Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sievietes uz mūsu valsts politiskās skatuves noteikti ir pamanāmākas nekā vīrieši gan tāpēc, ka viņas ir mazākumā, gan tāpēc, ka ir atšķirīgas. Vīrieši savā vizuālajā koptēlā ir viengabalaini kā Lāču rupjmaize, bet sievietes ir kā tajā ieceptas krāsainas sukādes. Tikos ar vairākām sievietēm politiķēm, lai uzzinātu, kā viņas veido savu garderobi, kāds ģērbšanās stils sirdij vistīkamākais un kādiem sievišķīgiem aksesuāriem dod priekšroku.
Pirms pāris gadiem, tiekoties ar labklājības ministri Dagniju Staķi, rubrikas "Privāti" ietvaros runājām arī par viņas tērpu iegādi. Toreiz ministre stāstīja, ka veikalos sev neko piemērotu nevar iegādāties, tālab visus tērpus šuj pie savas iecienītās šuvējas Tukumā. Pa šo laiku viņas uzskati mainījušies, tagad Dagnijas Staķes drēbju skapi pārsvarā papildina ārzemēs iegādāti apģērbi. – Kādreiz brīnījos, ka politiķes stāstīja – viņas iepērkoties ārzemēs. Pie sevis nodomāju – rekur bagātas, ka to var atļauties. Bet nu jau kādu laiku pati tā rīkojos, jo esmu sapratusi – kas pie mums maksā latos, ārzemēs maksā eiro. Tā kā darba uzdevumu dēļ ministrei divreiz gadā nākas kādu laiciņu uzturēties Luksemburgā, viņa izmanto iespēju iegādāties kvalitatīvus un ērtus apavus savā iecienītajā veikaliņā. Dagnija Staķe norāda uz gaišajām, klasiskajām "laiviņām", kas todien kājās, un saka: – Šīs arī nopirku Luksembugas apavu veikalā. Tagad nožēloju, ka neiegādājos tādas pašas arī melnā krāsā. Ja man Latvijā jāpērk apavi, iestājas stress, jo jāpatērē milzum daudz laika, līdz atrodu savai gaumei atbilstošas un ērtas kurpes. Ministre teic, ka pēc dabas ir konservatīva un tālab visiecienītākais ir lietišķais ģērbšanās stils. – Rīgā pārsvarā visi ir tādi kā bērnu apģērbu veikali, lieliem cilvēkiem grūti ko atrast. Vienīgi veikalos "Gamma" un "Image" varu ko sev piemērotu ieraudzīt. Toties ministre ir atradusi labu apģērbu veikalu Briselē, kur viņa bieži dodas darba komandējumos un tur arī pārsvarā iegādājas papildinājumu savai garderobei. – Vasaras preču izpārdošanā tur iegādājos vairākus tērpus par ļoti saprātīgām cenām. Briselē vismaz varu nopirkt apģērbu, kas neizceļ mana auguma trūkumus. Ja man kāds tērps iepatīkas un tas der, tad pērku, gari nedomājot, protams, iekļaujoties sava budžeta ietvaros. Ministre atzīst, ka viņas vājība ir blūzes, kas atsvaidzina ikdienā valkājamo klasisko kostīmu. Tā kā Staķes kundze atklāj, ka viņai teju jāizdod vecākā meita pie vīra, apvaicājos, vai tērps kāzu svinībām jau sagatavots. – Neko jaunu šim notikumam par godu neiegādājos. Arī jaunākā dēla kāzās man nebija jauna tērpa. Toreiz izvēlējos vakarkleitu, ko biju šūdinājusi par godu prezidentes inaugurācijas ballei. Domas par jaunu vakarkleitu mani nodarbina reizi gadā, tuvojoties valsts svētkiem – 18. novembrim. Pērn biju priecīga, ka šajā dienā darba uzdevumu dēļ nācās uzturēties Hamburgā un galvas lauzīšana par jaunu vakarkleitu izpalika, – nosaka labklājības ministre. 8. Saeimas "Jaunā laika" frakcijas deputāte Linda Mūrniece, kas pēc savas būtības ir sportiskā stila piekritēja, atzīstas, ka darbs Saeimā viņu piespiedis mainīt garderobi un iegādāties lietišķos kostīmus. – Līdz tam iztiku ar vienu kostīmu, jo, strādājot policijā, ģērbos sev tik atbilstošajā sportiskajā stilā. Tagad arī cenšos izvēlēties tādu kostīmu, kas būtu maksimāli ērts. Apģērba iegāde man pūles nesagādā, jo parasti visi kostīmi, kas iepatīkas, man arī der. Sākumā es izvēlos tērpus pēc krāsas, kurai jābūt atturīgai, jo spilgts, raibs, puķains man nepatīk, un tikai pēc tam aplūkoju modeli. Visbiežāk iepērkos Rīgā "Monton" veikalā, kur ir stilīgas lietas par atbilstošu cenu. Necenšos pirkt dārgus kostīmus, labāk lētākus, bet vairākus, – teic Linda Mūrniece. Šuvējas pakalpojumus viņa neizmanto, jo pie jauna tērpa vēlas tikt tūlīt un uzreiz, nevis pēc kādas nedēļas. Tāpēc arī negaida veikalos atlaides, bet pērk uzreiz, ja kas ir iepaticies. Linda pēc savas dabas ir ļoti ātra un arī gaita tāda "paātrināta". Deputāts Jānis Jurkāns viņai reiz aizrādījis – piebremzē, ej mazliet lēnāk, tā sievišķīgāk. Tāpēc tagad garām Jurkānam Linda cenšoties skriet drusciņ lēnāk. – Zinu, ka uz jaunās sesijas sākumu jāiegādājas jauns kostīms, jo pirmajā plenārsēdē visi viens otru tā pamatīgāk nopēta, līdzīgi kā tas bija skolas laikā 1. septembrī, – teic Linda un atklāj, ka šo pirkumu jau veikusi, jaunais laškrāsas kostīms karājas skapī. Lindai nepatīk nekas, kas varētu traucēt. Arī rotaslietas viņai šķiet traucējošas. Izņēmums ir uz labā pleca iemūžinātā rota – tetovējums ar pūces galvu. – Sākumā domāju, nezin vai deputāte drīkst atļauties tetovējumu, taču iecere par to radās jau pirms darba Saeimā. Tāds pats tetovējums ir arī manam vīram. Mēs viens otram to dāvājām kāzu jubilejā, – klāsta Linda. Viņas skapī dižojas trīs vakarkleitas, viena vasarai, otra ziemai, bet trešā, kā teic Linda, "bija tik smuka, ka nevarēju nenopirkt". Ar dekoratīvo kosmētiku deputāte neaizraujas. Precīzāk sakot, to nelieto. – Skatos, kā sešgadīgā meita Helēna krāso lūpas un nagus ar bērniem paredzētajām krāsām, un mani pārņem sajūta, ka viņa ir sievišķīgāka nekā es, – atzīstas Linda Mūrniece. Lietišķā kostīmā un augstpapēžu kurpēs vislabāk jūtas Rīgas domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāja Baiba Brigmane. Todien, kad tiekamies, viņai mugurā ir balts lina bikškostīms un kājās kurpes uz nelielas platformas. – Šodien esmu tā sportiskāk saģērbusies, jo nācās skraidīt pa vairākiem objektiem. Baltais bikškostīms ir mūsu pašu apģērbu firmas "Almia" ražojums. Esmu iecienījusi šīs firmas apģērbus, – paskaidro Baiba Brigmane. Toties klasiskos kostīmus viņa pārsvarā šuj salonā "Burda". – Es neieredzu veikalus un iepirkšanās nesniedz nekādu baudu, tāpēc esmu priecīga, ka "Burdas" meistares pašas izvēlas audumu un man nav jāskraida pa veikaliem. Baiba rēķina, ka patlaban viņas garderobes apritē ir kādi piecpadsmit vai vairāk lietišķie kostīmi. – Pirms gadiem septiņiem, kad strādāju augstskolā, reiz, pārskatot savu drēbju skapi, konstatēju – šausmas, viss apģērbs melnās krāsās. Tagad ir tikai trīs melni kostīmi, pārējie košākās krāsā, man piestāvošajos aukstajos toņos. Kad modē nāca rozā krāsa, pašuvu vairākus rozā kostīmus. Visiem kostīmiem modelis ir līdzīgs – taisni, šauri svārki līdz celim un klasiska žakete. Taču šopavasar uz savu apaļo dzimšanas dienu pašuvu sev neraksturīgu, draiskāku kostīmu. Modelētāja mani pārliecināja, ka vajag tieši tādu. Tā kā Baiba bija jau iegādājusies jaunas rozīgi violetas kurpes, tad modelētāja izvēlējās tām pieskaņotu kostīma audumu – zili violetu. – Jāatzīstas, ka esmu ķerta uz kurpēm. Tas laikam komplekss no bērnības, kad nevarēja dabūt labas kurpes. Atceros, ka, studējot 2. kursā, man bija stilīgas platformenes, ar kurām staigāju visu ziemu. Tagad Baibai kurpes ir lielā daudzumā, viņa pat necenšas tās saskaitīt. Reizēm skapī atrodot jaunu kurpju kasti, kas nemaz vēl nav vērta vaļā. – Kurpēm noteikti jābūt uz augsta papēža, jo tad ir pavisam cita gaita, stāja, nekā šļūkājot ar zempapēžu kurpēm. Es pat ar mašīnu nevaru pabraukt, ja kājās nav apavu uz augstiem papēžiem. Tāpat lielu uzmanību Baiba Brigmane velta matu sakārtojumam. Viņa smej, ka reizēm šķietot, nauda tiek pelnīta vien friziera apmeklējumiem. – Man ir smalka matu struktūra, tālab tie ātri zaudē formu. Friziera pakalpojumus izmantoju vairākas reizes nedēļā. Salonā "Dzintreks" man ir lieliska meistare, kas saveido matus divdesmit minūtēs, un paralēli tam cita meistare pagūst uztaisīt manikīru, – stāsta Baiba Brigmane. 8. Saeimas sekretāra biedre Ingūna Rībena, būdama radošas profesijas pārstāve, arī sava ārējā tēla veidošanai pieiet radoši. – Radošs gars izpaužas arī tērpā, lai kādi standarti apģērbā būtu, vienmēr paliek vieta sev pašam, – uzskata Ingūna. Savulaik, kad viņa strādāja Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē par pasniedzēju, kolēģis vaicājis – cik daudz līdzekļu tu tērē savam apģērbam? Ingūna atbildējusi, ka gandrīz necik. Tad kolēģis noteicis – tu jau vari pat grīdaslupatu uzvilkt mugurā un labi izskatīsies. Jaunībā Ingūnai bija krāsainais, ekscentriskais ģērbšanās stils. Viņa atceras, ka, ejot pa ielu pašas šūtajā tirkīzzilajā apmetnī, garāmgājēji tam veltījuši tādas replikas, ka nēsātājai nācies dzert sirdszāles. Savukārt, strādājot Arhitektūras fakultātē, kur valdīja vīrišķīga un paskarba vide, Ingūna, lai aizpildītu savu sievišķīgo sadaļu, pieņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas Modeļu namā par modeļu demonstrētāju. Patlaban viņa savu stilu raksturo ar vārdiem – askēze, minimālisms, skaidrība, tīrība, vienkāršība. – Man nav vajadzīgs stilists, jo pietiekami labi pazīstu sevi. Ieejot veikalā, starp simtiem kleitu, svārku, bikšu acumirklī jūtu, kas ir manējie. Skaidri zinu, ko vilkšu mugurā un ko ne. Piemēram, augumam piekļāvīgie kostīmi noteikti nav manējie. Dažkārt esmu šuvusi tērpus pie augstas klases šuvējām, bet galu galā neradās sajūta, ka tērps domāts tieši man. Saprotu, ar mani ir grūti, jo esmu kategoriska. Tad labāk nopērku kaut ko gatavu un pēcāk sakombinēju ar jau mājās esošu apģērba gabalu. Ingūna atzīst, ka viņai patīk iet pret straumi, un tas attiecas arī uz vizuālo tēlu. – Man šķiet nožēlojami, ka mati jākrāso trijās krāsās tālab, ka tā dara visas. Vai arī jāvelk noteiktas krāsas apģērbi, kas šobrīd skaitās modē. Manuprāt, tā nav sievišķības būtība – vēlēties izskatīties kā visas. Katra sieviete ir īpaša, individuāla un kāpēc to neapliecināt arī ar apģērbu. Ingūna piebilst, ka labu gaumi un stilu nevar aizstāt ar naudu. – Stilu veido saturs un forma. Saturs ir tas, kas cilvēka sirdī un dvēselē iekšā. Bet forma – kā tas atspoguļojas apģērbā. Ingūnas Rībenas "atspoguļojumā" bieži vien novērojams tāds apģērbs kā sarafāns. Vai tiem viņas garderobē ierādīta īpaša vieta? – Man vienmēr ir paticis šāds apģērba gabals, bet es to nesaucu par sarafānu. Tā vairāk līdzinās grūtnieču tipa bezpiedurkņu kleitiņai ar paaugstinātu vidukli, – skaidro Ingūna Rībena. Ar kultūras ministri Helēnu Demakovu tiekos dienā, kad viņai nav paredzētas lietišķas tikšanās, tālab ministre ir tērpusies "brīvajā stilā" – tumši brūnā zīda kleitā ar sārtām puķītēm. – Šo kleitu man nopirka draudzene māksliniece Barbara Gaile, kura jau desmit gadus dzīvo Parīzē. Barbara ir mana galvenā garderobes papildinātāja. Viņa Parīzē atradusi vairākus veikaliņus, kuros lēti var nopirkt pasakainas lietas. Nesen Barbara man nopirka pasakainu oranžu zīda žaketi, kura mūsu naudā maksā 20 latus. Tāpat Barbarai izdodas nopirkt brīnišķīgus audumus, no kuriem modes māksliniece Sonita Pāvuliņa man uzmodelē tērpus. Helēna atzīstas, ka nelielais drēbju skapis viņai ir pārpildīts un vairāki pakaramie aizņēmuši vietu darbistabā virs grāmatām. Kā smej ministre – zinu, kura kleita jāpašķir, lai atrastu vajadzīgo grāmatu. – Taču, runājot par drēbju iegādi, nav jāskrien pēc tām uz ārzemēm. Nesen biju Valmieras kultūras namā, kur vietējie daiļamata meistari rādīja savus ražojumus. Ko tik viņi auž, tamborē un ada! Es tur iegādājos brīnišķīgu rozīgi lillā šalli. Līdz kādiem trīsdesmit gadiem es arī biju liela tamborētāja un adītāja. Tādējādi par minimāliem līdzekļiem varēju apģērbt sevi, dēlu un arī vēl pielūdzējam kas tika. Vēl pirms pāris gadiem Helēna vasarā domātu par košām krāsām, ekstravagantu mugursomu, kas maksā vien santīmus, jocīgu salmu cepurīti… Taču tagad ministres amats uzliek savus pienākumus, arī ģērbšanās ziņā. – Bet es šīs ģērbšanās normas neuztveru kā slogu. Kļūdama par ministri, es nedomāju par savām izjūtām, bet par apģērbu gan. Kultūras ministrs nav ne tieslietu, ne izglītības ministrs, tālab šis amats uzliek īpašu pienākumu domāt par savu ģērbšanās stilu. Apģērbs var būt radošs, bet tajā pašā laikā tam jābūt korektam. Kleitiņas un sarafāni te neiederas. Valstiski svarīgajos ārzemju braucienos īpaši jāpadomā par savu ārējo tēlu un, kā smej ministre, viņa ieguldījusi arī savu algu Latvijas valsts tēla labā. – Ārzemēs friziera pakalpojumi maksā milzīgu naudu, vairākus desmitus eiro, bet es šķiros no tiem, lai man būtu perfekts matu sakārtojums. Man jau nevienam nav jāiepatīkas, godīgi sakot, valsts vizītēs nevienu īsti simpātisku vīrieti – politiķi neesmu sastapusi. Taču man svarīgi, pārstāvot savu valsti, izskatīties solīdai un kārtīgai. Apavu ziņā ministre dod priekšroku zemiem papēžiem. – Augsti papēži apgrūtina mugurkaulu, bet man nepieciešams spēcīgs mugurkauls, lai varētu menedžerēt lietas, – nosaka Helēna Demakova. No visiem sieviešu kārtas personāžu tēliem, kas darbojas uz politiskās skatuves, pēdējā laikā visvairāk sabiedrības uzmanība tikusi veltīta Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres brīnumainajām pārvērtībām. Tālab arī uzdevu viņai tiešu jautājumu: – Kas jādara sievietei, lai pēkšņi visi pamanītu un konstatētu – cik labi viņa izskatās? Varbūt jāatrod savs stilists, skaistumkopšanas speciālists, frizieris? – Nē, es tā nedomāju. Stilisti un frizieri nevis attīsta personību, bet veido cilvēka ārieni, tādu, kāda, viņuprāt, šim cilvēkam būtu visatbilstošākā. Es domāju, ka cilvēks pats sevi veido un tas ir pareizākais. Pats cilvēks vislabāk zina, vai viņa apģērbs atbilst viņa iekšējai izjūtai. Ja tie saskan, tad cilvēks ir brīvs un var brīvi strādāt, – savus uzskatu klāsta Ingrīda Ūdre, tā arī atbildi uz tiešo jautājumu nesniedzot. Saeimas priekšsēdētāju visbiežāk var manīt piekļāvīga silueta lietišķos kostīmos. Jautāju, vai šis lietišķais stils izsaka viņas būtību, vai arī tā ir tikai "nodeva" ieņemamajam amatam? – Mans darbs vienmēr ir prasījis ievērot ģērbšanās etiķeti. Ja būtu iespēja izvēlēties, vairāk staigātu sportiskajā stilā, kas man ir vistuvākais. Painteresējos, kas darina Ingrīdas Ūdres kostīmus. – Veikalos iegriezties iznāk ļoti reti, lai gan reizēm to daru. Bet esmu pateicīga modes māksliniecei Asnātei Smelterei, kura man palīdz tērpu izveidošanā. Mums ar viņu ir līdzīgas gaumes gan stila, gan krāsu ziņā. Par savu vismīļāko krāsu Ingrīda Ūdre atzīst zilo visās krāsu gammās. – Tā ir mīļa jau kopš bērnības, jo, mani gaidot, mamma bija iecerējusi, ka pasaulē nāks dēls, un tādēļ bija sarūpējusi zilas krāsas drēbītes. Skolas gados Ingrīda Ūdre modelēja un šuva tērpus ne tikai sev, bet arī klasesbiedrenēm. Tagad arī viņai reizēm ienākot prātā kāds modelis, taču īpaši daudz laika šādai nodarbei nesanāk.