Tāpat kā Amerika pēc Irākas kara sākšanas un tā noslēgšanas. Šo rindu autoram bijusi iespēja klātienē salīdzināt šos periodus.

Robežas nebaida

Amerikāņi pašlaik, šķiet, jau sadzīvojuši ar 2001. gada radīto šoku. Ja vēl pāris gadu pēc traģēdijas aviopasažieri lidostās tika izkratīti līdz pēdējai vīlītei, pašlaik vairs nenākas sastapties ar ginekoloģiski proktoloģiski cienīgām pārbaudēm. Drošības pasākumi ir palielināti, piemēram, ieviestas acs radzenes skenēšanas un pirkstu nospiedumu pārbaudes metodes, taču tās vairs nav tik apgrūtinošas kā 2002. vai 2003. gadā. Iespējams, drakoniskākās metodes joprojām saglabātas iekšzemes avioreisos, taču uz transatlantiskajiem tās vairs neattiecas, un pareizi vien ir: loģiski padomājiet, kurš potenciālais terorists būtu tik nenormāls, lai iegādātos tūkstošiem zaļo dārgu biļeti uz tālajiem reisiem lidmašīnas nolaupīšanas nolūkos?!

Arī pasaule uz šo notikumu reaģēja adekvāti: britu laikrakstā Daily Telegraph kļūmīgajiem lidoņiem nākamajā dienā bija veltīts paliels rakstiņš iekšlapās, bet Latvijas masu saziņas līdzekļi tam veltīja vēl necilāku vietu. Labi tur, kur mūsu nav.

Bušs un Irbe

Pagājušajā nedēļā bija interesanti pavērot arī Latvijas atpazīstamības pieaugumu pēc ASV prezidenta Džordža Buša vizītes Rīgā. "Jā, mēs zinām [jūsu valsti], pie jums tikko bija mūsu prezidents!" lepni noteica kāds padzīvojis pāris uz kuģa, kas brauca apkārt Manhetenas pussalai. "No Latvijas? Hmmm..." mulsumu neslēpa ielās sastaptie jaunākās paaudzes pārstāvji. Pirms četriem gadiem bija vēl sliktāk – tad mūsu valsts ģeogrāfiskās atrašanās vietu izdevās precizēt tikai ar Krievijas vai Skandināvijas mērogu palīdzību, vai arī piesaucot Artūru Irbi un Sandi Ozoliņu.

Pārdot var visu

Skatoties uz Ņujorku ar 2001., 2003. un 2005. gada acīm, lielu izmaiņu nav. Nē, viena tomēr ir: suvenīru tirgotāji sākuši piedāvāt gan T kreklus ar Brīvības statujas kā nāves simbolikas attēlu, gan Dvīņu torņiem abos variantos – pirms 2001. gada 11. septembra un tieši 11. septembra rīta skatā... Par šādu cinismu nav jābrīnās, jo amerikāņiem viss, ko vien var pārdot, ir gana labs. Nelielu Brīvības statujas figūriņu gandrīz vai jebkurā veikaliņā varēsiet iegādāties par pāris dolāriem, un nevienu tas nepārsteidz. Arī no būvniecības viedokļa ik pēc pāris gadiem štatus apciemojošie Ņujorku vairs knapi pazīs. It kā zeme vismaz tās centrā Manhetenā ir zelta vērtē (par to liecina kaut vai tas, ka automašīnas novietošana stāvvietā maksā 11 dolāru pusstundā), taču visu laiku te slejas kādi jauni objekti. Kā tas iespējams? Ņujorkā vienkāršāk un lētāk ir kādu apnikušu vai nevajadzīgu ēku nojaukt, tās vietā uzceļot jaunu, jo pats galvenais ir zeme.

Savukārt pārējais – automašīnu (galvenokārt taksometru) un cilvēku skaits ielās, ierastā drūzma un smogs, kā arī īpašais Ņujorkas šarms nav mainījies. Lai cik tas būtu dīvaini (un to atzina ne tikai šo rindu autors), ir samazinājies tipiski amerikāniski resno cilvēku skaits. Vai tas būtu saistāms ar veselīga dzīvesveida popularitātes pieaugumu, vai miesās izplūdušie būtu pārvākušies uz Losandželosu (tur minēto apmēru cilvēki joprojām esot vairākums), vai vienkārši apskatniekam Ņujorkā šoreiz nācās ietrāpīties kādā speciālajā diētas dienā – nav zināms.

Sargājies pats...

Vismaz vienreiz mūžā katram vajadzētu pabūt Amerikā un vēlams – tieši Ņujorkā. Tur uz savas ādas iespējams uzzināt, vai amerikāņu kinofilmās redzamais atbilst vai neatbilst patiesībai. Cik to var teikt pēc dažiem braucieniem uz šo pilsētu – atbilst.

Šķiet, izzināt Ņujorku nebūtu iespējams pat pāris nedēļās, bet sajust tās elpu un dzīvi var pat pāris dienās. Šīs miljonu pilsētas kopplatība ir 832 kvadrātkilometri, to veido pieci lieli rajoni (Manhetena, Bruklina, Bronksa, Kvīnsa un Steitenailenda jeb Ričmonda), un katra apguvei vajadzētu ziedot vairākas dienas. Uzmest aci milzīgajam veidojumam var no kuģīša, kas veic reisus apkārt Manhetenas pussalai (pērkot tā saucamo City Pass, pie šā un vēl piecu Ņujorkas iecienītāko tūrisma objektu aplūkošanas var tikt par 53 dolāriem). Pavirši skatoties, šķiet, ka Kvīnsa ir milzīgu mērogu Jugla, bet Bruklinā varētu rosīties kāds attiecīgā mēroga leonīds loginovs – šajā rūpniecības rajonā nudien diez vai kādam ir skaidrs, kas, kur un kāpēc vispār atrodas. Laikam gan interesantākā tomēr ir Manhetena, kur izvietojies viss Amerikas finanšu centrs.

No personīgās drošības viedokļa arī Manhetenā tomēr vajadzētu uzmanīties, jo dažādu rasu un etniskās piederības ļautiņiem ir arī dažāds noskaņojums un viedoklis par iebraucējiem. Vismaz 2001. gadā formula bija vienkārša: ja pārvietojaties areālā no Pirmās līdz Piektajai avēnijai (šeit ielu tīkls ir strikti sadalīts kvartālos), varat būt droši kaut vai nakts laikā; ja no Piektās līdz Desmitajai avēnijai – paša labā varbūt der nedaudz piesargāties; ja aiz Desmitās avēnijas un vēl naktī – paši vainīgi... Ja ļoti gribas caurskatīt visu Manhetenu, tad to var darīt tā saucamajā Sightseeing tūrē (biļete vienai līnijai – 29 zaļie, divām – 39), bet var izmantot arī sabiedrisko transportu (vienreizējā biļete metro – divi dolāri, biļete autobusam un metro dienas garumā – septiņi dolāri), taču pēdējais variants būs krietni laikietilpīgāks, turklāt bez gida izsmeļošajiem paskaidrojumiem, ka, lūk, tajā vai citā mājā mitinās Kelvins Kleins, bet tur par diviem miljoniem pieticīgu dzīvoklīti sev nopirkusi Madonna.

Filmas nemelo

Ar saviem būvapjomiem un debesskrāpjiem (mūsu Saules akmens uz to fona izskatās kā parasta savrupmāja) Ņujorka aizrauj, iespaido un paliek atmiņā. Labā vai sliktā – tas ir gaumes jautājums.

Vai tiešām šeit katrs rajons izskatās citādi un melnādainajiem labāk pa kājām nepatrāpīties? Jā. Piemēram, Chinetown pie veikaliņiem ir izkārtnes ar ķīniešu ķeburiem, bet ielu malās ar skaļām klaigām tiek tirgotas jūras veltes (pat vardes). Te gan ir mierīgi, bet melnādaino rajonā Hārlemā neviens nākamās dienas rītu sagaidīt gribošs tūrists gan iekšā labprātīgi nedosies, taču liekai ziņkārībai nav iemesla – te izskatās tieši tā, kā to rāda filmās: reperu biksēs un ar beisbola (tas Amerikā ir kulta statusā) cepurēm apkārt klīstoši nēģerzeļļi, kam uz pleca uzmesti hip hop skandējoši magnetofoni, savukārt nomaļākās vietās, starp pabēdīga skata mājelēm, oranžo bumbu grozā dīki mētā vēl pāris jauniešu. Tā ir Hārlemas ikdiena. Protams, šāds redzējums nav uztverams kā spriedums, bet dominējošā nokrāsa šim Ņujorkas rajonam ir tieši tāda.

Vai tiešām šeit jebkuru var viegli izlikt uz ielas un strādājošs cilvēks gandrīz dienas laikā pārvērtīsies par bomzi? Iespējams. Ņujorkā ne brīdi neatstāj sajūta, ka visiem viss vienalga: vari darīt, ko vien sirds vēlas (protams, likuma normu robežās), taču neviens nepados roku, ja būs gadījies sociālā nozīmē pakrist. Ņujorkā izdzīvo tikai ātrākie un stiprākie.

Paviesoties šeit ir interesanti, bet dzīvot... Pie Vecās pasaules