Tikšanās vieta ar Imanta Kalniņa mūzikas cienītājiem nu jau ilgu laiku ir nemainīga, Cēsu Pils parks. Laikam jau pateicīgāku vietu grūti pat iedomāties. Protams, ir Imantdienu cienītāji, kuri atceras leģendārās Imantdienas pie Alauksta, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts. Šodiena ir un, cerams, vēl ilgi būs Cēsis.

Protams, rīkotājiem katru gadu ir jauns izaicinājums, kā salikt kopā Imanta Kalniņa dziesmas, lai šā gada koncerts nebūtu kāda cita gada koncerta kopija. Protams, ir dziesmas, kuras nevar nebūt, lai gan no tām vien varētu salikt ne vienu vien koncertprogrammu, ir saprotama vēlēšanās nospēlēt kaut ko mazāk zināmu. Un tā nu viņi katru gadu domā, ko un kā šogad pasniegt zinošajam Imantdienu klausītājam, jo pilnīgi noteikti nejaušu cilvēku šajos pasākumos nav.

Šogad uz skatuves nekāpa «Menuets», kas, manuprāt, tomēr ir, bija un būs viens no Imantdienu un vispār Imanta Kalniņa dziesmu simboliem. Nu nav par skaļu teikts. Bet pilnīgi noteikti, uzstāties vienā programmā kopā ar «Menuetu» nav viegli nevienam, tāpēc, manuprāt, ir pareizi, ka izpildītāji vismaz daļēji katru gadu pamainās, jo Imantdienas nav izpildītāju, bet dziesmu vakars.

Šogad, un ne jau pirmo, bet pat neskaitīsim jau kuru reizi, Imantdienu klausītājus priecēja «Turaidas roze», «Raxtu Raxti» un «Autobuss debesīs». Nebija nekādu īpašu pārsteigumu, bet vai kaut ko īpaši jaunu vajag? Jā, bija arī kāda jauna vai mazāk dzirdēta dziesma, bet Imantdienu stīga tika ieturēta nemainīga - Imanta Kalniņa dziesmas un mūzika.

Kopā ar minētajiem, kas visi pilnīgi noteikti ir jau Imantdienu veterāni, kā Imantdienu jaunumi uzstājās Kristīne Prauliņa un NBS bigbends.

Arī tik lieliska vokāla īpašniecei kā Kristīnei Prauliņai nebija viegli uzstāties un dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas

, ja tikko turpat bija Olga Rajecka un Kristīne Kārkle-Kalniņa. Ļoti, ļoti spēcīgu vokālu dāmu sabiedrība.

Katram izpildītājam jeb drīzāk dziedātājam jau ir savs Imanta Kalniņa dziesmu kopums, ko parasti izpilda tikai viņi. Man grūti iedomāties, ka Kristīne no «Raxtu Raxti» dziedātu «Nelaid, māte, bērnus mežā», vai otrādi - Olga dziedātu «Rakstu rakstiem». Protams, tas viss ir iespējams, un neapšaubāmi gan viena, gan otra to varētu darīt, bet pieradumam ir liels spēks. Un tas ir tas, kas nebija un arī nevarēja būt Kristīnes Prauliņas uzstāšanās laikā. Protams, ja visas trīs dāmas uzstātos kādā džeza mūzikas festivālā, tad, visticamāk, visaugstāko vietu ieņemtu tieši Kristīne Prauliņa, bet Imantdienas nav džeza vakars. Un ne vienmēr visu nosaka lieliskais vokāls. Noteikti daudzi atceras, ka pirms gadiem Imantdienās uzstājās dažādi aktieri un aktrises ar ne tuvu tik spēcīgu vokālu kā Kristīnei Prauliņai, tomēr tad sajūtas bija citādas. Šoreiz kaut kas pietrūka, bet nekas nerodas ne no kā. Pieredzi gūst tikai tie, kuri dara.

Cits pārdomu vērts moments, kas pēdējā laikā aizvien vairāk un vairāk atgādina par sevi, ir koncerta TV ieraksts. Ir ļoti labi saprotama rīkotāju vēlme «ar vienu šāvienu divus zaķīšus», tas ir, komerciāli veiksmīgs koncerts un TV ieraksts koncerta laikā. Mani aizvien vairāk un vairāk kaitina tā sterilitāte, kas jāievēro klausītājiem tāpēc, ka notiek pasākuma TV ieraksts. Nezinu, vai klausītāji, izvēloties sēdvietu un iegādājot biļeti, zināja, ka viņiem visu koncerta laiku pa priekšu tiks bīdīta TV «žirafe» ar kameru galā. Ka līdz pat koncerta beigām klausītājiem netiks ļauts paust pilnīgi normālas Imantdienu emocijas, pieejot pie skatuves, tiem, kuri tieši tajā brīdī to vēlas, padejot. Man gan šķiet, ka tieši televīziju cilvēkiem būtu vairāk jāpiedomā pie tehniskā aprīkojuma un jāsaprot, ka

TV kameras traucē skatītājiem, nevis skatītāji traucē TV kamerām.

Dziesmu svētkos jau redzējām TV kameras trošu sistēmās un citus jauninājumus. Un, ja tagad kāds TV aizstāvis pavīpsninās, vai es zinu cik šāda trošu sistēma izmaksā, es atbildēšu ļoti pragmatiski - klausītāju neinteresē TV nespēja netraucēt viņam ar kameru bīdīšanu, viņš ir iegādājies biļeti un atnācis baudīt dzīvo koncertu. Mūžsenais stāsts un strīds par olu un vistu.

Un beigu beigās pasākums izveidojās muzikāli skaists, bet emocionāli pastīvs. Klausītāji apsargu lūgumus neiet pie skatuves izpildīja; kad visas programmas dziesmas bija nodziedātas, kā piedeva tika vēlreiz nodziedāta Lilioma dziesma un... viss. Klausītāji piecēlās, pieklājīgi aplaudēja un paklausīgi kā zaldātiņi devās projām. Tā arī nedzirdējuši, nedziedājuši, bet arī nepieprasījuši, lai skanētu «Alvas zaldātiņi». Var jau būt, ka šogad pēc nesenās sadziedāšanās nakts to nemaz nevajadzēja. Tad nākamgad, nemainīgajā tikšanās vietā - Cēsu Pils parkā.