Lasītāju un skatītāju atsaucība un vēlme ilūziju pasaulē vērot, kā kāds spēj paveikt brīnumus, mudina literātus un kinematogrāfistus radīt aizvien jaunas idejas, kuru īstenojums ļauj mums piemirst savu hronisko mirkļa vājumu un sajusties kā pārcilvēkam ar neredzamu, bet sajūtamu supermeņa zīmogu pierē.

Nupat arī Latviju sasniegusi jauna ilūziju deva – Maika Mičela filma Supervaroņu iela.

Supervaroņu filmas pēdējo divdesmit gadu laikā turpina vairoties kā sēnes pēc lietus un atstāj arvien jaunas sporas nākamajām audzēm. Var, protams, paziņot, ka tās ir pupu mizas, kam nopietni cilvēki nepievērš uzmanību, un lepni apgalvot, ka supervaroņu filmas skatās tikai pusaudži, bet tā nebūs taisnība. Jo kas gan vēl var tik veiksmīgi plaucināt pašapziņu kā iespēja pārvērsties par supercilvēku kaut uz brīdi, ieejot kinematogrāfisko ilūziju pasaulē, kur tiesības identificēties ar supervaroni ir ikvienam.

Ar smaidu pa superielu Jaunās filmas Supervaroņu iela veidotāji – režisors Maiks Mičels, scenāristi Pols Hernandess, Marks Makorkls un Bobs Skūlijs – jau uzreiz izlēma, ka viņu filma nebūs ne padrūma drāma, ne nolemtības pievējots trilleris, bet gan komēdija. Jaunās filmas tēli dzīvo mūsdienu pasaulē, tikai atšķirībā no realitātes filmā superīpašības ir jau ierasta parādība. Tur cilvēki spēj valdīt pār dabu, izkust, sarauties, izstiepties, tumsā spīdēt, spļaut uguņus un klonēt paši sevi, bet filmas galvenā intriga saistīta ar kādu pasaules superīgāko supervaroņu pāri (Holivudas zvaigznes Kurts Rasels un Kellija Prestone), kuru četrpadsmitgadīgais dēls konstatē, ka viņam nemaz nepiemīt superīpašības. Aizdomas par to, vai viņš gadījumā nav kaimiņa dēls, puisim gan nenāk ne prātā.

Lai arī kritiķi sarkastiski smīn, ka filmas scenārijs esot viena vienīga jau dzirdētu/redzētu ideju sintēze, piesaucot gan entās komiksu sērijas, gan animācijas lielfilmu Nepārspējamie, gan Spiegu bērnus un Supervaroņu glābējvienību (Power Rangers), tomēr jāsecina, ka špikotājiem tomēr veicas, ja vien viņus tā īsti pie rokas nepieķer.

Dievi un Harijs Poters Patiesībā mūsdienu supervaroņu radītājiem nav jāizgudro divritenis – atliek vien nodarboties ar jau minēto špikošanu, smalstot iespējami senākos avotos. Piemēram, grieķu un romiešu varoņu dēkās vai kristīgajā literatūrā, kurā arī atrodami varoņi, tiesa, cilvēcīgāki, grēcīgāki un ar mums saprotamākiem trūkumiem apveltīti. Jēzus, Mozus, Edips, Pariss, Romuls, Tristāns un citi…

Šie supervaroņi ir īpaši jau ar savu izcelsmi – parasti tie ir ķēniņu, dievu vai īpašām spējām apveltītu vecāku bērni. Nu kaut vai Harijs Poters, burvju skolas audzēknis ar iedzimtu misijas apziņu, kuram seko izcilo un noslēpumaino vecāku ēna. Vai arī Supermens jeb Kal-Els no 1978. gada filmas ar Kristoferu Rīvu galvenajā lomā, kurš bija tālās Kriptona planētas dižciltīgo iemītnieku Jor-Ela (Marlons Brando) un Lauras (Suzanna Jorka) dēls, gluži kā mesija komandēts uz Zemi, lai atbrīvotu to no ļaunuma. Šos varoņus parasti uzaudzina audžuvecāki – tā bija gan ar Hariju Poteru, gan Kal-Elu, kurš pārtapa par Klārku Kentu. Viņus vieno pozitīvās misijas apziņa, kuru viņi cenšas pildīt, nereti pieļaujot kļūdas un ļaujot vaļu egoismam. Īsi sakot, tas ir supervaronis ar mūsu, parasto cilvēku, īpašībām, tāpēc arī mums tik saprotams un mīļš. Un tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka Supermens laiku pa laikam atgriežas – 1980. gadā otrajā filmā ar Rīvu galvenajā lomā un arī trešajā, vēl topošajā režisora Braiena Singera filmā Supermena atgriešanās, kas iznāks uz ekrāniem nākamgad – ar pagaidām mums nepazīstamo Brendonu Routu Supermena lomā.

Pagātnes vajātais varonis

Pagātnes vajātais varonis visumā ir līdzīgs klasiskajam, tikai parasti viņš glabā drūmu noslēpumu, kas traucē viņam dzīvot. Šis varonis visu mūžu cenšas pārspēt savu tēvu un parasti to arī paveic. Vēl viņš apprec princesi un pēc ilgiem varonīgiem dzīves gadiem mirst noslēpumainā nāvē.

Tāds, piemēram, ir spēkavīrs Brūss Banners (Eriks Bana) no filmas Halks – viņa tēvs ģenētiķis eksperimentē ar sevi un dēlu, kurš manto mutāciju ceļā iegūtus gēnus. Lai arī Brūsu uzaudzina audžuvecāki, viņa mērķis ir viens – atgriezties sava tēva intelektuālajā pasaulē. Viņa izraudzītā mīļotā meitene Betija (Dženifera Konelija) gan nav princese, tomēr ir pielīdzināma šim statusam, jo viņas tēvs ir ietekmīgs armijas ģenerālis. Tiesa, runas par Halka nāvi gan ir pārsteidzīgas, jo, pirmkārt, Holivudas filmas ir slavenas ar savām laimīgajām beigām, un, otrkārt, nepabeigts stāsts atstāj labu ieraugu filmas turpinājumiem.

Pieticīgais gigants

Supervaroņi bērnībā mēdz būt samērā vārgi un patizli neveiksminieki, bet tad pēkšņi ar kādas fejas zižļa mājienu/šprici/ģenētiski uzlabota zirnekļa kodienu/burvju eliksīru tie iegūst pārcilvēciskas īpašības. Piemēram, spēju lēkāt pa debesskrāpju jumtiem un cīnīties ar milzu sparu – kā Bena Afleka Pārgalvis vai superrāpuļa spējām apveltītais Tobija Magvaira Zirnekļcilvēks, kurš turpina savas dēkas otrajā un pat trešajā filmā, kas uz ekrāniem Sema Reimi režijā iznāks aiznākamgad.

Arī Supermens pieder šo varoņu kategorijai – parasti viņi apmulst, atklājot savas spējas, izmanto tās ne tikai cēliem mērķiem, savāra ziepes un tad cenšas darīt visu, lai tiktu vaļā no savām supervaronīgajām īpašībām un kļūtu par parastu cilvēku. Parasti šīs vēlmes iemesls ir viens – iemīlēšanās kādā daiļā būtnē.

Vīrišķīgā supersieviete

Pretēji kaķsievietēm, vampīrēm un vīramātēm vellamātēm īstā supervarone ir feminisma ideju iemiesotāja, samērā vīrišķīga būtne, kas ir izturīgāka par saviem sāncenšiem – vīriešiem un savu spēju un ietekmes ziņā ir līdzīga dievietei. Raksturīgākais piemērs ir Andželinas Džolijas iemiesotā Lara Krofta no filmām Lara Krofta, kapeņu aplaupītāja un Lara Krofta un dzīvības šūpulis. Supervarone bērnībā zaudē māti un sameklē viņas vietā citu ideālu, kurš parasti ir vīrietis – šajā gadījumā viņas tēvs, kuru tēlo Džolijas īstais tēvs Džons Voits. Parasti šīs varones atklāj savas īpašās spējas, kādu laiku tās izmanto, bet tad secina, ka bez mīlestības un draudzības supersievietes trofejkauss ir vien tukša bleķa skārdene, kas bēdīgi džinkst. Un lai arī viņas centieni ļauties mīlas jūtām ar draugu Teriju (Džerards Batlers) dažādu iemeslu dēļ nevainagojas panākumiem, Laru silda kaut vai apziņa, ka viņa ir vismaz mēģinājusi.

Kaut gan romantiski tendētai sirdij gribētos, lai arī supervaroņi būtu mīloši un ģimeniski, tomēr tā īsti viņus mātes vai tēva lomā iedomāties nespējam. Arī supervaronei Larai Kroftai ir lemts seno mītu hermafrodīta liktenis, iemiesojot sapņus par ideālo dievišķo radību, kas dzimusi normālā ģimenē, bet īsti normāla tomēr nav , par spīti savam seksīgajam izskatam.

Sapņu ražošanas darbnīca

Supervaroņu tipiem un spēju spektriem nav robežu – vai nu supercilvēks redz mirušos kā mazais Heilija Džoela Osmenta varonis Sestajā prātā, vai cīnās ar mošķiem kā Sāra Mišela Gelāre Bafijā pret vampīriem, vai no savas miljonāra villas superduperautomobilī regulāri dodas glābt pasauli kā Kristiāna Beila lidojošais Brūss Veins – Sikspārņcilvēks Kristofera Nolana šāgada filmā Betmens: sākums, vai arī izdomā ko citu augstāku spēku uzdotas misijas apziņas vārdā. Holivudas sapņu ražošanas darbnīcu meistari neguļ uz lauriem, bet štancē jaunus supercilvēku prototipus.

Kādā interneta aptaujā iemīļotāko supervaroņu topā iekļuvusi gan seksīgā sieviete kaķis, gan Zirnekļcilvēks, gan kāds no X cilvēkiem dzīvniecisko maņas spēju dēļ; gan Brūss Betmens Veins, jo viņš ir miljonārs… Kamēr vien mēs gribēsim būt labāki, spējīgāki, un visu varošāki, nav vērts par to brīnīties. Nesen presē minēts, ka arī Latvijā mīt indigo cilvēki, kuri esot apveltīti ar īpašu auru un ir nākuši pasaulē ar īpašu mērķi un īpašām spējām – vajagot vien to pamanīt.

Ko darīt mums, neizredzētajiem, kam nav pat cerību uz falšu supervaroņa plāksteri uz pieres kā tam kaimiņam, kurš pareizajā laikā atradās pareizajā vietā, nočiepa pareizu summu valsts naudas un ieguldīja to pareizajā biznesā? Patiesībā ikviens kaut reizi mūžā ir sajuties kā supervaronis, un tas nekas, ka mūsu varonība kādam citam šķiet triviāla. Kamēr mums gan akūti, gan hroniski uzmāksies vēlme kļūt par kaut vai maziņu supervaroni, ieteicams tai iebarot kādu pozitīvu ilūziju devu. Profilaksei.