"Viena maza balta bura...", atskan dziesma, sarkanais samts sakustas, līdz ar viņu - teātra putekļi. Uz skatuves stāv mucveidīgas būdiņas - bāriņš un tualetes. Auseklītis. O, izrāde par latviešiem! Un te arī viņi - dancodami uz skatuves izskrien latvieši - tas uzreiz skaidrs pēc drēbēm - aber viss kā noskatīts Rīgas pilsētas svētkos - īsbikses, tirgus kurpes, baikera kostīms un latviešu dizainera-piegriezēja negulēto nakšu murgs - kombinezons. Viņi dejo, dzer alu, runā par neko, strīdas par neko, beigās sakaujas. "Kazimirs un Karolīna". Nu nez ko Viesturs Kairišs gribēja ar to pateikt? Esmu neizpratnē, no savas tapsētās ložas raugoties uz Mārtiņa Egliena šofera vesti un Ditas Lūriņas ilgviļņiem. Sajūta tāda, ka režisors šo izrādi ir veltījis kādam vienam konkrētam cilvēkam un gribējis nodot kādu ļoti personīgu ziņu. Šādu izrādi varētu uztaisīt tāds no mūzām atkarīgs režisors, kad viņus piemeklē kāda personiskā krīze, kad mūzas aizlido pie citiem, pie apsviedīgākiem, pie biznesmeņiem... Sēžu, mazliet garlaikojos, veros zālē, kuru piepildījušas LV vecāka gadagājuma sievietes. Mani ļoti interesē viņu domas, ko teiks par šo izrādi Nacionālā teātra uzticīgākie skatītāji, un starpbrīdī es cenšos noklausīties sarunas. Bet viss, ko es dzirdu, ir sarunas par e-talonu un švako apkuri. Tā nu jādomā pašai, ko uzrakstīt par šo izrādi, kā smukāk nokritizēt. Viena mana radiniece dienu pirms izrādes 3 reizes kāpusi ārā no sabiedriskā transporta un vēmusi - turpat uz ielas. Atnākusi mājās un paziņojusi, ka tas droši vien tāpēc, ka uzzinājusi, ka jāiet uz teātri, bet pēdējās apmeklētās izrādes bijušas tik sliktas, ka organisms atsakās vēlreiz to pārdzīvot. Vispār tā laikam bija saindēšanās no smoga, bet šo stāstu klausoties es domāju tikai par to, kā tas iespējams - kā tad viņa varēja 3 x kāpt ārā - vai tad e-talons nečakarējas, ka viņu tik bieži "validē"??? Par teātri un latviešu izrādēm es nedomāju, jautājumu nav.

"...Vaidava, Vaidava, aiznes skumjas zilā jūriņā...", no domām par aktuālo iztraucē pazīstama dziesma. Vēl arī par Gauju un zilo lakatiņu. Izrādes varoņi runā pilnīgi tukšām frāzēm, gan varoņi, gan aktieri-itself garlaikojas, bet ik pa laikam tomēr ir interesanti - jo viņi iedzer alu un uzdzied vecās, labās dziesmas. Latviešu pozitīvisms. Žēl, ka ložās nedod alu. Un parterī nedod porteri.

Pēc izrādes joprojām nevaru atcerēties, ko man tas atgādina. Man vienlaicīgi ir sajūta, ka Lielā Krīze Latvijā sāksies tikai tagad, tuvākajā laikā, ka nekas vēl nav bijis, un sajūta, ka man pašai ir ne mazāka personiskā krīze. Nez kāpēc domās iztēlojos burku ar zirnekļiem, kas pacietīgi gaida savu mušu, kurai it kā vajadzētu ielidot. Teorētiski. Bet burka ir ciet. Tā varētu tēlaini noraksturot izrādes domu, ja vajag īsi. Ārprāts, un man arī tā būs - ka es kulšos pa Rīgu, gaidīdama savu mušu, novecošu un viena iešu uz Nacionālo teātri papildināt skarbo, nogurušo LV sieviešu statistiku? Un nesapratīšu izrādes, jo tās būs "par latviešiem" - būs grūti saprast, nenorobežojoties?

Vēl man tas atgādina LV internetu, sevišķi tādas emuāristu lapas kā, piemēram, klab.lv. Tur arī ir tādas zirnekļu burkas un mušu burkas atsevišķi, tikpat neauglīgi dialogi, atmiņas, cerības, kā arī pazīstamas dziesmas uz Youtube, kuras izdzirdot sapurinies - tā dziesma taču ir par Mani. Pēc Kairiša izrādes es izdzēsos no visiem šiem "sociālajiem serveriem", tā kā tādu iedvesmu uz jaunu dzīvi šī izrāde dod. Rakstīšu zolīdākai publikai - kāda te "teritorijā”, neapšaubāmi, ir. Un jāpaelpo cits gaiss, ārpus burkas - tā kā, cerams, nākamais izlaidums būs par citzemju teātru dzīvi.

Runājot par teātru dzīvi Latvijā, mums te notiek bēdīgas lietas - izšķīrušies Dž.Dž. Džilindžers un B.B.Binnija. Dzeltenā prese gan vēl nav izkladzinājusi, kas tad būtu viņa jaunā mūza, bet ir cerība, ka Džilindžera daiļradē varbūt sāksies kāds jauns radošais posms - varbūt mazāk sarkano buduāru, korsešu un loly-popu, pedofilu un nekroiīlu uz Dailītes skatuves.

Lai gan - pētot Džilindžera profilu, tā vienmēr bijusi liela mīkla - kas viņu patiešām iedvesmo, kas viņam patīk, kas šķiet svarīgi?

Nu gluži vai pašai jākļūst par viņa jauno mūzu!! Izzināšu Džiļa dziļos ūdeņus un pie reizes atrisināšu savu krīzi?

Kairiša jaunajā izrādē galvenais dramaturģiskais akcents tiek likts uz to, ka galvenais varonis pazaudē darbu. Viņš saka savai līgavai: "Tagad tu obligāti mani pametīsi..." Līgava nedzird, ko viņas vīrietis grib pateikt, dusmojas un saka, ka īstas sievietes mīl savus vīriešus vēl vairāk, ja viņi nonāk nelaimē. Un to savukārt neklausās/nedzird viņš. Tādas ir mūsdienu attiecības un visa tā krīze - par daudz vārdu, vārdi bez jēgas un svara, visi kaut ko domā un runā, bet sadzirdēt negrib. Tomēr mūs grib pārliecināt, ka pasaules galvenā nelaime ir BEZDARBS. (Jā, jā, par šito arī Davosā runāja.) Nevis trulums, arī ne egoisms. Kairišam gan tā ir tāda mazā cilvēka nelaime - atlaists šoferis. Proletariāts bēdājās... Jura Rijnieka iestudētajā izrādē "TOP DOGI" atlaisti tiek daudz svarīgāki putni - TOP menedžeri! Te jau pavisam apokaliptiskas krāsas! "Kad mani atlaida, es aizbraucu uz Kanārijām, bet ārā no viesnīcas numuriņa negāju un izdzēru visu mini-bāriņu!", stāsta Ināras Sluckas varone. Un tas ir tikai viens no stāstiem-katastrofām! Visi varoņi ir izgājuši caur dzīves šaušalīgāko katastrofu - pazaudējuši top menedžera darbu! Viņi ir izmalti cauri korporatīvajai gaļas mašīnai, bet viņi nožēlo tikai vienu - ka nu gaļas mašīna ir apstājusies. Viss! Vēl tikai brīdi viņiem ir lemts baudīt Samita atmosfēru, pīrādziņus un ir pieejams kopējamais aparāts. Bet drīz tas beigsies un būs jāatgriežas... pie sievām, bērniem, suņiem... un jāuzzina, ko tad viņi no tevis grib. Mašīna neko negribēja, bet tu pats izvēlējies pilnīgu bezierunu pakļautību, tas bija tik ērti. Korporācijas ir daudz vairāk nekā reliģija, opijs tautai un visas narkotikas kopā. Strādājot korporācijā, drīz vien apziņa pilnīgi atslēdzas. Totāli. Un neviens vairs nevar atšķirt labu no ļauna. Un ko tas nozīmē - back to paradise! Atpakaļ, pirms košanas laba un ļauna ābolā. Lūk, kādas reliģiskas tēmas tiek skartas izrādē "TOP DOGI". Izrādē varoņi redz arī vīzijas - viņiem rādās brendi un zīmoli. Un vēl viņi lasa Jāņa atklāsmes grāmatu. Izrādes fināls paliek karājoties gaisā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz mums pašiem jāuzņemas atbildība par savām izvēlēm. Luga "TOP DOGI" starp citu uzrakstīta un pirmoreiz iestudēta 1996.gadā.

Interesanti, ka citus latviešu režisorus šādas tēmas neinteresē, bet tai pieķēries tieši Rijnieks, kas uz ilgu laiku bija pazudis no teātra aprites. Tagad viņš strādājot tieši ar tādiem Lielajiem Putniem - deputātiem un citām činām, māca viņiem oratora un sevis pasniegšanas mākslu. Tas ir skaisti, ka viņš parāda mums teātrī, ko iemācījies no tādiem cilvēkiem, un vienlaicīgi - drosmīgi. Kas zina, vai kāds no viņa audzēkņiem to neiztulkos kā ņirgāšanos par smuki uzvalkotajiem, bet dažkārt pilnīgi bezspēcīgajiem radījumiem.

Tēma katrā ziņā ir interesanta. Tieši šobrīd uz kinoekrāniem sāk rādīt filmu "Augstu gaisā" ("Up in th air"), kur Džordžs Klūnijs spēlē cool menedžeri, kas nodarbojas ar masveida atlaišanām. Viņš ir cilvēks, kas braukā pa visu Ameriku un ar liekulīgu smaidiņu paziņo cilvēkiem, ka tagad sākas jauns posms viņu dzīvē, smalkjūtīgi izvairoties no vārdiem "atlaists" un "bezdarbs". Filmā var paskatīties, kā cilvēki ārdās, zaudējot darbu, to mazo drošo stūrīti - boksu (viņi tur ofisos lielākoties sēž tādās kastītēs) un saprotot, ka tagad viņiem varbūt būs jāpārvācas uz dzīvokli ar tikai 1 guļamistabu!!! Filmas sižets savijas, ak, tu, dieniņ, cik neparedzamā pavērsienā - varoņi pēc ilgām psiholoģiskām sarunām nonāk pie atziņas, ka VARBŪT dzīve ir arī ārpus darba... ir taču arī vēl tās sievas, bērni, suņi... līdz šim nepazīstamas, neapzinātas teritorijas... Mājas dzīvei un maziem darbiem nevar kalpot reliģiskā fanātismā, kā tas ir kalpojot korporācijas ideāliem... tas ir sarežģītāk. Tur ir ATTIECĪBAS. Bet tas par Ameriku, viņiem tur pavisam citas attiecības. Un cita zaudējuma sajūta, skaidrs.

Vai pamanījāt, ka laikrakstā "Diena" ir pazudusi Rukšānes sleja "Sekss", un tā vietā ir "Attiecības", kur, piemēram, Normunds Naumanis stāsta par Staļinu un viņa attieksmi pret zīmētiem kailu vīriešu aktiem? Tā tās mūzas dara. Aizlido pie biznesmeņiem. Viņu vietā tātad stājas mūzu p.i.? Tādi jaunumi.

Vēl pa šo laiku notika Pelmeņu nakts. Tā profesionālajā žargonā tiek saukta "Spēlmaņu nakts", un patiešām - šogad tas bija īsts kapustņiks ar miroņšova elementiem. Jā, jāatzīst gan, ka Latvija gan atpaliek no pasaules arī šajā ziņā. Pasaulē jau kādu laiku uz šādiem pasākumiem tiek aicināti nevis mūzu p.i., bet krutākie blogeri, kuri pēc tam savos blogos demokrātiskā valodā izstāsta, kas un kā tur bija. Man neviens ielūgumu neatsūtija, bet es arī neietu īstenībā. Kā jau rakstīju, ložās alu nedod, bet bez alus šādus šovus skatīties... tas ir gandrīz tāpat, kā alu dzer bez šņabja!

Bija bailīgi. Bija "modernizēts" slavenais Bindes Smiļģa portrets, animēts - Smiļģis it kā nožāvājās, augšāmcēlās un miedza ar aci, smaidīja tādu saltu smaidu - tikai ar muti, ne jau ar acīm. Man viss alus izlija un šašliku mangālis apgāzās, uz to mājās pa TV skatoties.

Prezidenta kungam gan ne vaibsts nepakustējās. I ne tad, kad LV seriālu sekssimbols Nr.1 Ģirts Ķesteris uz skatuves pats sev ielēja un pats izdzēra (vai tā būtu atsauce uz "Pūt, vējiņ(i)"?), ne tad, kad cits LV sekssimbols un LV geju iekārotākais vīrietis Intars Rešetins (esmu lietas kursā par visiem topiem) izdefilēja baltās apakšbiksēs un pasūdzējās, ka viņam bail, ka nepietiks naudas solārijam un fitnesam (ar steigu jāpārlasa Rainis - kas šī ir par atsauci??? "Tālas noskaņas zilā vakarā"? Vai no Šekspīra - kaut kas par moriem?), ne arī tad, kad uz Dailītes skatuves BEIDZOT uznāca 2 skaisti un eleganti vīrieši, kaut gan nav nekādos topos - Alvis Hermanis un Vilis Daudziņš - un Hermanis tā bezbailīgi iebrauca ar pirkstu taisni Zatlera kungam acīs... oj.... vēl viņš skaisti pateica par to, ka tagad viņam ir iespēja salīdzināt Latvijas aktierus ar ārzemju, un kas vienus no otriem atšķir - tās ir ILGAS!!! Paldies Hermanim par tādiem vienkārši labiem vārdiem un sirsnīgi apsveicu ar balvām!

Skatoties "Spēlmaņu nakti" noilgojos pēc Lielām izrādēm. Šausmīgi sagribējās aiziet uz tādu izrādi, kāda bija "Jāzeps un viņa brāļi" ar Paukštello Jāzepa lomā. Kur visi tādi cēli un atsvešināti, garos paltrakos, runā tikai par augstiem ideāliem, pārbīda pa skatuvi zārkus un gaismas pilis. .... .... (tās ir manas ilgas).

Bet uz bijušā Raiņa Dailes teātra , tagad - vienkārši Dailes teātra - skatuves - re, skatieties, kāds joks - Dailītes bufete 1:1!!! Ar visiem kokteilīšiem! BAMBARBIJA-KIRGUDU!

Vienmēr Jūsu - Aurora.