– No vienas puses, tā īsti nekā nevērtēju, jo neesmu kino speciālists, bet, no otras – liekas, ka tas bija baigais tautas teātris. Skatoties uz sevi ekrānā, man izdodas atsvešināties no fakta, ka tas esmu es, tomēr epizodē, kur dejoju striptīzu, vienmēr taisu acis ciet. Kameras uzskatu par tādu kā neesošu lietu, nepievēršu tām uzmanību – to vienkārši nav. Šī loma man deva iespēju redzēt, kā notiek kino uzņemšanas process, cik tas patiesībā ir garlaicīgi, gari un nebaudāmi.

– Filmas pirmizrāde nosacīti notika 2003. gada Lielajā Kristapā, taču līdz nodošanai publikas vērtējumam tā tika diezgan būtiski mainīta. Kura versija tev pašam patīk labāk? Kā ir mainījusies tava attieksme pret filmu šo divu gadu laikā?

– Tagad no filmēšanas līdz pašreizējai versijai ir pagājuši trīs gadi. Līdz pašām beigām nebija īsti skaidrs, kas tur galu galā sanāks, un tikai tad, kad aizgāju uz filmas pirmizrādi, ieraudzīju reālo kopainu. Pa šo laiku, protams, esmu redzējis n-tos variantus, bet, manuprāt, šis galīgais un kinoteātrī redzamais arī ir labākais. Zināmā mērā šo procesu biju jau aizmirsis, un tagad nākas to lielā mērā atsvaidzināt atmiņā, atbildot uz žurnālistu un interesentu jautājumiem.

– Kā filmas režisors Arvīds Krievs pamatoja savu izvēli, uzaicinot tevi filmēties un jo vairāk – vienā no centrālajām lomām?

– Tāpēc, ka es esmu neaktieris. Arvīds Krievs bija noskatījies "Kaupēn, mans mīļais" un izdomājis, ka varu tēlot fotogrāfa lomu.

– Kas motivēja tevi piekrist šim uzaicinājumam?

– Piekritu šim uzaicinājumam uzreiz. Es parasti piekrītu visādām nenormālībām, ko man piedāvā. Parasti daudz nedomāju. Nesen, piemēram, iedziedāju latgaļu repā. Latgaliski. Protams, sākumā bija proves uz apstiprināšanu lomai. Režisors tomēr bija piezvanījis arī manam nu jau bijušajam menedžerim Ģirtam Lūsim un vaicājis, vai šī loma nesabojās Freimaņa imidžu. Viņš esot atteicis: „Imidžu? Vai tad tur vēl ir ko bojāt?!”

– Vai nebija zināmas bažas, uzņemoties šo darbu? Tu tomēr esi neprofesionālis. – Protams, ka bija. Taču vienmēr esmu teicis režisoram, ka tas ir uz viņa atbildību. Tāpat kā Kaupēnā es to pateicu Valdim Lūriņam. Atsakos no jebkādas atbildības, jo esmu mūziķis, nevis aktieris.

– Vai biji pirms "Man patīk, ka meitene skumst" redzējis citas Arvīda Krieva filmas? Vai tas ietekmēja tavu lēmumu? – Protams, biju redzējis visu klasiku – "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili", "Aveņu vīns", "Ievas paradīzes dārzs". Tas kaut kādā mērā ietekmēja manu lēmumu, jo Arvīds bija skandalozs režisors jau padomju laikā, un sadarbība ar viņu solījās būt interesanta. Par spīti visiem aizliegumiem un cenzūrām, viņš savas idejas ir dabūjis cauri. Baigi viltīgais vecais lapsa – kluss kā stāvošs ezers, bet tai pašā laikā māk tevi tik veikli apstrādāt!

– Vai tu esi lietas kursā, kā vispār radās šī filmas ideja? Vai Margaritas Perveņeckas scenārijs ir pēc kādiem literārā darba motīviem, vai tā ir kopīga iecere ar režisoru?

– Es sapratu, ka šis oriģinālscenārijs nejauši nonāca Arvīda rokās. Kinematogrāfu savienības direktors esot turējis scenāriju divos pirkstos un pateicis, ka šo draņķi neviens nefilmēs, bet Arvīds esot viņu pierunājis. Pats viņš šo filmu uzskata par savu labāko.

– Kā tu izturies pret to, ka esi padarīts par filmas reklāmas seju? Vai nav sajūta, ka tā bija zināma spekulācija uz tavu jau esošo popularitāti un mēģinājums jau a priori celt filmas reitingus?

– Manuprāt, šādas lietas ir tīra komercija. Un, ja mana klātbūtne filmā ir cēlusi tās reitingus, tas nozīmē, ka mārketings strādā! Es arī neprotestēju – tāds ir arī mans bizness, es ar to strādāju ikdienā. Ideja ir laba un nemaz tik slikts es tajā filmā neesmu.

– Vai tu seko līdzi atsauksmēm par filmu, piemēram, interneta portālos?

– Īpaši nē. Ja nu vienīgi Arvīds piezvana un pasaka, lai izlasu to un to, tad es tā arī izdaru.

– Kā tu komentē faktu, ka "Man patīk, ka meitene skumst" ir iekļuvusi Latvijā skatītāko filmu TOP 10, izkonkurējot pat starptautisko filmu festivālu mīluli Amenabara "Prom jūrā"?

– Nopietni? Tā ir? Tas ir ģeniāli! Šķiet, Neatkarīgajā Rīta Avīzē bija rakstīts, ka, iespējams, beidzot ir pienācis tas lūzuma punkts, kad cilvēki sāks iet uz latviešu kino. Varbūt tieši šī filma arī būs tas revolucionārais izrāviens. Tiks pārvarēta krīze, un cilvēki noticēs pašmāju kino kvalitātei. Man filma mazliet atgādina Fransuā Ozona gabalus – kaut kas drusku no "Kriminālajiem mīlniekiem" un vēl citām. Bet, manuprāt, latviešiem šāda stila filma ir pirmoreiz.

– Cik lielā mērā tu filmas apmeklētību sasaisti ar savu klātbūtni tajā?

– Es nezinu, vai tas tiešām ir saistīts ar mani, bet, ja tas tā ir, katrā ziņā prieks par to! Es esmu populārs vai populārs?

– Tad sanāk, ka, iespējams, tieši tu būsi tas, kurš piespiedīs latviešus iet skatīties savu kino?

– Ļoti labi! Es nesen piespiedu latviešus lasīt dzeju. Varbūt, kad es nomiršu, man plāksnīti pie mājas pieliks.

– Ko, tavuprāt, režisors ir mēģinājis pateikt skatītājiem caur šo filmu, tās tēliem?

– Ir pagājuši 15 gadi, kopš neatkarības atgūšanas, izaugusi jauna paaudze – mana vecuma paaudze. Filma ir centieni parādīt, kāda tā ir sanākusi – to daļu, par kuru parasti sabiedrībā neviens skaļi nerunā. To mūsu dzīves pusi, par kuru neviens neatļaujas runāt, jo kaunas. Mēs taču esam uz kristīgiem principiem balstīta valsts, mums viss ir tik forši, labi un ģimeniski! Tad nu mēs izliekamies neredzam šo otru – negatīvo pusi, kura, par spīti tam, pastāv: zelta apkaklīšu jaunatne, kura nemitīgi narkojas, neko nedara un tikai tērē bagāto vecāku naudu; visi tie nojūgušies cilvēki, kuri vairs nezina, kur dzīvē likties, vai tie, kuri neredz jēgu dzīvei šajā valstī. Tāpēc arī viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir: „Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti.” Par to arī ir filma.

– Šķiet, vienīgais gaišais tēls bija no armijas pārnākušais puisis. Vai nav par maz? Kāda ir tava attieksme pret negācijām tik koncentrētā veidā un konkrēti savu lomu?

– Patiesībā, uzskatu, ka mans fotogrāfs Gints bija tas vienīgais gaišais tēls. Viņš ir visnaivākais no visiem. Vadās tikai pēc instinktiem, nesaprot neko – nesaprot cilvēkus sev apkārt, nesaprot materiālismu, visu laiku kaut ko meklē.

– Nesaprot arī dzīvi un nāvi?

– Jā! Viņam nav nekādas sajēgas par to. Viņš ir viens no cilvēkiem, kurš uzaudzis šajā neatkarīgajā valstī, iespējams, bez vecākiem, bez visa, ir absolūti apmaldījies un neredz nekādu jēgu kaut kādai eksistencei vispār. Viņš meklē. To izsaka arī viņa mūžīgā frāze: „Parunā ar mani!”

– Nereti nākas dzirdēt, ka aktieri pavada ilgu laiku cietumā, psihiatriskajās slimnīcās utt., iepazīstot atveidojamās vides un tēla nianses. Kā tu iejuties lomā, vai pētīji psiholoģiski nelīdzsvarotu cilvēku pašizpausmes?

– Man nebija daudz jāpietēlo. Arī es daudzas lietas, kas notiek apkārt, nepieņemu, man tās liekas pilnīgi stulbas. Tātad zināmā mērā es dzīvē esmu tāds pats kā lomā.

– Vai tev, neesot profesionālam aktierim, nenācās grūti norobežoties no atveidojamā tēla? – Ja jāsaka godīgi, tad es šo filmēšanos atceros ļoti miglaini. Tajā laikā bija Tumsas lielā koncertturneja, "Kaupēn, mans mīļais" viesizrādes un arī daudzas citas lietas.

– Kā tev izdevās noturēties garīgā līdzsvarā, dzīvojot šādā ritmā, un nesadegt?

– Neviens jau nav teicis, ka nesadegu... Filma tika uzņemta divos mēnešos. Vidēji es visu vasaru nodzīvojos pa filmēšanas laukumu. Smagi bija. Drausmīgi smagi, nenormāli. Es pēc tam saslimu ar veģetatīvās nervu sistēmas traucējumiem, bet tā jau tāda parasta parādība.

– Kā tu sastrādājies ar režisoru Arvīdu Krievu?

– Arvīdam ir savas tehnoloģijas, kā viņš noved aktieri līdz baltkvēlei, līdz pārgurumam, līdz asarām un tikai tad sāk viņu filmēt.

– Tātad filmēšanas process sākas brīdī, kad cilvēkam nāk ārā emocijas tīrā veidā un viņš vairs tās nekontrolē ar prātu?

– Tieši tā. Viņš šo savu tehniku atklāja mums tikai pēc filmas. Procesā es biju uz viņu tik nikns! Viņš ar nolūku provocēja uz negācijām un katram tēlam tika atrasts vajadzīgais moments un pakāpe, kurā sākās darbs ar viņu.

– Režisors kā psihologs?

– Drīzāk kā antipsihologs, kurš ved nevis uz harmoniju, bet disharmoniju.

– Zinu, ka kādreiz arī pats esi nodarbojies ar fotogrāfiju. Vai tas palīdzēja tev darbā pie lomas?

– Ļoti palīdzēja. Kad man pirmajā filmēšanas dienā ielika rokās fotokameru, es mācēju ar to apieties. Turklāt vēl iedota tika mana laika aparatūra – Praktika, ar kādu reāli dzīvē biju strādājis.

– Vai neradās vēlme atkal pievērsties fotogrāfijai?

– Šad un tad esmu to darījis. Neviens jau nezina, ka, piemēram, Laura Reinika pēdējam albumam visas fotogrāfijas esmu taisījis es.

– Kāpēc tu neafišē arī šo savu varēšanu?

– Tas jau būtu par daudz. Man pietiek ar to, ka esmu šī albuma tekstu autors. Mana centrālā nodarbe ir un paliek mūzika, kurā es jūtos kā zivs ūdenī, un viss cits ir tikai tā, lai pamēģinātu ko jaunu.

– Sava dzejoļu krājuma "Zālīte truša dvēselei" sakarībā tu izteicies, ka nereti jūti saspīlētu attieksmi no dzejnieku puses, jo, nepretendējot uz dzejnieka statusu, tomēr esi populārāks, pirktāks un lasītāks. Kā sastrādājies ar pārējo filmēšanas grupu? Vai nebija līdzīga attieksme jāizjūt arī no profesionālo aktieru puses?

– Nē, nebūt nē. Tie pārsvarā bija jaunie aktieri, un no viņu puses neko tādu neizjutu. Bet problēmas šādā sakarībā ir bijušas teātrī. Zini, kā tas ir – atnāk tāds smerdelis no ielas un uzreiz saņem visu, bet citi tur gadiem mācījušies, cerējuši un tā arī nevienu galveno lomu nav nospēlējuši. Tomēr kaut kā vienmēr ir izdevies diezgan ātri ar cilvēkiem sadraudzēties. Filmēšanas laukumā man ļoti daudz palīdzēja Kristīne Nevarauska. Piemēram, ja tajā izvarošanas ainā man pretim nespēlētu viņa, es, iespējams, ar to nebūtu ticis galā. Kristīne ir mazais meitēns – monstrs. Lieliska aktrise un arī, starp citu, nespēlē tik ļoti tehniski, cik laiž sev klāt visas šīs emocijas un līdz nepazīšanai pārvēršas filmēšanas procesā.

– Bieži aizdomājos par situācijām, kad ekrāna pāris pēc filmas pabeigšanas pārtrauc iepriekšējās attiecības un kļūst par pāri arī dzīvē. Kā uz šādu pavērsienu raugies tu?

– Esmu pārliecinājies, ka nevajag šādas lietas – ekrānu un dzīvi – jaukt kopā.

– Vai tas ir tik vienkārši, kā izklausās? Teorijā jau mēs visi esam stipri...

– Tas, protams, nav vienkārši. Man ir bijis tāds gadījums, bet sapratu, ka brīdī, kad izeju ārā no teātra, viss beidzas. Lai šīs attiecības pārceltu uz reālo dzīvi, ir jāturpina tēlot, jo es esmu tam cilvēkam pieķēries lomas ietvaros.

– Man patīk, ka meitene skumst ir uz cilvēku vājībām, zemiskākajiem instinktiem tendēta filma. Vai tas ietekmēja vispārējo noskaņu filmēšanas laikā?

– Filma ir necenzēts realitātes šovs. Parādīts, kas norisinās brīdī, kad kameras šovā ir izslēgtas. Nu bija jau tā diezgan padrūmi dažos momentos. Bet es guvu lielu dzīves pieredzi, kaut vai tajā pašā psihenē. Iedomājies, ko nozīmē skatīties uz jauniem cilvēkiem, kuri patiesībā ir dzīvi miroņi?! Es ieteiktu šo filmu iet skatīties tieši jauniešiem – paskatīties, kā nevajag rīkoties un kur nevajag nonākt.

– Kādi ir tavi mīļākie tēli vai epizodes filmā?

– Bartkevičs abi ar Burkovsku Indru man ir vieni no mīļākajiem tēliem filmā. Tas bija tāds pāris! Īpaši epizode ar riesta danci un seksu, kura beigu galā nav. Vai arī Burkovskas gājiens ar mazsālītajiem gurķīšiem.

– Filmā skan arī tavas dziesmas, kuras pretēji filmas kopiespaidam ir dzīvespriecīgi vieglas. Kā tu pats vērtē to iederību vispārējā kontekstā?

– Tā ir Arvīda fiška, ka filmā skan nevis uzsvērti drūma mūzika, bet laikam atbilstoša – normāla mūzika, kādu dzirdam izklaides vietās, ko klausās jaunieši. Fināla gabalu "Never look back", kas skan fonā titriem, Arvīds bija nejauši atradis F.L.Y. albumā un sapratis, ka tas pilnībā iederas gan tekstuāli, gan arī noskaņas ziņā. Taču patlaban Arvīds Krievs darbojas dokumentālā kino jomā un vienai viņa filmai mūziku sarakstījis esmu es. Nu jau īpaši komponējot.

– Kā notiek mūzikas radīšana filmai? Tu noskaties gatavo materiālu un kā tādu garšvielu pievieno muzikālo fonu?

– Esmu rakstījis mūziku radioteātrim un pēc tāda paša principa vados arī šajā gadījumā – nemaz negribu redzēt bildi, vajag tikai, lai Arvīds man apstāsta atmosfēru un to, kā viņš šo filmu jūt, kas tur notiek. Tad es ar šīm sajūtām eju mājās un rakstu mūziku. Šī būs tāda kā dokumentālā, muzikālā filma, dokumentāls mūzikls, kurā visi Putnu balles bērni būs iedziedājuši pa vienam solo gabalam. Arī filma būs par bērniem.

– Tu kādā intervijā esi teicis, ka nekad neatgrieztos teātra vidē. Bet kā ar kino? Vai tu pieņemtu vēl kādu piedāvājumu filmēties?

– Esmu jau bijis uz provēm nākamajai filmai, kuras režisors ir tas pats Arvīds Krievs. Cita informācija šīs topošās filmas sakarībā pagaidām ir konfidenciāla.

– Lai arī tu sevi nepozicionē kā aktieri, bet tomēr – ko tu gribētu notēlot?

– Gribētu notēlot kādu lomu komēdijā.

– Valda uzskats, ka komēdiju spēlēt ir grūtāk nekā drāmu.

– Tieši tāpēc es arī gribētu pamēģināt. Tas būtu jauns izaicinājums pašam sev. Un man līdz šim ir paveicies ar režisoriem, kuri ļoti labi ir mācējuši izskaidrot, ko no manis gaida.

– Izstāsti, lūdzu, pāris vārdos savu vērtējumu tā sauktajam brīvās Latvijas kino. Vai saskati Latvijas kino potenci attīstībai? – Vienīgā filma, kas mani patiešām saviļņoja, bija "Labās rokas". Ārkārtīgi patika, iznācu pēc tās noskatīšanās no kinoteātra ar ļoti pozitīvām emocijām. Domāju, ka Latvijas kino, pirmkārt, trūkst naudas un nav arī kinoaktieru skolas salīdzinoši ar teātra skolu, kura mums ir ļoti laba.

– Mēdz teikt: ja esi pārliecināts par to, ko dari, spriedumi no malas tevi neietekmē. Taču mēs visi esam tikai cilvēki. Kāda ir tava attieksme pret kritiku aktiera ampluā?

– Itin nekāda. Es uztveru kritiku attiecībā uz mūziku. Nekad neapvainotos, ja kāds mani nokritizētu aktierspēlē. Pat pilnībā piekristu, jo neesmu aktieris. Un neesmu arī pats uzprasījies, lai mani filmē. Protams, lasīt pozitīvas atsauksmes par sevi ir patīkami.

– Vai ir vēl kāda joma, kurā tu gribētu iespraukties?

– Jā, antropoloģija. Cilvēka izcelsmes vēstures pētniecība. Un bioloģija. Joprojām esmu ķerts uz dzīvniekiem.

– Mārtiņš Freimanis – dziedātājs, komponists, tekstu autors, raidījumu vadītājs, teātra aktieris, tagad arī kinoaktieris... Vai nav bail sevi sadrumstalot pārāk daudzās lietās?

– Lai mani saturētu kopā, ir mana dārgā menedžere Dace Paula, kura mani kontrolē un neļauj pārlieku izvērsties daudzveidībā. Lai gan, tikko kā kļuvu par Sarkanā Krusta Labas gribas vēstnieku. Izvērsīšu akcijas skolā pret vardarbību, informēšu par AIDS u.tml.

– Tomēr – kā tu sevi izjūti pats?

– Angļu valodā ir tāds ļoti precīzs vārds entertainer – izklaidētājs. Kādreiz Senajā Grieķijā un Romā bija cilvēki, kuri vienā personā bija mākslinieki, dzejnieki, aktieri, filozofi. Viņi nenodalīja šīs profesijas. Līdzīgi kā Da Vinči. Mūsdienās sfēras tiek pārāk norobežotas viena no otras. Es esmu atradis sev ideālu profesiju – daru visu, kas man ienāk prātā.