Vairāku tūkstošu gadu laikā cilvēka smadzenes ir pielāgojušās, lai efektīvi spētu uztvert dabā notiekošus procesus. Taču, sākoties industrializācijai, ir radušās pilsētas un dažviet pat tā saucamie betona džungļi jeb lielpilsētas ar debesskrāpjiem, kas ir izaicinājums mūsu smadzenēm un acīm. Milzīgās ēkas bieži vien sastāv no motīviem, rakstiem un līnijām, kas periodiski atkārtojas – šādu rakstu uztveršanai un atšķiršanai smadzenēm ir mazliet jāpiepūlas. Par šādu fenomenu savulaik runāja 18. gadsimta franču matemātiķis Žozefs Furjē – viņš atklāja, ka cilvēka prāts spēj analizēt ainavas, kuras sastāv no vairāku līniju, orientāciju un pozīciju kombinācijām.

Uz nedabisku ainavu grūti skatīties

Dabā pastāv likums, ka komponentiem ar zemu telpisko frekvenci (lielām strīpām) ir lielāks kontrasts, bet augstas frekvences (mazām strīpām) komponentiem ir mazāks kontrasts. Tas nozīmē, ka dabas ainavās strīpas mēdz cita citu bloķēt, tāpēc kopējā attēlā tās nav manāmas. Taču šāds fenomens nepastāv urbānās ainavās – mūsdienu un arī industriālā laikmeta arhitektūrā ir manāmas mākslīgi izveidotas atkārtotas strīpas, piemēram, logi, kāpnes, balkoni un kolonnas. Tik perfektas līnijas, kas vairākkārt atkārtojas, dabā nav sastopamas.

Tā kā atkārtoto līniju motīvi pilsētu ainavās un arhitektūrā salauž dabas likumus, cilvēku smadzenēm ir grūtāk uztvert notiekošo un tās darbojas augstākas sarežģītības pakāpē. Tieši šā iemesla dēļ skatīšanās uz pilsētas ainavu dažkārt ir nepatīkama, turklāt daži ģeometriskie motīvi, kas manāmi uz paklājiem vai eskalatoriem, var izraisīt galvassāpes un pat  epilepsijas lēkmes. Tiem, kuri ikdienā bieži cieš no migrēnas uzliesmojumiem, darbs moderna tipa birojos ir visai grūts, jo ainava izraisa migrēnu lēkmes.

Smadzenes darbojas kā pārkarsis dators

Šobrīd pastāv divas metodes, kas ļauj izprast smadzeņu aktivitāti brīdī, kad acis vēro dabiskas un nedabiskas ainavas. Viena metode ir smadzeņu efektivitātes mērīšana ar datora palīdzību – ar īpašu datorprogrammu izmēra, kā darbojas smadzeņu šūnas skatīšanās laikā. Šādu metodi ir izmantojuši pētnieki no Eseksas Universitātes un Linkolnas Universitātes, kuru pētījumos ir pierādīts, ka smadzenēs, apstrādājot attēlus, kuros redzami nedabisku līniju sakopojumi, palielinās nervu šūnu aktivitāte. Tas nozīmē, ka, apskatot nedabiskas ainavas, smadzenes tiek noslogotas un tām ir vairāk jāpiepūlas attēla analizēšanā.

Otra metode ir skābekļa daudzuma mērīšana smadzenēs – skābekļa daudzuma palielināšanās tajā smadzeņu daļā, kura atbild par vizualizēšanu (pakausī), attēlu pētīšanas brīdī. Metode pierāda, ka arī skābeklis tiek vairāk patērēts, ja skatāmies uz acīm neērtu attēlu jeb pilsētvidi.

Lai atpūtinātu acis pēc nogurdinošas dienas pilsētā, brīvajā laikā centies uzturēties pēc iespējas dabiskākā vidē, piemēram, mežā, pludmalē vai pat purva takās. Savukārt birojā un mājās palīdzēs telpaugi un neregulāri iekārtots interjers, piemēram, izveidota dažādu neregulāra izmēra objektu kompozīcija grāmatu plauktā.