažādos piemiņas krājumu izdevumos, jaunās dzejas izrādēs, jaunās melodijās.

"Man ir skaista istaba ar gaišu, lielu logu saulē, un Rīga naktīs guļ pie kājām. Man ir dīvāns, japāņu spuldzes aizsargs, Aleksandra Bloka dzejas un sarkanas tulpes, neskatoties uz drausmīgo salu. Brīžiem ir bezgala laba sajūta un citreiz - nāves skumjas. Un tā es svārstos starp šim divām galējībām," 1931. gada ziemā Austra raksta vēstulē māsai.

Skanēs dziesmas ar Austras Skujiņas vārdiem, būs apskatāma dzejnieces piemiņas lietu ekspresizstāde.