Milzīgi debesskrāpji pilsētu centros, būvēti pēc jaunākās arhitektūras paraugiem, kas mijas ar seniem vēsturiskiem pieminekļiem, ir otrs. Un tie nav vienīgie.

Trijās šajā zemē pavadītajās nedēļās es paspēju izbaudīt gan svilinošu sauli, gan rekordzemu gaisa temperatūru vasaras karstākajā mēnesī, ilgstošas lietusgāzes (par spīti tam, ka Austrālijai piešķirts pasaules sausākā kontinenta tituls) un pat vētru. Varbūt tieši kontrasti šo tālo pasaules nostūri manās acīs padara tik pievilcīgu.

Lielāko daļu laika es pavadīju Melburnā, Austrālijas otrā lielākajā pilsētā, un tam ir savi iemesli. Biju plānojusi aizbraukt vēl šur tur, bet manus cēlos nodomus izjauca laikapstākļi un pašas muļķība.

Ziema vasaras viducī

Tiklīdz lidmašīna bija piezemējusies Ķengurzemē, debesis apmācās un sāka pūst stiprs vējš. Visas manas cerības aizbēgt no aukstuma (ziema taču palika Latvijā!) izgaisa līdz ar pirmo lietus lāšu parādīšanos. Par nelaimi, man izrādījās taisnība – lija vēl piecas dienas, kuru laikā sinoptiķi reģistrēja pēdējos gados zemāko gaisa temperatūru februārī, bet es piespiedu kārtā dabūju sēdēt mājās un iepazīt Austrāliju ar televizora starpniecību. Ne jau tikai nokrišņi bija šķērslis iešanai laukā – otrās dienas vakarā stiprais vējš pārvērtās viesuļvētrā un kopā ar spēcīgām lietusgāzēm visu nakti postīja Melburnas nevainojamo pilsētainavu. No rīta skats nebija no patīkamākajiem… Izgāzti koki, aiznesti jumti un applūduši stadioni bija tikai postažas redzamā daļa. Par neredzamo vēstīja ziņu izlaidumos. Tos skatoties, tad arī uzzināju, ka divās dienās bija nolijusi divu mēnešu nokrišņu norma. Kamēr tur uzturējos, kopumā lija diezgan bieži un daudz. Tas nav tipiski visai Austrālijai – Melburna atrodas pašā kontinenta "apakšā", tāpēc nokrišņus tur atnes mitrās gaisa masas no okeāna.

Un tagad – par muļķību. Nedēļas nogalē kopā ar Edgaru (latvietis, pie kura apmetos) devāmies dienvidu virzienā uz 50 km attālo Frankstonu. Turp braucām ar vilcienu, bet atpakaļ – gar Portfilipas līci ar riteņiem. Lai arī pirms ceļojuma, Edgara piekodināta, Latvijā biju iegādājusies gan pirms, gan pēcsauļošanās krēmu, pirmajā skaidrajā dienā aizmirsu ar to ieziesties. Ja to uzzinātu kāds austrālietis, viņam noteikti mati būtu stāvus gaisā. Vietējie ļaudis ārkārtīgi baidās no saules, jo Austrālijā tās stari esot kaitīgāki nekā citviet pasaulē. Turienieši ieziežas ar krēmu pat tad, ja laukā ir apmācies. Es to neizdarīju, man šī kļūda dārgi maksāja. Attapos tikai pēc tam, kad ar riteņiem bijām nobraukuši trešdaļu ceļa. Jāpiebilst, ka saule cepināja pamatīgi, bet man mugurā bija topiņš bez piedurknēm un pusgarie šorti. Tobrīd āda neizskatījās apskādēta itin nemaz, taču drošības labad es steidzu glābt, kas vēl glābjams, un uzvilku jaku. Tas diemžēl nelīdzēja. Kad līdz Melburnai bija palikuši 20 km, sameklējām tuvāko staciju, un atlikušo ceļa daļu mājup mērojām vilcienā – pēc tik gara un karsta (gandrīz septiņas stundas saulē) brauciena biju ļoti nogurusi.

Mājās es izbijos pati no sava spoguļattēla. Rīta pusē apģērba nenosegtās vietas nu bija koši sarkanas, jo sevišķi deguns. Svila un sūrstēja visas maliņas. Naktī tam visam papildus piemetās drudzis, āda ap degunu sāka sulot, un nākamajā dienā ar Edgaru apsvērām domu par manis sūtīšanu uz slimnīcu. Par laimi manam naudas maciņam, ārsta apskate tomēr izpalika – pēc vienkāršas konsultācijas poliklīnikā tur jāšķiras no vismaz 80 dolāriem, kas ir gandrīz 30 latu… Tas bija galvenais iemesls, kādēļ ar apdeguma sekām nolēmu tikt galā pati saviem spēkiem. Pēc vairāku dienu cīņas ar čūlām un pietūkumu es biju gatava kāpt laukā no gultas un atsākt savas tūrista gaitas. Tiesa gan – plus 35 grādu karstumā ģērbusies jakā, garajās biksēs, paslēpusies zem cepures un saulesbrillēm, jo āda vēl joprojām bija apsārtusi. No pārsauļošanās sekām pavisam tiku vaļā, atgriezusies Latvijā.

Pļāpīgie austrālieši

Vietējiem iedzīvotājiem patīk runāties, ar viņiem visu var sarunāt. Galvenais ir "cilvēka faktors", tas, vai spēsi iepatikties, nevis likumi un iedibinātā sistēma. Par to pārliecinājos kādā braucienā ar tramvaju. Transportlīdzeklī iekāpa kontrole jeb veseli pieci vīriešu kārtas kontrolieri un atklāja, ka viena jauniete nav iegādājusies biļeti. Visu ceļu no pilsētas centra līdz mājām (25 min) es dabūju noklausīties, kā viņa uzskaita kontrolieriem iemeslus, kuru dēļ aizmirsusi iegādāties braukšanas talonu. Galu galā soda nauda viņai nebija jāmaksā un arī braucienu meitenei ļāva turpināt.

Man pašai gadījās līdzīgi. Kad ielidoju Austrālijā, bija jāiziet kārtējā pasu kontrole. Rīgā, Vīnē un Singapūrā tiku cauri sveikā, bet dāmai, kura pārbaudīja manu ceļošanas dokumentu Melburnas lidostā, nepatika pases trešā – galvenā – lapaspuse. Zem plēves, ar ko tā noklāta, bija gaisa pūslīši, un viņa nodomāja, ka fotogrāfija ir viltota. Vispirms es tiku sīki un smalki izprašņāta par brauciena mērķiem, bet pēc tam – aizsūtīta pie kādas citas muitas darbinieces. Tā bija lādzīgāka. Izstāstīju, ka pirms septiņiem gadiem tādu pasi man izdeva un tolaik Latvijā tā bija pierasta lieta. Apsolījos, ka nomainīšu to, cik drīz vien iespējams, un šķīrāmies ar smaidu sejā.

Visspilgtāk vietējo iedzīvotāju kāre uz runāšanos izpaužas tirgū un veikalos. Viktorijas tirgū, kas stipri atgādina mūsu Centrāltirgu, ikviens tev mēģinās iestāstīt, ka viņa prece ir pati labākā un lētākā. Reiz, meklējot Edgaram ādas bikses, apstājāmies vienas tādas uzmērīt. Pēc tam vēl ilgi netikām prom no turienes – vispirms pārdevējs priecājās, cik ļoti Edgaram tās piestāv, ka derot kā uzlietas un izskatoties moderni. Kad tas nelīdzēja, viņš sāka uzskaitīt visas jēra ādas pozitīvās īpašības. Teicām, ka padomāsim un atnāksim rīt, bet šis vienalga nelikās mierā – kas zina, vai pēc dienas bikses te vēl būšot, un tik kvalitatīvu izstrādājumu tāpat nekur citur neesot iespējams nopirkt… Beigās cena tika nolaista uz pusi (!) zemāka.

Arī veikalos no runāšanās neizbēgt. Kā jau Rietumu kultūras valstīs tas ierasts, pēc "Hi! " vai "Hello! " pārdevējs allaž pajautā: "How are you doing? "

Iesākumā es mulsu un domāju, vai tiešām katram pārdevējam tagad būs jāstāsta, kā man iet pa dzīvi, bet ar laiku sapratu, ka tā ir elementāra pieklājības frāze bez dziļākas intereses par otra veiksmēm un neveiksmēm. Ja pavadi veikalā vairāk par minūti, uzreiz tiek piedāvāta palīdzība preces izvēlē. Pārdevējs izstāsta, kas kurā plauktā atrodas, parāda, kur meklēt atlaides, utt. Vēl jo vairāk – neizlēmīgajiem pircējiem talkā nāk speciāli algoti runātāji, droši vien viduslaiku heroldu pēcteči, kuri Melburnas centrā stāv teju vai pie katra veikala durvīm. Apkrāvušies ar drēbēm vai citām precēm, viņi stāsta par izdevīgiem piedāvājumiem konkrētajā veikalā un mudina garāmgājējus tur iegriezties. Tas viss rada lielu troksni, jo katram tādam oratormākslas pratējam ir pa hands-free mikrofonam un skaņas pastiprinātājam.

Neatņemama kultūras sastāvdaļa ir atvainošanās. Tā kā indivīda personiskā telpa tur ir lielāka nekā Austrumeiropā pieņemtā, cilvēki lūdz piedošanu par katru nejaušu pieskārienu tramvajā, veikalā, uz ielas – visur. "Piedodiet!" un "Atvainojiet!" ik dienu nācās dzirdēt vismaz desmit reizes. Sākumā tas likās glaimojoši, bet trešās nedēļas beigās sāka kaitināt. Dīvaini man šķita tas, ka austrālieši tikai atvainojas (par dažāda veida "pāridarījumiem"), bet nekāda tālāka rīcība, lai situāciju labotu un nākamreiz no tās izvairītos, tā arī neseko.

Viena lieta gan man ļoti patika – tas, kādā veidā cilvēkiem tiek pateikts, ka viņi kaut ko nedrīkst darīt. Uz veikalu durvīm, piemēram, rakstīts nevis "Aizliegts smēķēt", bet "Paldies, ka šeit nesmēķēsiet!". Vai arī tramvajā, kur aizliegumi (nelietot rupjus vārdus, nepiedrazot salonu, nekāpt uz sēdvietām, nešķaudīt un neklepot, ja mutei priekšā nav aizlikta roka) attēloti bildītēs un teksts virs tiem vēsta: "Paldies par sadarbību!" Pirmoreiz redzēju, ka aizliegumu publiskās vietās lietot grādīgus dzērienus atgādina brīdinājuma zīmes: "Šī ir zona, kurā 24 stundas diennaktī un 356 dienas gadā nedrīkst lietot alkoholu. (Sods par noteikumu neievērošanu – 100 dolāru .)" Par spīti aizliegumiem cilvēki jūtas brīvi. Reiz, pastaigājoties pa Melburnas centru, pati savām acīm redzēju, kā divi jaunieši sēž uz pieminekļa postamenta, bet neviens, ieskaitot garāmejošos policistus, tam nevelta ne mazāko vērību. Ik uz soļa var redzēt, ka pirmajā vietā šeit ir cilvēks un viņa ērtības, tikai tad nāk viss pārējais.

Īpatnības un atšķirības

Sabiedriskais transports ir dārgāks nekā Latvijā, toties sistēma ir ērtāka un saprotama jebkuram pilsētas viesim. Melburna pa rādiusu ir sadalīta trīs zonās, un brauciena cena atkarīga no tā, kurā zonā atrodas tavs galamērķis. Vienu un to pašu biļeti var izmantot gan vilcienā, gan autobusā, gan tramvajā. Interesanti, ka pieturām nav nosaukumu, bet katrā maršrutā tās ir sanumurētas pēc kārtas. Transportlīdzeklī patīkama sievietes balss pa skaļruņiem paziņo, kāda pietura būs nākamā, pavēstīdama krustojuma, šķērsielas vai tuvākās nozīmīgās celtnes nosaukumu. Salīdzinājumā ar saviem Latvijas līdziniekiem tramvaji Austrālijā ir platāki, ātrāki un modernāki. Tas gan nenozīmē, ka pilsētā nav sastopami arī daži vēsturiski eksemplāri. Gandrīz visas tramvaju pieturas atrodas ielas vidū īpaši norobežotā drošības zonā. Centrā un tā tuvumā pieturās ir izvietoti ekrāniņi, kuros ieskatoties var uzzināt, pēc cik minūtēm gaidāma nākamā tramvaja ierašanās. Ja transportlīdzeklī palaidīsi apsēsties kādu vecāka gadagājuma cilvēku, viņš uz tevi var apvainoties, jo nodomās, ka uzskati viņu par vārgu un nevarīgu (vecīši ir gana sprauni, lai pastāvētu kājās, jo ar sportiskām aktivitātēm viņi nodarbojas, cik ilgi vien spēdami). Ievēroju vēl kādu faktu – diennakts tumšajā daļā gandrīz katra autobusa salonā deg neona gaisma, lai atturētu narkomānus no "durstīšanās".

Kustība uz ielas notiek pretēji pie mums pieņemtajiem virzieniem, tāpēc arī stūre ir mašīnas labajā pusē. Pārsvarā krustojumos ir luksofori, kuriem zaļo signālu var aktivizēt, nospiežot pogu. Blakus trotuāram ik pēc 100 metriem izvietotas zīmes gājēju brīdināšanai, uz kurām rakstīts: "Samazini risku. Ielas šķērsošanai izmanto gājēju pāreju." Austrālijā nav problēmu ar ātruma pārsniegšanu, jo uz ceļa notiekošo piefiksē kameras un vainīgo atrast pēc tam ir nieka lieta. Ārpus pilsētas, vietās, kur apdzīšanas manevri nav atļauti, starp pārtrauktajām līnijām šosejas vidū iemontētas uz augšu vērstas plānas, bet izturīgas un asas metāla plāksnītes, lai šofera bailes no riepu pārduršanas būtu stiprākas par vēlmi kādu apdzīt.

Melburnā ir ļoti daudz parku un dārzu, sākot ar ļoti maziem un beidzot ar tādiem, kas plešas vairāku hektāru platībā. Pēcpusdienās tie ir ļaužu pilni – pēc darba cilvēki iet spēlēt kriketu, golfu, tenisu, austrāliešu futbolu, brauc ar riteņiem, skrien krosu vai vienkārši pastaigājas. Netālu no manas apmešanās vietas bija "Australian Open" tenisa korti un Alberta parks, kurā parasti notiek F-1 sezonas atklāšana. Melburnieši savu pilsētu uzskata par vienu no pasaules sporta galvaspilsētām (1956. gadā tur notika olimpiskās spēles) un arī paši ir lieli sportisti. Bez jau pieminētajām aktivitātēm viņi ir arī kaislīgi peldēšanas, airēšanas un sērfošanas piekritēji.

Centrā atrodas divi augstākie debesskrāpji dienvidu puslodē – biroju ēka "Rialto torņi" (253 m) un topošā dzīvojamā ēka, kurai celtnieki manās pēdējās viesošanās dienās Melburnā būvēja 76. stāvu. Pretēji debesskrāpjiem privātmājas austrāliešiem ir diezgan mazas – vienstāva un divstāvu. Tās atrodas lielākais trīs metru attālumā no ielas. Ir arī daudzstāvu dzīvojamās ēkas, tādas pašas kā Juglā, Imantā vai Purvciemā, tikai tām ir pakešu logi, apsargājams pagalms ar pazemes autonovietni, krāsains rotaļu laukums bērniem un žogs tam visam apkārt.

Pilsētā un valstī vispār pēdas atstājusi Anglijas ietekme, jo sevišķi – dažādos nosaukumos. Centrā var atrast Elizabetes, Viljama, Ģertrūdes u. tml. ielas, Edinburgas un Karalisko parku, Viktorijas dārzu un Viktorijas tirgu. Toties Melburnas apkārtnē nosaukumus apdzīvotām vietām (Geelong, Wagga Wagga, Toroquai, Dandenong, Bendigo) acīmredzot savulaik devuši aborigēni. Runājot par bijušās metropoles lomu šodienas Austrālijā, sižetus, kuros atspoguļoti Lielbritānijas notikumi, rāda gandrīz katrā ziņu izlaidumā.

Televīzija noteikti ir atsevišķas rindkopas vērts temats. Ja kādam šķiet, ka Latvijā TV reklāmas tiek rādītas par daudz, iesaku viņam paskatīties austrāliešu kanālus. Tur komerciāla satura ziņojumi cilvēkam uzbrūk ik pēc 10 minūtēm, prime time – pat vēl biežāk. Reklāmas ir pārņēmušas arī ziņu raidījumus; tās rāda ne tikai pirms sporta jaunumiem un laika prognozes. Amizanti un nepierasti likās tas, kā viens no populārākajiem un respektablākajiem televīzijas kanāliem mēģina piesaistīt lielāku vīriešu auditoriju nakts ziņām. To vienīgā atšķirība no dienas ziņām ir, ka diktore katrreiz tiek filmēta pilnā augumā. Viņai mugurā ir dziļi dekoltēta blūzīte, minisvārki ar mežģīņotu maliņu vai arī kas cits stiprā dzimuma acu mielošanai, taču ziņas sieviete lasa pilnā nopietnībā.

Ciemos pie dzīvniekiem

Visspilgtāk atmiņā iespiedies brauciens uz Vilsonas nacionālo parku Austrālijas dienvidu galējā punktā. Pēdējā nedēļas nogalē mēs ar Edgaru, viņa dzīvokļa biedreni Annu un vēl diviem latviešiem noīrējām džipu un devāmies 200 km garajā ceļā. Bija tik jocīgi un reizē skaisti lielā ātrumā traukties pa šosejas kreiso pusi, vērot, kā ceļmalās ganās govis, un pašā vasaras plaukumā dungot līdzi "Dzelzs vilka" dziesmai: "Snieg tik balts sniegs…"

Drīz vien es ieraudzīju okeānu! Pirmo reizi savā mūžā (ja neskaita pa lidmašīnas logu redzēto). Austrālieši atšķirībā no visas pārējās pasaules ir svēti pārliecināti, ka tā īstais nosaukums ir Dienvidu okeāns. Mums gan ģeogrāfijas stundās par tādu nemācīja, bet tas jau nav svarīgi – vismaz tajā brīdī, kad uzzini, kāds izskatās patiesi dzidrs ūdens, dzirdi tā šalkoņu vai sajūti, cik maziņš un niecīgs esi neiedomājama plašuma priekšā. Vakarā izbaudīju, ko nozīmē bēgums. Okeāns no krasta bija atkāpies vismaz 200 m attālumā un pa plānu ūdens kārtiņu es līdz tam aizbridu ar kedām. Dienu vēlāk man bija tā laime nopeldēties. Joprojām ārstēju savus apdegumus, tāpēc ūdenī iebridu tikai uz piecām minūtēm. Diez vai es būtu izturējusi ilgāk, jo cīņa ar lielajiem viļņiem prasa pamatīgu piepūli un ātri nogurdina. Pārsvarā vietējie okeānu izmanto sērfošanai un burāšanai.

Iespaidīgās ūdenstilpes malā atradu izskalotu beigtu pingvīnēnu. Maza auguma (ap 30 cm) pingvīni šajā apvidū nav nekāds retums. Visvairāk viņu ir Filipa salā netālu no Melburnas. Uz turieni tad arī tiek rīkoti speciāli braucieni, un galvenā atrakcija šajā tūrē saucas "Pingvīnu parāde". Lai piedalītos tādā vienas dienas piedzīvojumā, jāšķiras vismaz no 40 latiem. Pa dienu pingvīni peldas okeānā (līdz pat 100 kilometriem tālu prom no krasta), bet vakaros, kad paliek tumšs, drosminieki, tūristu novēroti, atgriežas pie saviem mazuļiem sauszemē. Tas viņiem prasa lielu saņemšanos. Pirmais no okeāna parasti iznāk bara vadonis. Viņš aposta, vai gaiss ir "tīrs", un aicina pārējos sekot savās pēdās. Pēc pāris minūtēm var novērot vienu no pasaules dabas fenomeniem – simtiem pingvīnu, skrienot garām tūristu platformām, raitā solī ieņem pludmali.

Vilsonas parkā mēs redzējām daudz dažādu dzīvnieku. Tas bija īpaši interesanti, jo, kā zināms, 75% šejienes faunas un floras nevienā citā kontinentā nav sastopami. Pirmos gājām meklēt ķengurus. Pussimtu atradām kādā aizaugušā lidlaukā. Tie gan nebija paši lielākie. Austrālijā mitinās apmēram 50 ķenguru sugu. Lielākie ir sarkanie un pelēkie ķenguri – līdz diviem metriem augsti, bet mums gadījās satikt gaiši brūnos. Sākumā likās, ka izkaltusī pļava ir tukša, taču, ieskatoties vērīgāk, pamanījām ne tikai dažus emu, bet arī somainos lēcējus. Piegājām viņiem, cik tuvu vien iespējams. Lielākā daļa metās bēgt, bet pāris palikušie vēl labu laiku turpināja netraucēti mieloties ap retajiem zaļās zāles pudurīšiem, kasīt vēderus un pozēt pieciem latviešu fotogrāfiem. Otrā dienā es vienam mazam ķenguram piegāju rokas stiepiena attālumā. Viņš sēdēja šosejas malā un nevarēja sadūšoties brauktuvi šķērsot – pa to garām brāzās mašīnas. Tieši tālab bieža parādība ir dzeltenas ceļa zīmes ar Austrālijas dzīvnieka nr. 1 siluetu un tekstu "Kangoroos next 20 (50, 100 utt.) km". Līdzīgas zīmes brīdina par emu, vombatiem un ehidnām.

Liels pārbaudījums man izrādījās Bišopa kalns. Gandrīz četrus kilometrus augšup pievārēju mazliet vairāk nekā stundā. Tikai pēc tam uzzināju, ka augstuma ziņā tas līdzinās mūsu pašu Gaiziņam… Tomēr Gaiziņā nedzīvo koalas! Kalna klinšainajā virsotnē var tikt, ejot pa taku, kas desmitiem reižu vijas tam apkārt. Tas ir apaudzis ar eikaliptiem, kuros mājo koalas lāči. Neapstrīdama liecība šim faktam bija uz zemes nokritušās apgrauztās eikaliptu lapas. Diemžēl paši vaininieki vai nu gulēja (miegā koalas spēj pavadīt pat līdz 20 stundām diennaktī!), vai arī veiksmīgi maskējās. Ja tā padomā, uz Latviju atbraukušam tūristam pēc pieprasījuma jau stirnu vai bebru arī neparādīsi…

Nakti pārlaidām teltīs, vienlaikus klausoties gan kaitinošajā kokaburru klaigāšanā, gan okeāna iemidzinošajā šalkoņā, bet no rīta bijām gatavi iekarot vēl vienu kalnu. Tas bija augstāks, un es, pagalam nepieredzējusi kalnā kāpēja, izdomāju, ka diez vai manas kājas justos laimīgas, diennakts laikā iekarojot divas virsotnes pēc kārtas, tāpēc paliku lejā sargāt mašīnu. Toties vēlāk izstaigāju maršrutu ar dīvainu nosaukumu – Lilly Pilly Gully. Tur sastapu ne vien krāsainus papagaiļus un ķirzakas, bet redzēju arī krēslā tītu lietus mežu ar dzidriem strautiņiem un palmveidīgām papardēm. Par lielu pārsteigumu pilnīgi visi cilvēki, ko satiku savā ceļā, mani sveicināja.

"Zinātnieki uzskata, ka Austrālija ir pirmais kontinents, kas atdalījies no senā Gondvanas lielkontinenta, tādēļ dzīvā daba šeit ir saglabājusies "pirmatnējāka" nekā citos kontinentos," rakstīts manā 5. klases ģeogrāfijas grāmatā. Bija aizraujoši par to pārliecināties savām acīm. Arī par iespaidīgajām urbānās vides ainavām un cilvēku pieklājību. Līdz tam es biju ciemojusies tikai Lietuvā un Igaunijā, tāpēc viss, ko redzēju un piedzīvoju 18 000 kilometrus tālajā Ķengurzemē, man bija liels brīnums.