Apgādā AGB ir iznākusi grāmata – Frīdrihs Vilhelms Nīče Par morāles ciltsrakstiem. To tulkojis Jānis Krūmiņš, bet priekšvārda un paskaidrojumu autors ir Arnis Kluinis.
Par morāles ģenealoģiju (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nīčes darbu tulkojumu klāsts pārspēj citus par filozofijas klasiķiem atzītus autorus. Tā runāja Zaratustra (1939), Antikrists (1996), Viņpus algas un atlīdzības (1996), Ecce Homo (1998), Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara (2005), Par morāles ciltsrakstiem (2005), atsevišķi darbi publicistikā. Antikrists un Zaratustra tikuši pat izdoti atkārtoti. Reizē interese Latvijā par Nīči nerobežojas tikai ar tulkojumiem. Pēc neatkarības atgūšanas ir izdota gan monogrāfija G. Ebels Nīče un mūsdienas (1996), gan raksti un pētījumi periodikā, pēdējos gadus LU ir notikušas jau divas konferences, kas veltītas šā filozofa intelektuālā mantojuma analīzei. Tiek gatavots rakstu krājums, kurā būs analizēti dažādi Nīčes filozofijas aspekti.
Kādēļ Latvijā ir tik neproporcionāli liela interese tieši par šo filozofu? Atbilde visticamāk nav saistīta tikai ar Nīčes kā filozofa popularitāti akadēmiskajās aprindās. Drīzāk būtu jāpievēršas viņa rakstības veidam. Nīčes darbi ir krasā pretrunā ar akadēmisko rakstības stilu. Pārdomas bieži vien ir izkaisītas atsevišķos īsos teksta fragmentos. A. Danto, amerikāņu filozofs, pat izsakās, ka šie darbi izskatās drīzāk tā, it kā tie būtu salikti, konstruēti, nevis sacerēti kā vienots veselums. (Izņēmums varētu būt vienīgi Zaratustra). Pats galvenais – parasti šo fragmentu apguve neprasa no lasītāja speciālas filozofijas terminoloģijas zināšanas.
Ģenealoģija vai ciltsraksti
Daudzus Nīčes cienītājus noteikti var samulsināt grāmatai virsrakstā liktie – Morāles ciltsraksti. Kā grāmatas beigās tiek apgalvots, lēmumu par virsrakstu ir pieņēmusi redakcija (242. lpp.). Vai redakcijai ir bijusi taisnība? No vienas puses, jā, ja runa ir par vārdu latviskošanu. Viena no ģenealoģijas nozīmēm tik tiešām ir ciltsraksti. Taču tulkojuma uzdevums ir mēģinājums neizkropļot oriģinālteksta jēgu. Diemžēl šajā gadījumā virsraksts ir pilnīgi pretējs grāmatas domai. Pirmkārt, pašā Nīčes tekstā nevienu reizi neparādās vārdu salikums morāles ciltsraksti. Gluži pretēji, tekstā ir lasāmi tādi vārdu salikumi kā ģenealoģiskas hipotēzes (45. lpp.), morāles ģenealoģija (50. lpp), morāles ģenealogs
(95. lpp. u.c.), dievu ģenealoģija
(136. lpp.). Otrkārt, tiek būtiski izkropļota pati teksta jēga. Ciltsraksti pēc savas būtības uzsver kādas vērtības tiešu pārmantojamību. Piemēram, dižciltība – tajā tiek uzsvērta nemainīgas vērtības iedzimšana katrā nākamajā paaudzē. Savukārt morāles ģenealoģijas uzdevums ir pilnīgi pretējs. Ģenealoģija pievēršas tieši pārrāvumiem, kas rodas vērtību pārnešanā. Iemesli ir divi. Pirmkārt – nevienai vērtībai nav viens sākumpunkts. Jebkura vērtība vai jēdziens ir dažādu spēku un motivāciju sadursmju sekas. Otrkārt – vērtība vai jēdziens nevar tikt nepārinterpretēti pārnests no savas izcelsmes punkta līdz pat mūsdienām. Pats Nīče sniedz spilgtu ilustrāciju šādai izpratnei, apskatot soda ģenealoģiju (115.–121. lpp.).
Morāles ģenealoģija
Par ko ir šī grāmata? Šis darbs ietver gandrīz visas galvenās Nīčes filozofijas tematikas: perspektīvisms, varasgriba, ģenealoģija, pārcilvēks, kristietības kritika utt. Tomēr lielākais uzsvars ir tieši uz ģenealoģijas tematikas izvērsumu. Proti, morālo ideju un vērtību vēsturi. Pirmā daļa ir veltīta jēdzienu labais un ļaunais izcelsmei. Nīče asi kritizē līdzšinējās morāles vēstures: "Visi kā viens viņi turas pie vecā filozofu paraduma un domā pēc būtības nevēsturiski."
(45. lpp.) Proti, Nīči interesē jautājums par tiem pirmsmorāles aspektiem, kas ir bijuši par pamatu morālei. Kādā veidā labā un ļaunā nošķīrums ir transformējies par morālo ideālu? Otrā daļa ir veltīta vainas, netīrās sirdsapziņas analīzei. Jautājums, kas tiek apskatīts, ir šāds: kādā veidā cilvēks kļūst par morālu, sociālu dzīvnieku? Kādā veidā rodas morālā pašapziņa, kas saistīta ar atmiņu? Līdz ar to: kā apziņa un atmiņa, kas ir par pamatu mnemotehnikai (93. lpp.), kalpo sodiem un vardarbībai. Savukārt trešā daļa ir veltīta t.s. askētiskajiem ideāliem – pašnoliegumam, nē teikšanu dzīvei, upurēšanos, tam, kādā veidā par tikumiem varēja kļūt "nabadzība, pazemība un šķīstība"? Atbildes uz šiem jautājumiem galvenokārt ir skatāmas saistībā ar teoloģijas izveidošanos.
Nobeigums
Nīčes darbi ir polemiski. Tādēļ nav pamata pieņemt, ka tie sevī ir ietvēruši kādu absolūtu patiesību. Taču jebkurā gadījumā Nīče ir filozofs, kas spēj uzdot radikālus jautājumus un sniegt tikpat radikālas atbildes. Tādējādi katram būtu pašam jāatbild uz jautājumiem: vai ir pamats noliegt morāli kā cilvēkam iedzimtu vai dabisku spēju? Vai tik tiešām morāles jēdzieni ir dažādu spēku un interešu pārinterpretācija? Tādēļ, ja šis darbs iegūs pelnītu lasītāju ievērību un tiks pārizdots, būtu nepieciešams pamatoti atrunāt virsraksta izvēli un, reizē, izlabot nenozīmīgas drukas kļūdas (piemēram, sengr. vārds kakos (slikts) ir kļuvis par neko nenozīmējošu hahos (51. lpp. un 266. lpp.)).