Komentējot finansējuma samazināšanu kultūrai, Kalniņš uzsver, ka valsts drīkst tērēt tik naudas, cik ir budžetā.

"Tajā garīgās bagātības tapšanā, ar ko lepojas katra nācija, valsts loma vispār ir ļoti maza. Kā tieši valsts būtu ietekmējusi dainas un folkloru vispār? Tas fenomens, ko saucam par kultūru, ir atsevišķu personību darba augļi. Valsts pienākums ir censties to visu saglabāt. Bet,

ieguldot milzu līdzekļus tā dēvētajā kultūras dārziņā, var radīt nevis konkurētspējīgu produktu, bet vairot masu kultūru.

To, ko novērtējam kā īstu, adekvātu nācijas kultūru, rada indivīdi, talanti. To nevar ne programmēt, ne vadīt," uzsver Kalniņš.

Viņš noraida arī argumentu par piemērotiem apstākļiem radošam darbam, kā piemēru minot Mocartu, kura dzīves apstākļi bija fantastiski grūti. Līdzīgi bija daudziem gleznotājiem.

"Apstākļi neko daudz nenosaka. Viss atkarīgs tikai no talanta. Bet šis lielums nāk ar piedzimšanu, to nevar ne nopirkt, ne piešķirt," akcentē komponists.

Kā norāda Kalniņš, masu kultūras produkti ir viegli pieejami, apēdami un tiražējami jebkurā vairumā un daudzumā. Masu kultūras produktā atšķiras tikai nianses. Savukārt īsti mākslas darbi ir unikāli.

"Taču proporcija starp akadēmiskās un neakadēmiskās mākslas jeb klasikas un popša auditoriju visos laikos bijusi viena un tā pati.  

Tikai fantastiskā mūsdienu masu mediju attīstība ir devusi popsim iespēju no rīta līdz vakaram, nakti ieskaitot, dārdināt pa cilvēku smadzenēm.

Tāpēc es ļoti rūpīgi atlasu programmu piedāvājumu, sevišķi televīzijas, lai man nebūtu sajūtas, ka tas, ko dēvējam par masu kultūru, nupat sāk mani nospiest kā Staburaga klints," uzsver komponists. "Man kā autoram interesanti liekas gan akadēmiskie, gan neakadēmiskie mūzikas žanri. Katram no tiem ir sava vieta. Runa vienīgi par līdzsvaru, gaumi."