Bils Mjurejs (55) šobrīd pasaulē bauda vēl nepieredzētu popularitāti – lielā mērā pateicoties viņa neseno gadu filmām "Pazudis tulkojumā" "Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū" un "Salauztie ziedi". Nevarētu teikt, ka tas viņu īpaši izbrīna, tomēr viņa gandarījuma sajūta nav noslēpjama.

Un kā gan savādāk? Lai pierādītu, ka esi cienīgs saņemt to, kas tev pienākas un ko tu vēlies, nav obligāti jāpārdod dvēsele velnam. Par to Mjurejam esot vislielākais prieks profesionālajā jomā, jo viņš nav ne reizi padevies jebkādiem finansu vai slavas kārdinājumiem un piekritis lomai vai filmai, kas viņam būtu nepieņemama. Visu mūžu viņš ir pacietīgi gājis uz savu mērķi, nenovirzoties no ceļa, īpaši nepārdzīvojot to, ka šad tad viņa gājienu palēninājušas lietusgāzes, jo sirds dziļumos viņu vienmēr sildījusi doma, ka pēc pērkona negaisa bieži vien uzspīd saule, un – ja paveicas, pāri apvārsnim pārliecas varavīksnes arka, liekot fantazēt par to, kā izskatās tur iekšā, varavīksnē. Un tā aizdomājoties par varavīksni, ir piemirsušās slapjās kājas, puni un šķavas. Jo patiesībā, tas jau ir galvenais, ka cilvēks ir iemācījies nesaļimt pēc pirmā klupiena, bet raudzīties tur, tālāk.

Automātiskais atbildētājs

Bils Mjurejs bija nikns uz pasauli, bet visvairāk pats uz sevi, kad pagājušogad viņš tomēr nesaņēma Oskara balvu par lomu Sofijas Kopolas filmā "Pazudis tulkojumā". Intervijās viņš gan ir atzinis, ka balvas viņam neko lielu nenozīmējot un ka pilnīgi pietiekot ar kāda kolēģa vai fana pateiktu labu vārdu. Tāpēc vēl jo vairāk viņš dusmojās par to, ka bija ļāvies kārdinājumam un aizgājis uz balvu pasniegšanas ceremoniju, kas, pēc viņa vārdiem, esot kultivētu pingvīnu un pāvu saiets. Bet, ja pusgadu vai visās intervijās žurnālisti bija viņam jautājuši par to, ko viņam nozīmējot Oskara nominācija, laikam jau vēlme noticēt, ka varētu notikt brīnums, bija pārāk neatturama. Kāpēc brīnums? Tāpēc, ka Amerikas Kinoakadēmijas balvu likteņu spriedēju komandai asaras šķiet vērtīgākas par smiekliem. Pat ja tie ir smiekli caur asarām kā šajā gadījumā – filmā "Pazudis tulkojumā".

Starp citu, par to, kā Mjurejs nonāca Kopolas filmā, ir īpašs stāsts. Pareizāk sakot – par to, kā Kopolai izdevās iemānīt Mjureju savā filmā, jo tas nebija vienkārši. Nu jau sesto gadu viņam nav sava aģenta, kura uzdevumos ietilptu klientam piemērotu scenāriju atlasīšana un piedāvāšana. Aģenta vietā Mjurejam ir automātiskais atbildētājs – balss pastkastīte, kura paklausīgi uzklausa visu, ko tai saka, un kas nerunā pretī. Mjurejam ar to pilnībā pietiekot. Viņš to regulāri izklaušinot. Bet reizēm ne.

Kā Kopolas filmas gadījumā, kad viņa mēģinājusi ar viņu sazināties pusgadu pirms paredzētās filmēšanas. Nesekmīgi. Bet tad viņš piepeši uzradies – liktenīgas sagadīšanās laikā tieši tad, kad viņai bija izslēdzies mobilais telefons. Kad viņi tomēr bija aprunājušies un režisorei bija radies priekšstats, ka viņš piekrīt tēlot lomu viņas filmā, tā īsti pārliecināta viņa nebija, jo Mjurejs, kārtējoreiz darīdams tā, kā pašam gribas, nebija parakstījis līgumu. Tā nu Kopola kopā ar visu uzņemšanas grupu Tokijā gatavojās sākt filmēt… bez galvenās lomas atveidotāja, kurš, par laimi, ieradās. Dienu pirms filmēšanas. Uz Kopolas izmisīgo jautājumu, nu kāpēc viņš nav devis ziņu, ka viss ir kārtībā, viņš neizpratnē noteicis, ka viss taču bijis sarunāts. Viņš taču teicis, ka ieradīsies laikā. Un ieradās arī.

Kašķu kule

Profesionāļu aprindās par Mjureju ir izveidojies visai pretrunīgs priekšstats. Viņš tiek cienīts talanta un profesionālās ētikas dēļ. Lai arī runā, ka ar viņu neesot viegli sastrādāties, jo viņš nemitīgi visam piekasoties kā vecpuisīgs pedants, tā īsti neesot taisnība. Vienu gan Mjurejs atzīst – viņš neciešot diletantismu un stulbumu nevienā no to izpausmēm, un, ja kādam tas nepatīk, paši vainīgi. It kā netieši tas izskaidro viņa konfliktu ar filmas "Čārlija eņģeļi" partneri Lūsiju Liu – vārdu pārmaiņu izsauca tas, ka viņa ieradās uzņemšanas laukumā ar nokavēšanos, bet tad strīdā tika piesaukts muļķīgais scenārijs un visi citi grēki, un tā – nepilnu pusstundu, ar ko pietika, lai izsistu no līdzsvara abus aktierus un apstādinātu filmēšanu uz visu dienu. Viņš pats atzīst, ka nez kāpēc viņā šad tad atmostoties nejaukais atriebes eņģelis, kurš baksta viņu kā gatavais nemiera gars, iztrenkājot visus viņa labos gariņus.

Arī ar jaunās Džima Džārmuša filmas "Salauztie ziedi" veidotājiem viņam sanāca konflikts – ieradies filmēšanas vietā, viņš konstatēja, ka telpas ir neapkurinātas, bet tieši tur paredzēts filmēt ainas ar bērniem. Atbildīgajai par filmēšanas vietu izvēli viņš esot pateicis visu, ko par viņu domājis, un arī ballītē par godu filmas pabeigšanai viņš neesot atvainojies par skarbajiem vārdiem, jo tie bijuši pamatoti. Tomēr Murejs arī uzslavējis viņu par veiksmīgi izraudzītajām filmēšanas vietām, vārdu sakot, abi šķīrušies kā draugi.

Mjureja paziņas un draugi uz lūgumu raksturot viņu, atzīst, ka viņš esot reti labestīgs un pozitīvi noskaņots cilvēks, kura kategoriskumu profesionālajos jautājumos nevajagot uztver kā personisku apvainojumu. Viņam vienkārši neesot vienalga, kā notiek darbs uzņemšanas laukumā un kāda rezultātā sanāks filma. Pretēji daudziem citiem aktieriem, viņu neinteresē nauda. Tās viņam tāpat esot gana. Un, ja to saka sešu bērnu tēvs, tad jādomā, ka viņš pelna patiešām labi.

Kāda reportiere, intervējot Mjureju, reiz atzinās, ka pavērojot viņu lomās, viņai esot radies priekšstats, ka viņš ir vecpuisis ar visai konservatīvi iesīkstējušiem uzskatiem par dzīvi. Jādomā, ka viņa nav vienīgā, kas tā maldījusies, jo viņa acu skatiens patiešām pārliecina. Izklaidīgs, brīžiem tukšs, brīžiem dziļi vienaldzīgs un saguris. Bet tad atkal jāatceras, ka viņš ir labs aktieris. Un labs aktieris netēlo sevi, bet gan lomu. Arī Mjurejam lomas ir labākā maska un vairogs pret ziņķārīgajiem reportieriem un faniem, kuri par varītēm vēlas ielīst viņa dārziņā, pie kura vārtiņiem ir uzraksts privātīpašums.

Golfs un marihuāna

Uzzinot, ka Bils Mjurejs ir dzimis deviņu bērnu ģimenē, daudzi ir pārsteigti. Viņu mājās valdījis haoss – kā jau daudzbērnu ģimenē, kura nevar atļauties algot aukli un mājkalpotāju, bet ar visu biju jātiek galā mammai. Bērniem nācās pastāvīgi sacensties savā starpā, lai vecāki pievērstu viņiem uzmanību, un Bils jau agri konstatēja, ka visiedarbīgākais paņēmiens bija smīdināšana. Čikāgas piepilsētā Vilmetē dzimušais aktieris nevarēja lepoties ar finansiāli labi nodrošinātu bērnību, toties viena gan viņam nekad nav trūcis – viņš vienmēr esot izjutis savu vecāku mīlestību un izpratni. Viņa tēvs tirgoja kokmateriālus un spēlēja golfu, un arī viņš kopā ar brāļiem Edu un Braienu bieži bija redzams golfa laukumā, kur viņš vasarās piestrādāja par kediju, staigājot līdzi bagātajiem golferiem nastu nesēja (lasi: golfa nūju komplektu nesēja) lomā.

Skolās viņš mācījās visai slikti, viņš nebija ne uzcītīgs, ne arī apzinīgs. Skolas viņu garlaikoja. Tas gan nenozīmēja, ka viņš bija pēdīgais slaists – līdz 14 gadu vecumam viņš bija badīgi izlasījis visas pieejamās grāmatas – no enciklopēdijām un dzīves gudrību grāmatām līdz Volta Vitmena dzeju krājumiem. Daudz labāk par mācīšanos un skolotāju norādījumu paklausīgu pildīšanu viņam patika izklaidēt skolasbiedrus, un tas, gluži loģiski, nevienam skolotājam nepatika. Viņš tika izslēgts gan no skautu, gan beisbola komandas (viņš joprojām ir beisbola fans un piedalās vairāku zemākās līgas beisbola komandu finansēšanā), un reiz, kad viņš bija beidzot nolēmis sākt jaunu, skaistu dzīvi un studēt medicīnu, iestājoties Denveras Režisa koledžā, viņu drīz vien pieķēra Čikāgas lidostā ar deviņām mārciņām marihuānas, un koledžai nācās teikt ardievas.

Viesmīle bez paplātes

Vienīgais, ko viņš prata un kas viņam padevās, bija citu smīdināšana. Kopā ar vecāko brāli Braienu, kurš arī ir aktieris un labs komiķis, viņš izmēģināja spēkus Čikāgas Second City komiķu trupā, kurā darbojās arī Džons Beluši un Dens Eikroids. Beluši pietika uznākt uz skatuves, lai publika jau sāktu smieties, pirms viņš paspēja izteikt pirmo vārdu. Mjureja stils bija savādāks. Viņš savos komiskajos skečos – nereti uzstājoties tandēmā ar brāli – iesaistīja arī publiku. Gadījās arī daži ekscesi – emociju uzplūdā viņš reiz izrāvis viesmīlei no rokām paplāti ar dzērieniem un iebelzis ar to pa galvu kādam no bagātajiem klientiem. Tiesa, tūliņ pēc tam viņš esot uzkāpis atpakaļ uz skatuves un turpinājis skeču, pat nemēģinot kādam atvainoties, bet pārvēršot notikušo par lielu joku.

Plašākus panākumus viņš guva, piedaloties populārajā TV pārraižu ciklā Saturday Night Live, īpaši pēc tam, kad Eikroids un Beluši bija pametuši šovu, lai filmētos Blūza brāļos. Viņš ir pateicīgs SNL ne tikai par pieredzi un popularitāti, bet arī par liktenīgo iepazīšanos ar NBC darbinieci Mārgaritu Maikiju Kelliju, kura kļuva par viņa pirmo sievu un divu dēlu māti. Jā, arī viņa ģimeniskums ir liels pārsteigums viņa faniem. Viņa vecākie dēli ir jau 23 un 20 gadus veci, bet viņam ir vēl četri – ar pašreizējo sievu, kostīmu mākslinieci Dženiferu Batleri – 12, 10, 9 un 4 gadus veci puikas. Intervijās Mjurejs strikti norobežojas no jautājumiem par ģimeni, uzskatot, ka tā ir tikai un vienīgi viņa teritorija, un vairāk kā atzinumu, ka brīvos brīžus viņš vislabprātāk pavadot kopā ar ģimeni, nesagaidīsiet.

Bagātie un slavenie

Mjureja labāko un populārāko lomu sarakstā no kopumā 46 filmām noteikti būtu jāmin filmas "Sirdspuķīte" (1982), "Naža asmens" (1982), "Spoku mednieki" (1984), "Murkšķa diena" (1993), "Eds Vuds" (1994), "Rašmora" (1998), "Šūpulis šūposies" (1999), "Čārlija eņģeļi" (2000), "Karaliskā Tenenbaumu ģimene" (2001), "Pazudis tulkojumā" (2003), "Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū" (2004) un jaunā filma "Salauztie ziedi", kura šogad ieguva Kannu festivāla žūrijas galveno balvu. Viņš ir ļoti izvēlīgs lomu ziņā, un līdz šim tāda taktika ir atmaksājusies. Viņam ir sava teorija bagātnieku un slavenību dzīves sakarā. Būt bagātam neesot nemaz tik grūti, un arī mīnusu šādai dzīvei neesot daudz – atliekot tikai laikus samaksāt nodokļus un tikt galā ar radiniekiem, kuri pastāvīgi lūdz finansiālu atbalstu. Slavenībai esot daudz grūtāk, jo slavenības darbs ilgst 24 stundas diennaktī. Turklāt slava esot kā dāvana, pie kuras var tikt, vienīgi izrokoties cauri biezajiem ietinamā papīra, spožo dāvanlenšu un citu nekam nevajadzīgu nieku kalniem.

Visticamāk, ka šobrīd Bils Mjurejs ir mājās un atpūšas – vismaz tādi plāni viņa bija tūliņ pēc Salauzto ziedu filmēšanas beigām. Brīžos, kad viņš jūtas fiziski noguris un emocionāli iztukšots, viņš nedarot pilnīgi neko. Pļaujot zāli, trinkšķinot ģitāru vai klavieres un lasot. Un audzējot bārdu, lai, paskatoties spogulī, viņam rastos gandarījuma sajūta, ka vismaz kāds darbiņš ir padarīts. Izaudzēta bārda.