Jaunā Brando dzimšana

Dzimis 1925. gada 26. janvārī Klīvlendas piepilsētā Pols jau jaunībā sāka interesēties par teātri, turklāt māte centās šo zēna aizrautību atbalstīt, un septiņu gadu vecumā viņš debitēja skolā iestudētājā ludziņā Robins Huds. 1947. gadā Pols Ņūmens apprecējās ar aktrisi Žaklīnu Vitu, un pēc sievastēva nāves pārņēma sporta preču veikaliņa vadību, taču drīz iestājās Jēlas Drāmas skolā. Studiju brīvdienās viņš devās uz Ņujorku un tika apstiprināts lomai televīzijas CBS seriālā Oldriču ģimene. 1952. gadā Ņūmenu uzņēma izslavētajā Lī Strasberga aktierstudijā, kuru pabeiguši tādi grandi kā Marlons Brando un Džeimss Dīns un kurā lekcijas lasīja režisors Elija Kazans, un pēc gada viņš debitēja Brodvejā, ieinteresējot studiju Warner Brothers. Pirms Ņūmena ierašanās Holivudā mediji jau ziņoja par jaunā Brando dzimšanu, ko aizmirsa pēc neizteiksmīgās filmas Sudraba vīna kauss. Filma, kas kļuva par preses upuri, bija gandrīz arī pēdējā P. Ņūmena karjerā, un Warner Brothers aktierim divus gadus nepiedāvāja lomas. Kad viņš atgriezās, Ņūmenam tika dota pēdējā iespēja, kas aktierim atnesa pasaules slavu ar Rokija Graciāno tēlu.

Kādām tur, augšā, es patīku (1956) ir stāsts par to pašu bokseri, ko atveidojis arī Silvesters Stallone, taču oriģinālversijā nav nekā no Holivudas grāvējiem raksturīgajām asiņu jūrām. Kritiķi slavēja Ņūmenu, Zelta globusu ceremonijā nosaucot viņu par gada zvaigzni. Filma ir viena no veiksmīgākajām 50. gadu biogrāfiskajām drāmām (scenārija līdzautors bija pats Graciano); tajā piedalījās īstā boksa zvaigznes un debitēja Stīvs Makvīns, bet kameras otrā pusē stāvēja režisors Roberts Vaizs (Mūzikas skaņas).

Nākamā Ņūmena nozīmīgā filma iznāca 1958. gadā. Ilgā karstā vasara ir veidota pēc Viljama Foknera īsstāstiem, un meitenes lomu atveidoja Džoanna Vudvarde, kura kļuva par Pola Ņūmena otro un arīdzan pēdējo sievu. Bena loma bieži tiek saukta par aktiera labāko veikumu, kurā viņš līdzās tādām kinoleģendām kā Orsons Velss un Andžela Lansberija atveidoja pašpaļāvīgu klaidoni. Kā daudzi citi, arī režisors Mārtins Rits bija viens no Holivudas melnā saraksta upuriem, un Vasara, piedzīvojot triumfu Eiropā, reanimēja viņa karjeru. Kannu kinofestivālā Ņūmenu atzina par labāko aktieri.

Melodrāmas un vesterni

Piedalījies Artūra Penna versijā par Billija Kida gaitām Kreiļa ierocī, Ņūmenu uz vienu filmu aizlienēja MGM. Ar Elizabeti Teilori viņš nospēlēja izcilu kaislību drāmu, kuras pamatā ir Pulicera balvu saņēmusī Tenesija Viljamsa luga Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Dienvidu ģimenes sāga ir konstruēta klasiskā manierē: uz tēva dzimšanas dienu ierodas abi bērni ar ģimenēm, bet dzirkstošie joki pārvēršas pārmetumos, atklājot gadiem ilgi slēptus aizvainojumus... Mietpilsoniskumu pretnostatot iekārē degošajiem Ņūmena un Teilores varoņiem, filma kļuva par cenzoru upuri, uz ekrāna atveidotajās attiecībās saskatot nimfomāniju, homoseksuālismu un pārmetot izskaistināto alkoholisma attēlošanu un pašdestrukciju – visu, kas 50. gados skaitījās tabu tēmas. Brika loma 1958. gada klaustrofobiskajā drāma tika nominēta septiņiem Oskariem (pirmā nominācija Ņūmenam kā labākajam aktierim), radot jaunu – neviennozīmīgi skaidrojamu – laulāto attiecību modeli.

Ņūmens devās uz Brodveju, kur piedalījās vienā no leģendārākajām izrādēm Jaunības putns ar saldo balsi – vēl viena T. Viljamsa luga, kuru 1962. gadā ekranizēja Holivuda. Pievilcīgais krāpnieks Čens uzsāk romantiskas attiecības ar kinozvaigzni cerībā pats noslēgt kontraktu. Negatīvā pieredze pagātnē un tiekšanās pēc iekārotā uz priekšu dzen šo varoni, gandrīz vai ejot pāri līķiem, ļaunie raksturi pārvēršas groteskās parodijās un psiholoģiskā drāma – drūmā attiecību preparējumā.

Atgriezies Rietumu krastā, Ņūmens atpirkās no Warner Brothers līguma važām un piekrita spēlēt Oto Premindžera drāmā Eksodus (1960) – episkā Leona Urisa romāna ekranizācijā par Izraēlas valsts dibināšanu. Haganna ir cīnītājs, kurā rit arī ebreju asinis (Ņūmena vectēvs bija ebrejs) un kurš beidzot vēlas sakārtot paša dzīvi, neaizmirstot arī par tiem, kuru dzīvībai draud briesmas... Spēcīgie raksturi un mūžsenās ķildas, kā arī ģimenes drāma zilacainajam aktierim ļāva justies kā zivij ūdenī, ļaujoties dīvas Evas Marijas Seintas varones valdzinājumam.

Pola Ņūmena karjeru mainīja Roberta Rosena drāma Krāpnieks (1961), kas aktierim sagādāja nākamo nomināciju Oskaram. Edijs Felsons ir harizmātisks, klasisks antivaronis – biljarda spēlmanis. Viņš piedalās turnīrā pret Minesotas spēcīgākajiem spēlētājiem un iemīlas Sārā (Paipera Lorija), kuras sapnis ir kļūt par rakstnieci, bet ikdiena – alkoholisms un prostitūcija. Edijs Felsons ir loma, pie kuras Pols Ņūmens atgriezās vēlreiz – Mārtina Skorsēzes 1986. gada filmā Naudas krāsa, tēlojums, kurš viņam beidzot sagādāja zeltīto Kinoakadēmijas vīriņu, bet pats aktieris, noguris no šādas attieksmes, uz ceremoniju pat neieradās, jo šī viņam bija jau astotā nominācija. Krāpniekā atrodami gan vesterna, gan film-noir elementi, kas ieausti eksistenciālisma mērcē, kritiķiem ļaujot sazīmēt gan bībeliskas līdzības, biljarda zāli pārvēršot ellē, kas mīt ikkatrā no mums, gan konfliktu starp mākslu un komerciju. Taču tajā pašā laikā Krāpnieks kā vēl neviena cita no filmām ar P. Ņūmenu bija stāsts par morāli, visos varoņu attiecību modeļos iefiltrējot gan eskeipisma, gan izglābšanās motīvus.

Parīzes blūzs (1961) bija otrā Mārtina Rita un Pola Ņūmena filma – melnbalta, smeldzes caurausta drāma, kurā Ņūmens spēlēja tandēmā ar Sidniju Puatjē – vienīgo afroamerikāņu aktieri, kuru pirms dažiem gadiem Amerikas Kinoakadēmija godināja, pasniedzot Oskaru par mūža ieguldījumu kinematogrāfā. Viņi ir mūziķi, kuri, bēgot no ASV valdošā rasisma, dodas uz Parīzi un iemīlas divās tūristēs (Daijana Kerola un Džonanna Vudvarde). Djūka Elingtona mūzika un francisks šarms – attiecības, kas Eiropas kultūras citadelē aizsākušās jau 20. gados, – izcilais trompetists Luī Ārmstrongs epizodiskā lomā un varoņu attiecības arī šo drāmu padarīja par mīlētu kinodarbu.

Atzinība sekoja arī Hudam (1963), kurā Ņūmens atveidoja amorālu Teksasas reindžeru, kuru tēvs vaino brāļa nogalināšanā un kurš izvaro pašu mājkalpotāju. Aktieris, iespītējies pret cenzoru uzspiestajiem kompromisiem saistībā ar drāmu Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, nolēma nepadoties šķietamajam puritānismam un izpelnījās nomināciju Oskaram. Filma Huds ir modernais vesterns, kurš ietver gan atbaidošus antivaroņus, gan arī uzlabotus morālos kritērijus, dodot zaļo gaismu niknajiem sešdesmitajiem. 1964. gadā iznāca trešā P. Ņūmena filma, kuru režisēja M. Rits. 1951. gadā uzņemtās Akiras Kurosavas pērles Rašomons rimeiks Varmācība modernizētā veidā atklāj stāstu par slepkavu (Ņūmens), darbību no viduslaiku Japānas pārnesot uz Mežonīgajiem Rietumiem. Varmācībā saglabāts oriģinālā narācija, notikumu gaitu atklājot no triju vīru-liecinieku sarunām.

Panākumu mīlētais

1965. gada filmas Lēdija L režisors ir Pīters Ustinovs un Pola Ņūmena partneri – Sofija Lorēna un Deivids Nivens. Lēdija L (Lorēna ar pamatīgu grima kārtu) ir astoņdesmitgadīga večiņa, kura atceras savu dzīvi, notikumus savijot erotisku pavērsienu mikslī un ar katru nākamo mirkli sevi pārvēršot aizvien intriģējošākā dāmā. Ne tik liela veiksme pavadīja Alfreda Hičkoka filmu Saplēstais aizkars (1966), kurā Meistars spēlējās ar formu, neizrādīja interesi par skatītāju vēlmēm, bet P. Ņūmens iejutās talantīga amerikāņu fiziķa lomā, kurš dezertējis uz Austrumvāciju, un, viņam par pārsteigumu, turp dodas arī paša līgava, lai atklātu, ka iemīļotais patiesībā ir slepenais aģents. Šī ir viena no retajām A. Hičkoka filmām, par kuras muzikālo noformējumu nerūpējās Bernards Hermans, un viena no retajām, kuru nepavadīja aplausu vētra, kaut arī lomās bija filmējušies tā laika megazvaigznes: Ņūmens un Džūlija Endrūsa (Mūzikas skaņas).

Pēc lomas cietuma drāmā Aukstasinīgais Lūks (1967) Pols Ņūmens Oskaru pasniegšanas ceremoniju atkal pameta tukšā... Alegoriskajā filmā ir divas slavenas epizodes: Ņūmena derības, ka viņš spēs vienā piegājienā apēst vārītu olu kalnu, un viņa varoņa saruna ar Dievu ļaužu pamestā baznīcā, riskējot ar paša dzīvību un vienlaikus kļūstot par cerības simbolu pārējo cietumnieku acīs.

1968. gadā Ņūmens pirmoreiz stājās kinokameras otrā pusē, debitējot kā režisors ar filmu Reičela, Reičela, kur galvenā lomā filmējās Džoanna Vudvarde un kas saņēma labas kinokritiķu atsauksmes, kā arī nomināciju Oskaram kā gada labākā filma – stāsts par trīsdesmitpiecgadīgu, neprecētu skolotāju, kuras acīs lasāma bezcerība, taču tad viņa iemīlas jaunā sprediķotājā... Vientulības un eksistences smaguma pārpildītā drāma mainīja Dž. Vudvardes lomu klāstu, taču kinovēsturē filma palikusi kā P. Ņūmena debija režijā. Pāris savu sadarbību nepārtrauca un piedalījās 1969. gada sporta drāmā Uzvarošais, kur Ņūmens atveidoja profesionālu autobraucēju. Autosports bija aktiera aizraušanās arī reālajā dzīvē (viņš neizmantoja kaskadierus!) – viņš bija viens no pirmajām prominencēm, kurš sacīkstēs pavadīja lielu daļu sava brīvā laika.

Roberts Redfords, Ričards Niksons un majonēze

1969. gads bija liktenīgs Pola Ņūmena karjerā vēl arī kāda cita iemesla dēļ – tad iznāca pirmā filma, kurā viņš spēlēja tandēmā ar sieviešu mīluli Robertu Redfordu. Bačs Kesidijs un Sandenss Kids kļuva par vienu no populārākajiem vesterniem, kam sekoja vairāki turpinājumi, viens no tiem W.U.S.A. (1971) atklāja arī paša Ņūmena – politiskā aktīvista – viedokli, kurš tikai pirms dažiem gadiem piedalījās demokrātu partijas kandidāta Jūdžina Makārtija cīņā par prezidenta amatu, tā izpelnoties vietu Ričarda Niksona Ienaidnieku sarakstā. Sākoties kā mēmā filma, Bačs Kesidijs pārtop komiskā Rietumu sadzīves hronikā, kuras centrā ir divi noziedznieki un viņu piedzīvojumi.

1971. gadā Ņūmens kopā ar Barbaru Streizandi uzsāka studijas First Artists pārveidošanu, kas līdzīgi kā 20. gados dibinātā studija United Artists aizstāvēja autoru – režisoru un aktieru – tiesības, vaļu nedodot producentu un zvaigžņu untumiem. Jau nākamajā gadā šīs studijas paspārnē iznāca Ņūmena režisētā filma Kabatas nauda, kam sekoja sadarbība ar vienu no klasiskās Holivudas grandiem Džonu Hjūstonu Tiesneša Roja Bīna dzīve un laiks (1972) un Makintošs (1973) – aukstā kara inspirēts spiegu trilleris. 1973. gadā par labāko filmu atzītā Afēra bija otrs veiksmīgais mēģinājums apvienot Ņūmena un Redforda pievilcību depresijas laika krāpnieku un spēlmaņu tēlos. Milzīgi kases ieņēmumi un septiņi Oskari šo komēdiju padarīja pa gada lielāko komerciālo veiksmi – komēdiju, kurā meklējami visu kino žanru elementi, bet Ņūmena un Redforda saspēles ķīmija – gandrīz elektrizējoša.

Nākamais triumfs Polu Ņūmenu pavadīja pēc sporta filmu parodijas Pļauka (1977), kas arī kļuva par kulta filmu un izdzīvoja neveiksmīgas hokeja komandas un enerģiska trenera ķildas un sasniegumus. Sekojot skaņas meistara Roberta Oltmena neveiksmei Kvintets, Ņūmens atkal izbaudīja slavas garšu. Gan Bez vainas vainīgais (1981), gan tiesas zālē notiekošā drāma Spriedums (1982) bija neapšaubāmi panākumi, un par abām viņu nominēja Oskaram kā labāko aktieri. Spriedumā viņš atveido advokātu-alkoholiķi, kura reputāciju apšauba apsūdzētājs, lai tādējādi iegūtu sev vēlamu rezultātu prāvā pret Katoļu baznīcai piederošu slimnīcu. Šim triumfam sekoja Kinoakadēmijas Oskars par mūža ieguldījumu, bet par Edija Felsona lomu M. Skorsēzes drāmā Naudas krāsa Pols Ņūmens beidzot saņēma balvu, kas viņam bija gājusi secen tik daudzas reizes!

Pēc 1989. gada Pols Ņūmens arvien retāk piekrita jauniem kinoprojektiem, bet 1991. gada drāma Misters un misis Bridži kinomīļiem atdeva iecienīto aktierpāri. Vēl pēc trīs gadiem Pols Ņūmens tika nominēts Oskaram par īgnā veča lomu Roberta Bentona psiholoģiskajā drāmā Neviens nav muļķis Brūsa Vilisa varoņa sievastēva lomā. No aktiera pēdējiem darbiem Latvijā uz lielajiem ekrāniem ir demonstrēta gan romantiskā drāma Vēstījums no jūras (1999), ar Kevinu Kostneru stūrgalvīgā dēla lomā, gan Ceļš uz pekli (2002), par kuru Pols Ņūmens desmito reizi tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas augstākajam apbalvojumam.

Vēl joprojām dzīvojot Holivudā, viņš nav pazudis no sabiedriskās dzīves hronikām, dāsni darbojoties labdarībā un mirušā dēla vārdā nosauktajā fondā, kas palīdz atgriezties dzīvē bijušajiem narkomāniem. Viņš arī vada paša dibināto Newman`s Own pārtikas produktu kompāniju, kas ražo salātu mērces un majonēzi, visus ienākumus pārskaitot vēža slimniekiem un pasmejoties, ka nu ienākumi par salātiem krietni pārsnieguši aktiera honorārus un ka Prinstonā studenti 24. aprīlī atzīmē Pola Ņūmena dienu, kad katram jāiztukšo divdesmit četras alus pudeles.

Sagatavojusi Zane Dzene