Nolika visiem priekšā

Pirmās ieskaites veiksmīgi nokārtotas, tāpēc varu teikt, ka viss iet pēc plāna. Semestra beigas un eksāmeni būs tikai nākamā gada sākumā, tāpēc ne sekundi nedomāju atlaisties – cenšos visu tikpat veiksmīgi arī turpināt.

Par saviem lielākajiem konkurentiem uzskatu ķīniešus un japāņus: viņi ļoti cenšas, tāpēc arī man ir stimuls vairāk censties. Pēc tikko nokārtotās ieskaites pārliecinājos, ka man viss izdodas. Bija pat kāds negaidīts pārsteigums: pasniedzēja paņēma divas manas labākās skices un nolika visiem priekšā kā paraugu ēnošanā. Nu jā, par šīm iemaņām man jāpateicas vienam no maniem lieliskajiem Rīgas pasniedzējiem – Arnoldam Plaudem.

Nenoliegšu, ka ir grūti katru dienu censties ar maksimālu atdevi, lai pēc iespējas vairāk šeit iemācītos, bet, tā kā es apzinos, cik lielu mācību naudu esmu samaksājis, es raujos.

Kā būtu, ja es...

Mana skola atrodas blakus slavenajai modes ielai – Monte Napoleone, un pa šo ielu katru dienu dodos uz mācībām. Vienudien nogriezos uz vienu mazu šķērsielu, ieraudzīju Brioni modes namu un gāju papētīt tērpus. Turpat blakus bija arī mazs Brioni šūšanas ateljē – stāvēju pie loga un skatījos, kā viņi tur strādā. Tikai pēc tam devos uz skolu, kur, skicējot tērpus, aizdomājos... kā būtu, ja es varētu tikt pastrādāt Brioni modes namā... Protams, ne jau par šuvēju. Kaut par palīgu, nezinu, par da jebko – ka tikai varētu redzēt, kā top slavenākie uzvalki un kostīmi. Pēc skolas vēlreiz nogāju garām darbnīcai un domīgs devos mājās – kalt plānu, kā tur iekļūt...

Pirmais aplauziens

Nākamajā dienā saņēmos un devos taisnā ceļā uz Brioni. Protams, mazliet neērti jutos – zinot šā modes nama tradīcijas, apzinājos, ka manas izredzes ir ļoti niecīgas. Bet... labāk vienreiz pajautāt nekā desmitreiz iet garām. Nokļuvis līdz Brioni ateljē, nopriecājos, ka durvis ir vaļā – nevajadzēja zvanīt un apsargam skaidroties. Devos iekšā un, sastapis divus itāļu meistarus, jautāju, vai kāds runā angliski. Kamēr viņi devās meklēt šo cilvēku, es, protams, ticis iekšā tādā darbnīcā, nemaz nedomāju stāvēt uz vietas – mazliet pastaigājos pa darbnīcu un paskatījos, kā viņi strādā. Divi solīdi kungi melnās biksēs, vestēs un baltos kreklos strādāja pie uzvalka. Cik nu mācēju, parunāju itāliski, bet jau drīz atnāca menedžeris un jautāja, kā var palīdzēt. Teikšu godīgi: bija neērti tā arī pateikt, ka gribētu šeit pastrādāt – jo paguvu jau ievērot viņu perfekto kārtību un arī to, ka darbinieku vecums bija vismaz 35 gadi...

Izstāstīju, ka mācos Istituto Marangoni un, katru dienu ejot garām šai darbnīcai, radās vēlme te ienākt un paskatīties, kā strādā Brioni profesionāļi. Viņš tikai pasmaidīja, un, vēl vairāk uzraucies, es tomēr pajautāju, vai iespējams šeit dabūt kādu darbu. Protams, daudzsološu atbildi nesaņēmu, vien – I dont think so... Ieteica man sazināties ar darbā iekārtošanas ofisu, jo viņš pats darbā nepieņemot. Sapratu, ka man laiks doties prom. Novēlēju visiem veiksmi darbā un devos mājās. Jutos forši! Jo, neraugoties uz aplauzienu, es tomēr pabiju ļoti prestižā darbnīcā! Katrā ziņā man tagad ir vēl lielāks stimuls strādāt tikpat atbildīgi, kā strādā profesionāļi Brioni.