Cik gan daudz kinovēsturē ir tādu gadījumu, kad kāds aktieris vai aktrise paliek skatītāju atmiņā no vienas lomas? Ja kaut ko tādu aktieri piedzīvo cienījamā vecumā, to sauc par viņu karjeras apogeju, uz kuru apzināti un mērķtiecīgi iets daudzus gadus, veidojot to tēlu, kas paliks laikabiedru prātos. Ja tas notiek agrā jaunībā, to savā ziņā var uzskatīt par neveiksmi, jo visi nākamie sniegumi lielākā vai mazākā mērā tiks salīdzināti ar šo vienu, veiksmīgo tēlojumu. Bet pastāv arī trešā iespēja – tā, ka aktieris spēj noturēties šajā līmenī arī turpmāk un līdz ar katru jaunu lomu piedāvāt skatītājiem vēl nebijušu šedevru. Pie pēdējās grupas pieder arī Odrija Tatū.

Meitene ne no šīs pasaules

Odrijas Tatū karjerā par liktenīgo lomu izrādījās Amēlija režisora Žana Pjēra Ženē filmā «Amēlija». Interesanti, ka pēc tās noskatīšanās ne tikai skatītāji, bet arī kinokritiķi un producenti reālu cilvēku sasaistīja savā apziņā ar izdomātu personāžu, tādējādi uztverot Odriju kā meiteni ne no šīs pasaules. Aktrise par to dusmojās, apgalvojot, ka viņa esot pilnīgs pretstats Amēlijai un ka pati nevienu brīdi nebūtu rīkojusies kā viņas varone. Skaidrs bija viens, Odrija bija sajaukusi francūžiem galvas. Kā viņai tas izdevās, to gribēja uzzināt Francijas prezidents Žaks Širaks un uzaicināja aktrisi uz Elizejas pili. Pēc kopīgas filmas noskatīšanās prezidenta pirmais jautājums Odrijai bijis, vai viņai filmējoties neesot spiedušas kurpes.

Par spīti popularitātei, aktrisei nepatīk fotografēties žurnālu vākiem. Viņa joprojām ir domīga, trausla un pragmatiska būtne, kas cenšas nosargāt savu privāto dzīvi no publicitātes. Franču žurnālisti salīdzina viņu ar gliemezi, kas vienmēr paslēpjas savā mājiņā, tiklīdz jūt, ka kāds tuvojas. Arī komplimentu viņa nealkst, tos dzirdot, aktrise atteic, ka viņu ģimenē valda uzskats – nekad nesaki, ka esi jau mājās, pirms vēl neesi ticis līdz slieksnim, jo, galu galā, nezin kas pa ceļam var notikt.

Slava un popularitāte jauno aktrisi bija pārsteigusi nesagatavotu. «Tas viss notika tik pēkšņi,» atceras aktrise. «Sākumā es ieslēdzos četrās sienās, man tas viss bija par daudz, mani sagrāba bailes. Tajās reizēs, kad sveši cilvēki mani uzrunāja uz ielas, restorānā pie galdiņa, man tas bija nepatīkami, un es vēlējos iegrimt zemē.»

Grāmatas un skatuve pērtiķu vietā

Aktrise dzimusi 1978. gada 9. augustā Bomonā. Par savu vārdu Odrija var pateikties vecākiem, kuri meitu nosaukuši izcilās franču aktrises Odrijas Hepbernas vārdā. Jāteic, ka tas bijis pravietisks gājiens, jo tiešām jaunā francūziete gan pēc sava izskata, gan tēlošanas manieres atgādina ievērojamo aktrisi. Taču bērnībā nākamās Amēlijas dzīvē nekas neliecināja par gaidāmo aktrises karjeru. Meitenes vecāki bija ārsti, bet Odrijas sapnis bija kļūt par primatologu un pētīt pērtiķu dzīvi. «Pērtiķi man ir varenākais, kas vien var būt. Pētot viņu izturēšanos, var labāk izprast pašu cilvēku,» – tā savu izvēli pamatoja Odrija. Tomēr dzīve ievirzījās citās sliedēs un pēc skolas beigšanas viņa iestājās Parīzes universitātē Modernās literatūras fakultātē. Taču arī no tā nekas nesanāca, jo, nejauši nokļuvusi aktiermākslas kursos (tā bija vecāku dāvana meitai, lai vasarā viņai nebūtu garlaicīgi), Odrija saprata, ka bez teātra vairs nevar dzīvot, un turpmāk visu uzmanību veltīja aktiermākslas izkopšanai.

Galvu reibinošā karjera

Kā jau daudziem aktieriem, arī Odrijai Tatū pirms nokļūšanas uz lielā ekrāna nācās pastrādāt televīzijā. Viņa piedalījās vairākos seriālos. Par likteņa dāvanu (kaut gan valda uzskats, ka veicas tieši stiprākajiem) var uzskatīt to, ka jauno aktrisi pamanīja Tonija Maršala un uzaicināja viņu spēlēt otrā plāna lomu filmā «Skaistā Venera». Par spīti tam, ka Odrija nokavēja mēģinājumu, lomu viņa dabūja. «Es toreiz biju apmaldījusies un turpināju raudāt pat tad, kad atrados uzņemšanas laukumā,» stāsta aktrise. Loma, par kuru Odrija saņēma Cēzara balvu kā labākā jaunās paaudzes aktrise, sagādāja viņai nākamo likteņa dāvanu. Viņas seja uz kinofilmas plakātiem piesaistīja neviena cita kā Žana Pjēra Ženē uzmanību. Režisors uzaicināja Odriju piedalīties atlases konkursā Amēlijas lomai. Tagad būtu grūti iedomāties, kā būtu, ja Amēliju spēlētu cita aktrise, kā sākotnēji bija paredzēts. Skaidrs, ka Odrija lomu nospēlēja lieliski. «Es izlasīju scenāriju par meiteni, kura ir maza feja un kas cilvēkiem dara tikai labu... Kā man patika šī loma! Es negulēju divas naktis un vēlreiz un vēlreiz pārlasīju scenāriju, kopumā 12 reizes. Man pat nevajadzēja speciāli vingrināties šai lomai. Es vienkārši spēlēju instinktīvi.»

«Viņa ir pasaku feja,» – tā par Odriju jūsmo arī filmas režisors.

Ar mugursomu plecos

Pēc filmēšanās un visas ap viņas personas sacelto ažiotāžu Odrija Tatū uzmeta plecos mugursomu un kopā ar māsu devās uz Indonēziju. Nokļuvusi džungļos, viņa beidzot varēja piepildīt savu bērnības sapni... redzēt savām acīm orangutānus tieši džungļos, priecāties par liānām, par pirmatnējā, noslēpumainā meža silto, mitro pustumsu... Starp citu, jautāta, ar ko viņa nodarbotos, ja nebūtu aktrise, Odrijai atbilde kabatā nav jāmeklē: «Apceļotu pasauli un uzņemtu dokumentālās filmas.» Viņa ir kaislīga ceļotāja, pabijusi Vjetnamā, Dominikas Republikā, Islandē, vēl palicis vien nepiepildīts sapnis iepazīt Mongoliju.

Izaicinājums skatītājiem

Matildes loma filmā «Saderināšanās uz mūžu» ir kārtējais izaicinājumu skatītājiem. Kāda būs Amēliju dievinošās publikas reakcija? Vai pēc filmas noskatīšanās Odrija atkal tiks skatītāju apziņā saistīta ar viņas varoni – šoreiz Matildi? Atkal Odrija spēlē sievieti, kuras ticība un mīlestība aizskar sirds visdziļāko stīgu. Matilde iedarbina visas sviras, lai atrastu savu mīļoto līgavaini, kas bez vēsts pazudis Pirmā pasaules kara kauju laukos. Par filmēšanas laiku Odrija stāsta: «Filmas uzņemšanas laikā gandrīz piecus mēnešus biju it kā zem zemes. Visu laiku mani vajāja doma, ka man jāspēlē sieviete, kura izdarīs pašnāvību, ja neatradīs savu mīļoto vīrieti.»

Visbriesmīgākās esot bijušas pirmās trīs nedēļas. Odrija vairākas reizes dienā esot izplūdusi asarās, kas nebija no vieglākajiem pārbaudījumiem viņas kolēģiem, kuriem nācās būt gataviem uz aktrises kārtējo emociju eksploziju.

«Es pati savā ziņā esmu kā Matilde,» atzīst aktrise. «Vienlīdz trausla un stipra. Mani saviļņoja viņas mīlestība un apņēmība, kā arī fakts, ka viņa ir sieviete, kura nepadodas, cīnās un nebaidās cīnīties.»

Savukārt, cik spēcīga ir pati Odrija, kolēģi pārliecinājās pēc pēdējās filmēšanas dienas, kas vainagojās ar balli. Viņa visu nakti bez mitas dejoja. Tiesa, pēc tam viņai bija nepieciešams laiks, lai atgrieztos normālajā dzīvē. Odrija atpūtās, spēlējot klavieres un kārtējo reizi dodoties ceļojumā. Šoreiz viņas ceļojuma galamērķis bija Islande.

Aktrise parasti ceļo kopā ar savu māsu. Viņai pagaidām nav ne drauga, ne dzīvesbiedra. Odrija pati vēl nav izjutusi tādu mīlestību, kāda bija starp Matildi un Manehu. «Es tiešām nezinu, vai mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams,» saka aktrise. «Varbūt.»