Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Laima Muktupāvela: darbā iegūta pārliecība

Laima Muktupāvela: darbā iegūta pārliecība
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Brīžos, kad viņa nestrādā pie nākamās grāmatas – šā ārēji garlaicīgā un nepateicīgā darba – romānu rakstīšanas, kas prasa maksimālu izolēšanos no pasaules, sēdēšanu pie datora un cita nekā apkārt neredzēšanu, Laima Muktupāvela ir pats enerģijas iemiesojums. Vērojot viņu no malas, šķiet, Laimai viss notiek. Un notiek jau arī!

MĪLA. Benjamiņa

2005. gada sākumā intervijā Neatkarīgajai Laima Muktupāvela atklātībai pauž to, ko drīz pēc tam dažādās toņkārtās locīs visi. Top romāns par pirmās brīvvalsts kolorīto preses magnāti, miljonāri Emīliju Benjamiņu. Vēl pēc kāda laika Neatkarīgās lasītāji kļūst pirmie, kam ļauts ielūkoties šā darba lappusēs – romāna fragmenti tiek drukāti turpinājumos, atsaucība ir liela.

MĪLU. Benjamiņu grāmatā izdod apgāds Daugava – tas pats, kurš savulaik izdevis Laimas Muktupāvelas pirmos darbus – romānu Šampinjonu Derība un stāstu krājumu Ducis. Publikas atsaucība ir tik fantastiska, ka neatkarīgi no tā, vai MĪLA. Benjamiņa iegūs kādu oficiālu literāru balvu vai ne, Laimas Muktupāvelas romāns šoruden jau ir kļuvis par vienu no gada notikumiem literatūrā.

Latvieši parasti lepojas ar saviem hokeja faniem, bet ticiet vai ne, Rīgas grāmatu svētkos, kur notika Laimas grāmatas prezentācija, viņas piekritēji no Tirzas bija braukuši ar autobusiem savu novadnieci atbalstīt. Vai gan jāpiebilst, ka lielā apmeklētāju pūļa dēļ prezentācijas laikā tirdzniecība daudzajos grāmatu svētku stendos uz brīdi apstājās, jo bijusī Rīgas domes ēka izrādījās nedaudz par mazu Laimas Muktupāvelas grāmatas atvēršanai.

Pēc prezentācijas ir bijis viss – gan sajūsma un dedzīga apspriešana, gan apmulsums un pat baumas par iespējamiem tiesu darbiem – nu pārāk jau dzīva dažam šķiet vitālā Benjamiņas kundze un brašie rakstnieki šajā romānā. Reizēm aizmirsts tiek tas, ka grāmata nav vēsturiska monogrāfija, bet gan romāns – iztēlē radīts darbs, un tas, varētu pat teikt, ir rakstnieka pienākums – iedvest dzīvību vēstures pjedestalizētajos personāžos, kas vairākumam cilvēku asociējas ar ģipša maskām un krūšutēliem muzejos. Laima Muktupāvela ir devusi vēsturei jaunu dzīvību, līdz ar Benjamiņas kundzi pamodinot no aizmirstības latviešu kultūras darbinieku plejādi, kas romānā nudien izskatās pavisam citādi nekā kanoniskajās skolas grāmatās.

Garais sēdēšanas periods

No malas šķiet – tas jau tā vienkārši: Laima Muktupāvela drusciņ pabūrās ar vārdiem, uzrakstīja romānu un nu var gozēties slavas saulītē. Tomēr vieglu lauru kārotājiem jāvaicā – vai esat gatavi atdot topošajam romānam vairākus savas dzīves gadus. Jā, tieši atdot! Laikā, kad apkārt viss mutuļo un notiek, sēdēt bibliotēkās, lasīt nodzeltējušas avīzes, pētīt arhīva materiālus. Un ne jau sava prieka dēļ, bet ejot uz bibliotēku kā darbu, lai pēc tam pārlasītais avīžu blāķis datora ekrānā pārtaptu par dažām šķietami vieglām rindkopām romānā.

MĪLA. Benjamiņa ir klasisks paraugs tam, kā būtu jātop romānam. Ar lielu pētniecisko darbu, detaļu analīzi un pamatīgu rakstīšanu. Latviešu literatūrā mūsdienās nemaz nav tik daudz rakstnieku, kas strādā šādā klasiskā manierē: Laima Muktupāvela, Jānis Lejiņš, Pauls Bankovskis, Gundega Repše. Tāpēc jau arī parasti viņu rakstītie romāni kļūst par notikumu. Šāda lasītājam neredzama nepietiekama romāna rakstīšanas sagatavošana ir arī tā, kas padara par nekādiem izklaides gala – kriminālromānu un sieviešu romānu – autoru pūliņus apseglot spārnoto rumaku.

Ja var runāt par Laimas Muktupāvelas panākumu atslēgu – to veido milzīgs lasītājam neredzama darba slānis. Var šķist – ir gan tā Muktupāvela pašpārliecināta. Pārliecība no viņas staro patiesi, bet tā ir darbā iegūta pārliecība par to, ko dari, dabiska interese par lietām, kuru nevar notēlot. Jo vienīgi tad, ja interesē pašu, rakstnieks spēj vest līdzi lasītājus.

Projekts Dārzs

"Pavasarī, kad pieliku punktu Benjamiņai, man sākās projekts vārdā Dārzs, kas turpinājās visu vasaru," smejas Laima Muktupāvela, stāstot par notikumiem pārbagāto 2005. gadu. Laukos dzīvojot, bez šā projekta laikam nav palicis neviens latvietis.

"Esmu jau tev teikusi, ka stāsti man rodas paralēli citiem darbiem un projektiem. Tā viņi palēnām krājas un krājas. Aizvakar paskatījos savus stāstus – un, zini, tā ir grāmata. Vairāk nekā divpadsmit pielasījušies – daži publicēti, bet vairākums ne. Man ir pat nosaukums, tas tā reizēm pats iznirst. Krājumu sauks Totēmi. Stāsti ir par to, kā ir, kad cilvēks jūtas iemīlējies. Diezgan nežēlīgi."

Ja latviešu īsajam stāstam kādā starptautiskā tribunālā vajadzētu advokātu – droši aiciniet talkā Laimu Muktupāvelu. Viņai būs ko teikt: gan par lielo un šķietami bezveidīgo teksta recekli, no kura haltūrists nekautrētos saķepināt kaut ko romānveidīgu, gan par garo slīpēšanas procesu, kurā sākotnējā vārdu masa, atmetot lieko, kļūst četrreiz īsāka – "kamēr iegūst esenci". To, ka stāstu krājums būs īsteni muktupāvelisks, apliecina decembrī notikušie 2005. gada Prozas lasījumi, kuros Laima Muktupāvela lasīja vienu no saviem jaunajiem darbiem, iegūstot žūrijas balvu – iespēju vienu mēnesi strādāt starptautiskā rakstnieku namā Maltā (ne tajā Maltā, kas Latgalē, bet tajā, no kurienes Eirovīzijas konkursos nāk labie dziedātāji).

Nezināmā Latvija

"Nākamajā gadā man būs grāmata," stāsta Laima Muktupāvela. "Žurnālā Kabinets jau ilgāku laiku piedalos projektā Tas notiek Latvijā. Mēs braucam uz klusiem un nomaļiem Latvijas nostūriem, skatāmies, kā tur cilvēki dzīvo un kas tur notiek, bet pēc tam es rakstu esejas. Tādu man ir vairāk nekā divdesmit, un tās tagad tiks apkopotas grāmatā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – braukt un skatīties, kas patiesi notiek. Lai nav tā, ka cilvēkiem iespaids par to, kas notiek, rodas tikai pēc Jāņa Dombura raidījuma, kurā neko vairāk par simt gaišajiem prātiem neredzēt."

Tā ir reālā Latvija un reāli cilvēki, par kuriem Laima raksta savās esejās. Publicistika? Un kāpēc arī ne. Ja pirms vairākiem gadiem vecākās paaudzes latviešu publicisti ne bez pamata varēja skumt par to, ka publicistikas tradīcija Latvijā ir apstājusies, laiks pakāpeniski visu noliek savās vietās.

www.kultura.lv

Tas bija viens neiespējams, bet tāpēc ļoti aizraujošs uzdevums – tā par savu darbošanos jaunā interneta portāla tekstu rakstītājas amatā Laima Muktupāvela. Iedomājies – par visu latviešu literatūru bija atvēlētas tikai 4000 zīmes (precīzi puse no šā raksta garuma – AJ), bet par prozu 2000 zīmes! Un tā par visām sfērām. Ko tur var pateikt? Bet jāpasaka tā, lai tavs teksts ieinteresētu ārzemniekus – tas bija pamatuzstādījums.

Jaunais interneta portāls darbu sāka šoruden, un, kā jebkurš normāls interneta produkts, tas laika gaitā jau piedzīvojis papildinājumus un uzlabojumus. Apsveicamā ideja pulcēt vienviet tīklā izkaisīto un fragmentāro latviešu kultūru, veidojot izpratni pasaulē par to, kas tad īsti ir latviešu kultūra, pat ja šī ideja ir šķietami neiespējama telpas ierobežojumu dēļ, meklēja radošus, brīvus un arī pietiekami dullus izpildītājus, kas nebaidītos riskēt, eksperimentēt un meklēt. Atrada Muktupāvelu...

"Paldies visiem tiem gudrajiem cilvēkiem, kas mani konsultēja, Ingrīdai Burānei, Laimai Slavai un citiem – bez viņiem šis darbs patiesi nebūtu iedomājams," saka Laima.

Atkal uz Īriju

Nākamgad sākumā Laima Muktupāvela atkal dosies uz Īriju. Šoreiz gan ne peļņā, bet kā filmas scenāriste Anša Epnera studijas AVE jaunajā projektā, kas vēstīs par latviešiem Īrijā. "Šo latviešu īsti nav ne tur, ne te. Viņi ir palikuši nekurienē," saka Laima Muktupāvela, un tie nav tikai tēlaini vārdi, bet pašas izbaudīta realitāte, no kuras viņai savulaik izdevies izlauzties. Kopā ar Ivaru Zviedri un Inesi Kļavu rakstniece brauks pētīt šodienas situāciju, par kuru priekšvēlēšanu laikā arvien vairāk sāk uztraukties mūsu politiķi. Uz Īriju aizbraukušie nepiedalīsies vēlēšanās! Jācer vien, ka neievēlēšanas bubulis būs tik nopietns, ka gaišie prāti reiz sāks domāt, kā Latvijā sakārtot dzīvi tā, lai latviešiem nebūtu jābrauc lasīt šampinjonus Īrijā.

Esmu visur

Tagad es esmu visur – smejas Laima Muktupāvela. Tā vien šķiet, rakstniece tver mirkļus, iespaidus un emocijas, lai pēc tam atkal uz kādu gadu nozustu lauku klusumā un bibliotēkās. Romāni, kurus mēs tik labprāt lasām, dzimst vientulībā, līdz apnikumam smagā sēdēšanā pie datora ekrāna, radot pasauli, ko ierobežo vien vārda spēks un baltā papīra lapas grāmatā.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu