...Kā jau aktrise. Kā visas skaistās. Kā Īpašās. Ar spēju atstāt spilgtu iespaidu. Īsta princese. Un neizskaidrojami vienkārša. To visu esmu dzirdējusi no tiem, kam laimējies vaigā satikt aktrisi Rēziju Kalniņu. Es viņu satiku nogurušu. No mēģinājuma. Bet varbūt – dzīves? Jo, šķiet, gluži loģiski un likumsakarīgi, ka nu viņa ir jaunas filmas viena no galvenajām varonēm. "Augstuma robeža" sauc jauno kino daiļdarbu, bet varbūt ne tikai tas

Kāda ir jaunā filma "Augstuma robeža"?

Grūti stāstīt par šo filmu, jo nevaru no tās objektīvi atrauties un tad komentēt, kādas sajūtas manī raisās. Bet filmas tapšanas process bija ārkārtīgi interesants, lai arī sākumā ļoti grūts un mokošs. Jo scenārija nebija. Bija tikai tēli, tipāži, raksti, iekšējās kolīzijas un savstarpējās attiecības. Sava veida eksperiments, improvizācija. Kāda kinokritiķe, noskatījusies filmu, teica, ka brīžiem pat esot grūti saprast, vai filmā redzamā ir konkrētā tēla vai jau paša aktiera emocijas.

Kā tad īsti bija?

Liela patiesības dzirksts. Filmējām sešas dienas un visu šo laiku dzīvojām kopā vienā lielā viesu mājā. Pirmās divas trīs dienas varējām no sevis ārā dabūt tikai stīvas un nebrīvas standarta situācijas un uztveri, štampainu eksistēšanu kadrā. Bet, kad viss štampu arsenāls bija izmantots, nekas cits neatlika, kā vien sākt patiesi būt. Tas bija ārkārtīgi grūti, bet interesanti. Una Celma ir viena no režisorēm, kuru es varu nosaukt par savējo. Viņa ļoti uzticas aktieriem, bet tai pašā laikā ir ļoti prasīga. Arī kā cilvēks viņa ir stipra un trausla reizē. Ievainojama un ļoti spēcīga. Cilvēks, kurš nelokās. Kāda bija jūsu radošā sastapšanās?

Man patīk, ka man uzticas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi nostrādina. Jo es neesmu sporta kumeļš, esmu īsts darba zirgs – vezumnieks. Un, jo smagāks vezums, jo lielāka spītība un milzīgāka vēlme to vezumu aizvest līdz mērķim. No Unas es uzreiz sajutu lielu uzticēšanos, līdz ar to arī lielu atbildību – gan pret sevi, gan projektu.

Kādas bija pirmās emocijas uzzinot par iecerēto savdabīgo bezscenārija projektu?

Bailes.

Bailes?

Protams. Jo vieglāk ir paslēpties aiz teksta un tēla maskas, aiz kuras tev nav tik ļoti sevi jātērē. Tad var attaisnoties – es jau tā neesmu, tas ir tēls, kuru es spēlēju.

Tātad filmā varam ieraudzīt arī tevi kā cilvēku, nevis tikai kā aktrisi, kas atveido konkrētu tēlu?

Zināmas sakāpinātas jūtu izpausmes ir ļoti tipiskas man. Manai varonei tās noderēja.

Tavai varonei?

Mani ārkārtīgi uzjautrina kritiķu un aktieru viszinoši komentāri, ka nu jau aktieris sāk atkārtoties, ka šāda veida izpausmes viņa tēlojumā ir redzētas. Bet cilvēks ir un paliek cilvēks, un viņš no sevis nevar aizbēgt, un tas ir brīnišķīgi, ka viņš saglabā savu personību. Roberts de Niro ir Roberts de Niro, nevis ik brīdi kāds cits tēls. Tieši ar to ir interesanta šī filma "Augstuma robeža", jo dažubrīd paštēls iznāk priekšplānā. Man pat šķiet, ka Una mani speciāli uz to provocēja.

Ir kādreiz nācies tēlot pašai sevi?

Nē, nav. Varbūt ir... Man liekas, ka cilvēks līdz galam sevi nevar iepazīt. Es mainos katru dienu – ik mirkli esmu citādāka. Katrā lomā ir kāda cita mana rakstura šķautne vai attieksme pret lietām, parādībām, emocijām, jūtām. Un tomēr es neesmu tas tēls. Es varu tikai salīdzināt, kas mums ir kopējs un kas – atšķirīgs. Bet neviens man nekad nav piedāvājis būt par Rēziju Kalniņu.

Par tevi jau uzrakstīta grāmata, varbūt uzņems arī filmu... Tēlot sevi?...

Nē. Sevi jau nevar notēlot. Turklāt man būtu interesanti redzēt, kādu mani redz citi – no malas.

Bail pašai atklāties?

Nē, bail nav. Man tas nekad nav bijis raksturīgi, jo manī rit čigānu, baltvāciešu, zviedru un, protams, arī latviešu asinis. Čigānu asinis padara mani atšķirīgu – es esmu atvērta. Kā es domāju, tā es jūtu un kā es jūtu, tā es domāju. Un man nav vajadzības izlikties un tēlot dzīvē no sevis to, kas es neesmu.

Tad kāpēc tu esi aktrise?

Labs jautājums. Bet uz to nevar atbildēt. Vienīgais, ko es varu pateikt, – acīmredzot Dievs tā bija nolēmis. Tas nekad nav bijis mans mērķis. Lomas nāk pie manis, nevis es eju pie lomām, un, ja es kādreiz esmu centusies kādu lomu mākslīgi pievārēt, tā vienmēr ir bijusi garām.

Un tomēr – tu taču esi tā, kas izdara izšķirošo izvēli: pieņemt vai nepieņemt!

Berlīnes kinofestivāla preses konferencē man uzdeva jautājumu: kāpēc jūs izvēlējāties šo lomu un šo scenāriju? Tajā brīdī man sanāca smiekli. Šeit jau nav Holivuda, un iespējas ir ļoti minimālas. Bet kino vienmēr sniedz interesantu pieredzi, kas trenē uz mobilizāciju.

Man šķiet, ka trenēšanu uz mobilizāciju varam norakstīt uz šo gadsimtu kopumā...

Šis gadsimts trenē uz virspusējību un skriešanu garām dzīvei, skriešanu uz dīvainu mērķi, kura nemaz nav.

Tu kaut ko dari, lai tā nenotiktu?

Es daudz lasu grāmatas. Maz skatos televīziju un nešķirstu avīzes. Es sevi trenēju, lai nepakļautos laika skrējienam. Vienmēr ir izvēles iespējas. Un ir viens brīdis, kad mans ķermenis, organisms pasaka: stop! Tagad tev mani ir jāatpūtina. Ķermenis iemācījies mani brīdināt par briesmām, kas tuvojas.

Vai tā ir tava augstuma robeža?

(Ilgi un dziļdomīgi klusē.) Mana augstuma robeža ir aiziet laikā.

To iemācās vai tas ir dabas dots?

To sajūt. Lielisks piemērs ir Grēta Gabro – viņa aizgāja laikā. Imantam Ziedonim ir ļoti skaists dzejolis – epifānijas: zvaigzne krīt, kamēr viņa spīd... Mani ārkārtīgi uztrauc latviešu skaudība, nenovīdība, greizsirdība. Tāds nihilisms! Latvieši nemīl viens otru un nespēj priecāties par otra panākumiem un veiksmi. Tādos brīžos man liekas – kādēļ gan man kādam kaut ko vajag pierādīt? Es labāk aizeju malā, man to nevajag – lieka enerģijas šķiešana.

Kā tu vairāk sevī jūties – kā sieviete, kā aktrise, kā būtne? Kā kas?

Šajā mirklī es jūtos kā human being. Tikko bija izrādes "Klāras sakari" pirmizrāde, un ķermenis signalizēja, ka nu jau ir sasniegta kaut kāda robeža. Tūrisma firma Novaturs uzdāvināja man iespēju aizbraukt atpūtas braucienā uz Turciju, ko es arī izmantoju. Kalnos izdzirdēju, kā no mošejas visi tika aicināti uz lūgšanu. Tobrīd Dievs mani uzrunāja, sakot: es nekur neesmu pazudis. Es esmu arī šeit. Es esmu visur. Un vienmēr, izbraucot ārpus Latvijas robežas, visur ieraugu to bezgala mazo, bet mīļo pīļu dīķīti ar visa veida simboliskiem putniem un zvēriem, kur ir gan skaisti gulbji, gan neglīti pīlēni, gan klukstošas vistas. Paskatoties no malas, mani pārņem mīļums un vienlaikus lielas pārdomas par to, cik mēs esam pašpietiekami. Un par to, cik ļoti mēs nemākam priecāties, cik ļoti mēs nemākam palīdzēt. Tā sirsnība, laipnība un atvērtība, ko es tur saņēmu... Turp es braucu ar lielu aizspriedumu pret šo tautu un zemi, bet tie komplimenti, kurus es dzirdēju vienas nedēļas laikā... Tik daudz komplimentu neesmu dzirdējusi visā savā dzīvē, un droši vien arī šeit Latvijā nedzirdēšu. Vienalga atgriežoties man kā zibens no skaidrām debesīm nāca apziņa: ak Dievs, cik mūsu zeme ir skaista! Es ļoti labi saprotu cilvēkus, kas daudz ceļo, jo iesūnot ir ļoti viegli. Un domāt, ka esam pasaules centrs, ka pasaule griežas ap mani... Tas apstādina. Sākas rotēšana pa apli, nevis pa spirāli uz augšu. Vai uz leju.

Vai arī aktrises profesija nav tā pati ceļošana, tikai nedaudz citā dimensijā?

Tā ir misija. Vismaz to tā vajadzētu uztvert, citādi tad tas robežotos ar paštīksmināšanos un mazohismu.

Tev bieži mainās sajūtas?

Bija ilgs dzīves periods, kad es dzīvoju tikai no jūtām un emocijām. Nezinu, vai es ar to zaudēju vai iegūstu, bet es vairs tā nedaru. Jebkura veida pieredze māca neskriet ar galvu sienā un dzīvot mierā un pateicībā par visu, kas ar tevi notiek.

Vai jūties pietiekami mīlēta?

Pat ļoti. Esmu dzirdējusi visnegatīvākās atsauksmes par draugiem.lv, bet kopš es esmu tur reģistrējusies, man ir patīkams pārsteigums, ka arī Latvijā ir sirsnīgi cilvēki, kuri mani atbalsta un mīl. Šī apziņa man dod spēku, jo aktiera profesija cilvēku patiesībā dara ļoti vientuļu. Man neatliek laika būt sabiedrībā, kaut gan skaļā, trokšņainā sabiedrībā es nemaz nevēlos atrasties. Man patīk mazas kompānijas, dialogi.

„Rēzija Kalniņa pārsteidz ar spēju kliegt iekšēji, bez skaņas…” par tevi kā par jauno aktrisi savulaik rakstījusi kinokritiķe Daira Āboliņa. Vai bieži nākas kliegt?

Uz skatuves – jā. Bet dzīvē – nē. Vairs ne.

Runājot par skatuvi, tu iemācies tekstu. Vai tu iemācies arī emocijas?

Emocijas nevar iemācīties. Tajā brīdī tu arī mīli. Pa īstam. Līdz galam. Un, ja gadās partneris, pret kuru sirds nesilst, jādara, kā Māra Ķimele mums mācīja – iemīli kaut viņa skropstiņu! Jo nevar būt, ka cilvēkā nav nekā – nekā, ko tu varētu iemīlēt. Bet man vienmēr ir ārkārtīgi paveicies ar partneriem. Nevaru nosaukt nevienu, kurš mani neuzrunātu sirds līnijā. Un tad ir viegli.

Ko aktierim nozīmē gada balva, godalga?

Saņemot skatītāju simpātiju balvu, es saņemu mīlestību, bet kino vai teātra balva – tas ir profesionāls novērtējums. Ir ļoti svarīgi, ka ik pa laikam tev apliecina, ka esi īstajā vietā – tur, kur tev jābūt. Bet, ja mana māte nākamajā dienā pēc pirmizrādes man pasaka, ka bija dažas ģeniālas vietas, tas ir augstākais novērtējums. Jo es esmu viņas asinis, un viņa vislabāk redz manus melus un manu patiesību.

Tev kādreiz nesajūk, kad tu tēlo un kad esi tu pati?

Turcijā es biju kopā ar draudzeni un visu nedēļu nekrāsojos. Tad izlēmām aizbraukt uz kādu mazu pilsētiņu pastaigāties. Es uzkrāsojos. Un jutu, kā pēkšņi kļūstu par aktrisi. Tā ir maska, ko es uzlieku. Bet tas nenozīmē, ka šādā veidā es meloju. Un tas nenozīmē, ka es tēloju aktrisi. Mēs esam spiesti pielāgoties. Cilvēkiem, situācijām, noteikumiem. Mēs katrs kādā brīdī izvēlamies kaut ko tēlot – lai izdzīvotu.

Kad ir tas mirklis, kad tu esi tu?

Tagad.