Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Virzienā bez alternatīvas

Dainis Caune
Virzienā bez alternatīvas
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

"Augstāk nav kur kāpt!" Šie maģiskie vārdi, kurus tieši pirms desmit pavasariem 8848 metrus virs jūras līmeņa rācijā teica Teodors Ķirsis, liecināja, ka latviešu pirmā un joprojām vienīgā Everesta ekspedīcija savu mērķi sasniegusi. Jau četrus gadus nevienā no četrpadsmit pasaules virsotnēm, kas augstākas par astoņiem kilometriem, sarkanbaltsarkanās krāsas nav plīvojušas. Ievelkam elpu?

Mēs soli pa solim minam pēdējos metrus. Priekšā Imants, tūlīt aiz viņa es. Tā arī būtu gājuši. Tad pārdesmit soļu līdz virsotnei Imants nometas uz ceļa, meklē aparātu un saka: "Ej augšā un nofilmē."

Es brīdi svārstos, jo paredzu muļķīgo – kurš pirmais? Tad man ir gatavs savs plāns, un es dodos augšup. Top reportāža no pašas virsotnes. Kamera niķojas, un es metu tai mieru, paeju pretī Imantam. Aplieku roku ap plecu un velku augšā. Viņam par pārsteigumu. Bet... Filmējot biju nostājies pāris pēdu zem paša augstākā valnīša. Tagad precīzi ritmā mūsu zābaki vienlaikus skar pašu augstāko punktu uz Zemes. Tāpēc ne tikai pēc būtības, bet arī faktiski, praktiski, tehniski, teorētiski un jebkādā citā veidā mēs šo vietu sasniedzām reizē.

Sagrābstu kabatā rāciju. Virsotnes runa nav sagatavota, tāpēc ēterā atskan: "Viss. Tā nu tas ir iznācis (..) Varat darīt zināmu, ka piecpadsmitos un piecpadsmit minūtēs." Kaklā kamols. Maza pauze tā norīšanai, un seko vārdi: "Augstāk nav kur kāpt!"

Leoparda komanda

Tā savā grāmatā Ceļš nekad nebeidzas 1995. gada 14. maija pēcpusdienas notikumus Everestā apraksta ekspedīcijas vadītājs Teodors Ķirsis. Kopā ar Imantu Zaulu un Ilgvaru Paulu 1993. gada 10. oktobrī viņš uzkāpa arī latviešu pirmajā astoņtūkstošniekā Daulagiri (8167 m), atverot mums vārtus uz pasaules jumtu.

Tiesa, jau 1990. gada 13. maijā zemeslodes augstāko punktu sasniedza latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Trīs dienas vēlāk ASV dzimis latvietis Andris Lapkašs Everesta virsotnē atraisīja arī mātes šūto Latvijas karogu. Bet Teodors Ķirsis vienmēr uzsvēris: "Ir starpība, vai viens Sandis Ozoliņš izcili spēlē kādā NHL vienībā, vai arī panākumu gūst visa Latvijas komanda." Šā motīva vadīts, viņš organizēja nacionālās ekspedīcijas uz visu kontinentu augstākajām virsotnēm, kurās visās līdz 2001. gada janvārim Ķirsis pabija kopā ar savu uzticamo kalnu biedru kopš astoņdesmito gadu sākuma Imantu Zaulu.

Soli solī, precīzi ritmā... Abi sniega leopardi ik gadu pa ceļu, kas nekad nebeidzas, kaut kur kāpa augšup. 2003. gada pavasarī tika sasniegts Āfrikas otrs augstākais punkts Kenijas kalns (5199 m), bet ziemas sākumā Tedim līdzi uz Kuka jeb Aoraki virsotni (3754 m) Jaunzēlandē Imants netika.

2003. gada 9. decembrī Latvijas alpīnistiem lēca melna saule. Teodors Ķirsis, viņa meita Evija, Ilmārs Bernāns, kurš bija arī Everesta ekspedīcijas dalībnieks, un Aivars Prošenkovs pēc šīs virsotnes palika uz mūžīgā ceļa.

Ilgvara virsotnes

Ilgvars Pauls, kurš 1995. gada maijā bija spiests apstāties 300 metru zem planētas augstuma pola, savu augstkalnu karjeru veiksmīgi turpināja starptautiskās ekspedīcijās. 1996. gadā viņš sasniedza Čooiju (8201 m). Tajā pašā pavasarī šajā astoņtūkstošniekā uzkāpa arī Juris Osis, Rolands Laveiķis un Aivars Rutkis. Pauls nākamajā gadā pa Dienvidrietumu nogāzi uzkāpa Everestā, uz kuru Ķirša komandā viņš bija virzījies no otras – ziemeļu jeb Tibetas puses.

1998. gadā Ilgvars guva pat divas uzvaras, iekarojot Lodzi (8516 m) un Šišapangmu (8012 m). Sākoties jaunai tūkstošgadei, neatlaidīgais latvietis pievērsās Karakorumam, vispirms uzkāpjot Gašerbrumā II (8035 m), bet 2001. gadā arī Nanga Parbatā (8126 m). Paralēli viņš īstenoja arī savu visu kontinentu augstāko virsotņu programmu.

Sasniedzis to, ko spēj tikai retais alpīnists – pusi no visiem pasaules astoņtūkstošniekiem, Ilgvars Pauls diemžēl palika bez sava pastāvīgā sponsora atbalsta. Tagad viņš sekmīgi cīnās savā celtnieka profesijā, būdams uzņēmuma Skonto būve projektu vadītājs, un par virsotņu plāniem publiski neizsakās.

Elites zonā

Alpīnista karjera, šķiet, beigusies Andrim Lapkašam no Kolorādo, kurš, strādādams par augstkalnu gidu, Everestā pabijis pat trīs reizes (tikpat bieži viņš pierakstījies arī Čooiju). 2001. gada maijā atceļā no virsotnes, glābjot klientu, Lapkašs pārlaida nakti bez telts un guļammaisa absolūtā nāves zonā – retinātā gaisā un nežēlīgā aukstumā – tikai pāris simtus metru zem virsotnes. Parasti šādā situācijā nonākušie neizdzīvo. Andris izdzīvoja, tiesa, gūstot smagus apsaldējumus, kuru dēļ vēlāk nācās amputēt vairākus kāju pirkstus.

Bet Eds Viesturs jau vairākus gadus tiek uzskatīts par vienu no šo laiku dižākajiem alpīnistiem. Everestā vien viņš bijis piecas reizes. Šīs nedēļas sākumā Viesturs gaidīja labākus apstākļus pēdējā nometnē pirms Anapurnas virsotnes (8078 m). Tajā uzkāpjot, Eds Viesturs būs sasniedzis visus četrpadsmit pasaules astoņtūkstošniekus. Tādu vīru visā pasaulē nav vairāk par desmit...

Imants Zauls joprojām ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja galvenais inženieris un joprojām arī kāpj. Pērn viņš bijis Tatros... "Tie jau nav kalni!" nosmej Imants. "Mani kalni tagad ir šie!" viņš rāda Dundagas baznīcas torņa fotogrāfiju un piktojas: "Nav vairs kas palīdz. Vienam pašam tie orkāna sagāztie krusti jātaisno..." Bet klusībā viņš prāto par dīvaino Kuka kalnu tur tālajā Jaunzēlandē. Ja netika toreiz līdzi, tad jāaizbrauc tagad un vismaz plāksnīte jāpieliek, prāto joprojām ņiprais vīrs.

Kad nākamais latvietis kāps Everestā? Grūti pateikt. Vecā gvarde savu jau izdarījusi, jaunā sevi sāk tikai apzināties. Katrā ziņā ir jauni ļaudis, kam pilnībā saprotama Ilgvara Paula atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš tik neatlaidīgi kāpj augšup virsotnēs. Tāpēc, ka cita virziena nav.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu