Brazīliešu režisora Fernando Meireijas jaunais, neticami brizantais trilleris ar lielisko aktieru sastāvu balstīts uz Džona Le Karē tāda paša nosaukuma romānu.

Šoreiz – atšķirībā no iepriekšējās filmas "Dievu pilsēta", kas tika nominēta Oskaram kā labākā ārzemju filma, – režisors liek iemirdzēties Āfrikas kontinenta krāsām. Kontrastā tām Eiropa tiek atspoguļota kā skumjš pasaules pleķītis, kurā dominē pelēkie toņi.

Kinematogrāfisti meklē aizvien jaunas tēmas un iespējas saviem kinoprojektiem. Viens no populārākajiem variantiem ir par filmas sižeta pamatu izvēlēties kādu ievērojama autora darbu. Tiesa, dažkārt šis uzdevums izrādās gana sarežģīts, jo ne vienmēr ir tik vienkārši pārcelt romāna darbību uz ekrāna, nezaudējot tā savdabību. Brazīliešu režisors Fernando Meireija ir patīkams izņēmums. Par savas filmas pamatu izvēloties slavenā spiegu autora Džona Le Karē romānu "Uzticīgais dārznieks", režisors ir trāpījis desmitniekā. Viņa kinoprojektu impresionistiskais stils labi sasaucas ar Le Karē darbiem. Turklāt romānā aprakstītos notikumus ir interesanti vērot ne vis ar brita, bet gan ar trešās pasaules pārstāvja acīm. Filma, kuras smaguma nastu uz saviem pleciem iznes Ralfs Fainss un Reičela Veiza, ir uzņemta it kā vienā elpas vilcienā.

Kā atvaļinājuma atklātnīte

Džonam Le Karē ir izdevies attīstīt savos spiegu romānos vienreizīgu un neatkārtojamu stilu, ko raksturo inteliģenta politiskā trillera un mīlas stāsta apvienojums, kas ietērpts aizraujošā stāstījuma struktūrā. Ar romānu "Uzticīgais dārznieks" Le Karē ir pieteicis jaunu virzienu un līdz ar to teicis ardievas ar dažādām intrigām pieblīvētam spiegu stāstam, pievēršoties jaunai tēmai – pasaules globalizācijas draudiem. Autors ir pārliecināts, ka ne jau politiskā ideoloģija pārvalda aktuālos notikumus pasaulē, bet gan kapitāla vara un nemitīgi pieaugošā naudas kāre. Zīmīgs ir romāna pēcvārdā autora izteiktais secinājums, proti, ka pēc intensīva darba, pētot farmaceitisko koncernu darbību, viņam pašam savs romāns salīdzinājumā ar realitāti liekas tik nevainīgs kā atvaļinājuma atklātnīte.

Politika, detektīvs, mīlestība

Filma, tāpat kā romāns, sākas ar galvenās varones, nenogurstošās politiskās aktivitātes Tesas (Reičela Veiza) nāvi. Viņa tiek atrasta zvērīgi nogalināta kādā attālā Kenijas ziemeļu rajonā. Viņas pavadonis – afrikāņu ārsts Arnolds Blūms ir pazudis bez pēdām. Tesas vīrs Džastins Keils (Reivs Fainss), britu diplomāts Nairobi vēstniecībā, par spīti baumām par sievas neuzticību, nolemj pats izpētīt sievas nāves iemeslus un atrast slepkavas. Izmantojot savas diplomāta priekšrocības piekļūt slepeniem ziņojumiem, viņš neatlaidīgi veic izmeklēšanu, apceļo trīs kontinentus un riskē ar dzīvību, lai nonāktu pie patiesības. Džastins uzzina, ka sieva vākusi materiālus pret starptautisku medikamentu kompāniju, kas izmantojusi bezpalīdzīgos afrikāņus kā izmēģinājuma trusīšus uz prettuberkulozes līdzekli ar fatālām blakusparādībām. Tiem, kam būtu bijis visizdevīgāk Tesu apklusināt, izrādās Džastinam tuvāki, nekā viņš jebkad to būtu spējis iedomāties...

Fernando Meireijas provokācija

Režisors, pirms ķēries klāt pie filmas uzņemšanas, dziļi un pamatīgi izpētījis farmaceitiskās industrijas ēnas puses. Par šo tēmu viņš uzņēmis pat deviņu minūšu garu dokumentālo filmu, kurai bija jākļūst par filmas sastāvdaļu. Tomēr no šī nodoma nācās atteikties, jo tādējādi filma neiekļautos nekādos laika rāmjos. Šo dokumentālo filmu būs iespējams noskatīties atsevišķi DVD ierakstā.

Filma "Uzticīgais dārznieks" ir ļoti tuva realitātei. Tādējādi tā ir ne tikai saistoša, bet arī aktuāla. Tās mērķis ir mudināt skatītāju domāt, pārdomāt, rezumēt... Tā ir provocējoša filma un vienlaikus labākais Le Karē darbu ekranizējums, kāds ir bijis. Pārņemot grāmatas fragmentāro struktūru, tiek uzkūdīta skatītāja uzmanība un ziņkāre. Darbība sākas tajā vietā, kur patiesībā tā hronoloģiski beidzas, un virzās centrālās tēmas virzienā, to pamazām ciešāk jo ciešāk iegrožojot. Galvenā uzmanība tiek vērsta uz farmācijas koncerniem, kas savu AIDS programmu Kenijā izmanto kā maskēšanos, lai izmēģinātu dzīvībai bīstamus testus ar vietējiem iedzīvotājiem. Filma uzņemta galvenokārt ar rokas kameru, tādā veidā izvairoties no šī žanra tradicionālo filmu spožās ārienes. Fernando Meireija izmanto afrikāņu raksturīgos zemes toņus, rādot epizodes nabadzīgajos rajonos, bet vēsos zilos toņus – atspoguļojot Rietumu pasaules vidi. Filmā acis priecē pasakainās dabas ainavas, kas kontrastē ar slepkavniecisko atmosfēru eksperimentālajos poligonos.

Politika, ko ieskauj ritmiski afrikāņu melodiju motīvi un kadri, kas uzņemti reportāžas stilā, neļauj ne mirkli atslābt. Filma ir veidota tā, lai satriektu skatītāja iztēli. Par to parūpējusies teicamā uzņemšanas grupa, sākot ar brazīliešu režisoru Fernando Meireiju, operatoru Cēzaru Čarlone, veiksmīgi izvēlēto britu aktieru sastāvu, liego Alberto Iglesiasa mūziku un burvīgajām Āfrikas peizāžām.

Par lomām

Džozefs Fainss kopš "Angļu pacienta" (1996) nebija spēlējis nevienu lomu, kurā viņam būtu bijusi iespēja iemiesot tik jūtīgu raksturu. Džastins nebūt nav dzimis politiska trillera varonis. Viņš labprātāk rūpējas par augiem un izbauda Tesas klātbūtni, kura viņa mierīgo dzīvi dara krāsaināku. Skatītājam tiek dots pusstundu garš ieskats Džastina un Tesas mīlas stāstā. Turklāt mēs uzzinām, ka Džastins ir kaislīgs dārznieks, kurš ar sirdi un dvēseli rūpējas par augiem savā birojā, taču tam daudz laika filmā netiek dots, jo viņam tiek paziņots par sievas nāvi. Tieši ar šo brīdi Džastina loma filmā mainās un viņš, pašam negribot, kļūst par filmas varoni.

Sākotnēji sieviešu galvenā loma bija paredzēta Nikolai Kidmenai, taču vēlāk aktrises kandidatūra tika noraidīta, skaidrojot to, ka Kidmena esot pārāk veca Tesas lomai. Kā otra kandidatūra tika izvirzīta Naomi Vatsa ("Aplis", "Malholandas ceļš"), taču aktrise bija aizņemta citā kinoprojektā un visbeidzot loma tika Reičelai Veizai, kura apsteidza Evu Grīnu un Keitu Vinsletu.

Aiz kadra

Filmas uzņemšana sākās 2004. gada maijā un tā notika gan Āfrikā – Kenijā, Nairobi un tās provincēs, gan Eiropā – Berlīnē un Londonā. Filmējoties Kenijā, Ralfs Fainss un Reičela Veiza bija tik satriekti par tur valdošo nabadzību, ka nodibināja speciālu palīdzības fondu vietējiem iedzīvotājiem.

Filmas ievada epizodes ir filmētas Nairobi lielākajā graustu rajonā Āfrikā. Kibera ir aptuveni 600 akru liels būdu rajons, kurā dzīvo aptuveni astoņi tūkstoši iedzīvotāju. Šajās būdās nav ne ūdens, ne tualetes, ne elektrības. Kiberas ielas ir trotuāru labirinti, bet pilsētas galvenais šķērslis ir dzelzceļš, kas sadala rajonu divās daļās. Arī režisors par visu redzēto bija dziļi satriekts. Fernando Meireija Āfriku atcerēsies visu mūžu – gan tās brīnišķīgās dabas ainavas un sirsnīgos cilvēkus, gan ārprātīgo postu un nabadzību. Tāpat viņš nevarēs aizmirst problēmas, kas skar šī kontinenta iedzīvotājus.

Meireija: „Es nekad nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Kas gan labāks ir sagaidāms nākotnē, ja katrs sestais Kenijas iedzīvotājs ir HIV pozitīvs? Tur nav tikai HIV vien, bet arī hepatīts, tuberkuloze un citas slimības, kas izplatījušās pa visu Āfriku. Tas ir šausmīgi, un grūti cerēt, ka kaut kas labāks būs sagaidāms nākotnē.”