Par Galīciju dēvētais Ļvovas apgabals, ja lūkojas kartē, ietiecas Centrāleiropā un ļoti atšķiras no pārējās valsts teritorijas. Te, protams, jaušams Polijas Republikas (Reče Pospolita) un Austroungārijas impērijas senais vēsturiskais mantojums. PSRS sastāvā Ukrainas rietumu daļa nokļuva pēc Otrā pasaules kara. Rietumukrainas centrs neapšaubāmi ir Ļvova, uz kuru visērtāk doties caur Poliju, tad nav vajadzīga Baltkrievijas tranzītvīza, turklāt no 1. maija Eiropas Savienības iedzīvotāji varēs iebraukt Ukrainā bez vīzas.

Oranži noskaņoti Rietumukrainā ir praktiski visi, ja nu vienīgi mazturīgākie lauku ļaudis ieņem neitrālu pozīciju un spriež, ka vēlēšanas sarīkotas ar mērķi sanaidot Ukrainas iedzīvotājus. Oranžās revolūcijas laikā caur Ļvovu un tālāk caur Poliju tika uzturēti sakari ar citām valstīm, risinātas pārrunas un saņemts atbalsts. Kā apliecinājumu tam, iebraucot Varšavā, redzu ukraiņu nacionālā dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekli, pie kura vēl aizvien vējā plīvo oranžas lentītes.

Ukraina sagaida viesmīlīgi

Austot gaismai, iebraucam sudrabaini piesnigušajā Ukrainā, aizputināti ceļi un pilsētās paralizēta satiksme. Ļvovā izkāpju pie dzelzceļa stacijas. Ir sestdiena, tāpēc ar vilcienu gribu aizbraukt līdz izslavētajai Rietumukrainas svētvietai – Počajevai. Šovasar no šejienes klostera iecerēts uz Latviju atvest Dievmātes ikonu, tāpēc gribu izjust gaisotni pie tās pašā Počajevā.

Doties ceļā viena izlēmu, lai varētu brīvi plānot un arī mainīt savu maršrutu, bet tas nozīmē, ka atšķirībā no organizētiem grupu braucieniem pašai jāmeklē naktsmājas un sabiedriskie transportlīdzekļi. Nožēloju, ka pirms brauciena nebija iespējas veltīt laiku, lai kaut nedaudz apgūtu ukraiņu valodu, jo ukraiņi šeit parasti atbild savā valodā. Viņi nejūt valodas barjeru ne ar poļiem, ne ar krieviem, savukārt cittautieši te itin ātri ielauzās ukraiņu movā (ukrainiski – valodā).

Dzelzceļa stacijas kasē prasu biļeti līdz Radivilai, piebilstot, ka tālāk gribēšu nokļūt Počajevā. No kasieres žiglā ukraiņu valodā teiktā iegaumēju tikai nelielu daļu. Taču ātri vien iepazīstu ukraiņu izpalīdzību. Redzot, ka pētu karti, kāda sieviete noprasa: "Ščo šukati?" (ukr. – ko meklējat?), un tūlīt seko runas plūdi (protams, ukrainiski) par autobusu maršrutiem man vajadzīgajā virzienā, pieminot arī savus tajā apvidū dzīvojošos radus. Jā, laikam jau tā ir, kā vēlāk lasu Ļvovas grāmatnīcā iegādātajā grāmatā "Počemu Ukraina ņe Rossija" (kr. val. – "Kāpēc Ukraina nav Krievija"): ukraini varot atpazīt, lai arī kurā pasaules malā viņš būtu un arī runātu teicamā krievu vai angļu valodā. Ukraiņi esot ļoti sabiedriski, atvērti, sirsnīgi, pacietīgi, emocionāli, pat naivi bērnišķīgi, uzticoties cilvēkiem. Vēl padomju armijā ukrainis kā nacionalitāte bijusi labākā rekomendācija, jo visi zināja, ka tāds kareivis ir ļoti strādīgs, saimniecisks, racionāls, taupīgs un izturīgs, bet skaudīgie un nenovīdīgie tos nicīgi saukāja par "haholiem". Ukrainis ir arī diezgan liels sapņotājs, augstu ideālu vārdā gatavs sevi upurēt, īpaši ja runa ir par brīvību un neatkarību.

Vilcienā kūsā dzīve

Par ukraiņu vaļsirdību un atsaucību atkal pārliecinos vilcienā. Blakus solā sēdošā sieviete grib izdibināt, no kurienes esmu un kurp braukšu. Neradusi manās stostīgajās atbildēs pietiekamu atsaucību, viņa pievēršas melnīgsnējai pusaudzei, kuras radu raksti, dzīvesstāsts un nākotnes sapņi drīz vien jau zināmi visiem.

Gaisotni vēl jestrāku padara patriotiskie vilcienu muzikanti, kuri dzied Ukrainas himnu un tautā populāras dziesmas. Arī zeltzobains karpatietis ar akordeonu un trīs šmulīgi puikas aizgūtnēm dzied par to, kā jāmīl Ukraina. Kad kolorīto ansambli nofotografēju, mazie puikas tūlīt piestāj ar cepuri. Iedodu pāris grivnas. Klāt pienāk arī pats akordeonists: lai par piemiņu viņiem atsūtot kādu bildi. Vīrs vienam no puikām prasa, lai nosauc adresi. Zēns izbrīnījies: mums taču nav tādas! Nacionālais dziesminieks apdomājas un diktē kādu adresi Aizkarpatos.

Radivilas stacijā pie mikroautobusa ar norādi "Počajeva" tūlīt saskrien prāvs cilvēku pulks. Šoferis visus skubina kāpt iekšā, izrauj no rokām lielākās somas un sasviež blakus sev kabīnē. Esam saspiedušies tā, ka gandrīz grūti ieelpot, taču visi priecīgi joko, ķiķina. Šoferis pa piesnigušo ceļu līču ločiem diezgan neprātīgā ātrumā veikli vada savu ar vorsalīnu iztapsēto metāla kasti – šeit esot viens no nabadzīgākajiem lauku rajoniem Rietumukrainā, taču pēc līdzbraucēju dzīvesprieka to nepateiksi.

Savrupā pasaule Počajevas kalnā

Ukraiņi ir ļoti reliģiozi, šī zeme bagāta ar senām klosteru tradīcijām, bet Rietumukrainā leģendārs klosteris ir Počajevā. Tas atrodas kalnā, ko ieskāvusi pilsētiņa, iedzīvotājiem te ir arī maize un darbs. Klosteris ir kā atsevišķa valstība ar savu sardzi, strādniekiem, virējām, bet viesnīca allaž pārpildīta ar neskaitāmiem svētceļotājiem.

Mūki šajā kalnā izcirstās alās apmetušies jau 13. gs. sākumā, atbēgot šurp, kad Kijevai uzbruka tatāri. Te reiz esot parādījusies Dievmāte un atstājusi akmenī savas pēdas nospiedumu. 16. gs. beigās mūku kopienai uzdāvināta Dievmātes ikona, pie kuras lūdzoties ļaudis aizvien vēl piedzīvo dziedināšanu un brīnumus.

Kādu laiku Počajevā darbojās poļu izveidots uniātu klosteris, bet vēlāk te atkal atgriezās pareizticīgie. Arī padomju gados klosteris bija izslavēts Rietumukrainas garīgais centrs, lai gan to centās iznīcināt. No 150 klosterbrāļiem sešdesmitajos gados palika vairs tikai divpadsmit. Tagad klosteris atjaunojas, te ir ap 200 mūku, paklausībnieku un sargu, mācās arī semināristi. Klosteris piedzīvojot arī sīvus uzbrukumus, bet pagājušā gada rudenī to pat gribējuši slēgt, kopā ar Kremeņecu pasludinot par vēsturisku arhitektūras rezervātu. Lēmumu tomēr izdevās apstrīdēt, vienojoties par šīs vietas un ēku nomu. Nosargāt Počajevas svētvietu pēdējos mēnešus pieteicies Melnās jūras kazaku pulks, kuri tautā izslavēti kā ļoti ticīgi un drosmīgi vīri. Ikdienā formās tērptie kazaki redzami, uzturot kārtību lielajā ļaužu plūsmā. Neskatoties uz to, ka klosterim juridiski te vairs nekas nepieder, visapkārt valda rosība, notiek intensīvi remontdarbi, viesnīcai izbūvēts vēl viens stāvs, lai varētu uzņemt vairāk svētceļnieku – būs vēl 400 gultas vietas.

Kad ierodos klostera viesnīcā, brīvu vietu praktiski nav. Žēlīgi ieminos, ka esmu no Latvijas, un saņemu kartīti ar istabas numuru. Astoņvietīgajā istabā sagaida draudzīgas ukrainietes no Čerkasiem. Viņas vismaz reizi gadā kolektīvi braucot uz Počajevu.

Klostera baznīcas pilnas gan svētceļniekiem, gan neskaitāmiem likteņa pabērniem: notupušies pie durvīm uz grīdas, citi sakņupuši kādā dievnama stūrī pie sava mantu maišeļa, kurā droši vien ir visa viņu iedzīve. Počajevas klostera mūku dziedājumi ir kas īpašs, pat fascinējošs. Skanot viņu varenajām balsīm, tirpas skrien, īpaši, kad no trim balkoniem sadziedas trīs kori, nobeigumā piedimdinot baznīcu visi kopā. Līdz prāta un sirds dziļumiem var aptvert senās baznīcas rituālu mistisko jēgu.

Visās trīs klostera baznīcās pēc kārtas no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā, izņemot pusdienlaiku, notiek dievkalpojumi, aizlūgumi. Viena no baznīcām izbūvēta klintī līdzās alai, kur 17. gs. lūdzies Počajevas igumens svētais Ījabs. Lai iekļūtu alā, jānoģērbj virsdrēbes un apavi. Ieeja alā ir kā neliela lūka, kas atrodas krūšu augstumā.

Pieeju, ieguļos tajā ar izstieptām rokām un bailēs sastingstu: priekšā aptuveni divus metrus dziļa, šaura bedre. Šādu neprašu droši vien daudz, tāpēc lejā stāv viens kārtībsargs. Viņš pamāca, kur atbalstīt rokas, lai varētu zem sevis pavilkt kājas un ar tām pa priekšu laisties pa eju lejup. Tas izrādās diezgan vienkārši. Alā deg svecīte, uz akmens nolikta maza ikoniņa. Grūti iedomāties, kā šeit svētais Ījabs dienām un naktīm lūdzies par Ukrainas un klostera neatkarību.

Trešajā ceturtajā dienā aptveru, cik tas ir grūti – no dienas dienā lūgties, tas prasa ārkārtīgi lielu garīgu slodzi, pacietību, disciplinētību un sevis nežēlošanu.

Klosterī esot divi vecajie, kuri spējot palīdzēt ļoti smagi slimiem cilvēkiem, arī apsēstajiem. Viesnīcā istabas biedrene klusi min, ka viņas astoņpadsmitgadīgais dēls pirms pieciem gadiem izvarots. Kopš šā pārdzīvojuma puisis nespēj naktīs gulēt, prāta aptumsuma brīžos plēš sevi ar nagiem līdz asinīm un grib padarīt galu. Gājuši pie psihiatra, dzēris antidepresantus un visādus nomierinošus medikamentus, taču visefektīvākais līdzeklis, izrādās, ir svētvietu apmeklēšana, pēc tam ilgu laiku jauneklis ir mierīgs un gaišāku skatu uz dzīvi.

Ieputinātās pilsētas un ciemi

Klosterī visiem tiek pajumte un kāds maizes kumoss, ir silti, kamēr Počajevas kalnu jau ceturto dienu ietinis necaurredzams putenis. Tīrot ceļus, tehnika esot iestrēgusi, satiksme slēgta. No Počajevas varēs izkļūt tikai pa vienu lielāko ceļu. Tas gan ir uz pretējo pusi no Ļvovas, bet nāksies braukt ar līkumu.

Ar mikroautobusu aizkļūstu līdz Kremeņecai, kas atrodas skaistā kalnainā apvidū. Tālāk iet autobuss uz Dubnu, bet tur jau drošāks transporta līdzeklis – vilciens. Dubnā kā jau katrā ciemā un pilsētā ielas malās redz maizes kioskus – iegādāju nelielu kukulīti un tuvējā gastronomā – Ukrainā ražota jogurta paciņu. Tās nu ir pusdienas – ukraiņu produkti ir ļoti garšīgi.

Vakarpusē iebraucu Ļvovā. Pilsētas centrā viesnīcas maksā līdz 100 – 120 USD par numuru, man tas ir par dārgu, tādēļ pēc kartes atrodu Politehnisko augstskolu, kuras kopmītnēs viens stāvs iekārtots kā viesnīca.

Pilsētas transports vēl nav atguvies no puteņa, tramvaji sastājušies garā rindā, trolejbusi un automašīnas nekust ne no vietas. Ļvovas centrs atrodas ieplakā, un uz nomaļo studentu ciematu ilgs ceļš kalnup. Kopmītnē administratore atplaukst, ieraugot Rīgas melno balzamu. Samaksa par vietu numuriņā, kurā ir trīs gultas, tikai 25 grivnas jeb divarpus lati. Vienu nakti man ir arī istabas kaimiņiene, kura stāsta, ka mamma jau ceturto gadu strādā Itālijā, tagad daudzi no Ukrainas braucot peļņā. Savukārt vienai no draudzenēm visa ģimene pārvākusies uz Čehiju. Sākumā aizbraucis tēvs, pamazām iekārtojies labi apmaksātā darbā, bet pagājušogad uz palikšanu aizbraukusi arī mamma un jaunākais brālis.

Ļvovas ikdiena

Nākamo dienu veltu Ļvovas apskatei. Nonāku tirgus laukumā. Īsti reizē, jo mani zābaki pēc lielās slodzes jau pusizjukuši, bet zinu, ka ukraiņi ražo ļoti kvalitatīvus, izskatīgus un diezgan lētus apavus.

Amatnieku tirdziņā bagātīgs tautas mākslas priekšmetu un suvenīru klāsts, īpatnēji klūgu, sloksnīšu pinumi, oriģinālas formas krēsli un lādītes. Uz galdiem saliktas raibu raibās koka un porcelāna olas: gan strīpainas, gan apgleznotas – pat ar ainavām un Kristus vai Dievmātes attēliem. Uzmanību piesaista keramikas krūzītes, šķīvji, svečturi, vāzes un amizantas figūriņas. Taču jo īpaši ukraiņi lepojas ar saviem traukiem no melnā māla, kura atradnes esot vienīgi Ukrainā pie Govoreckas.

Līdzās izteiksmīgām kara vālēm, Karpatiem raksturīgajiem spieķiem un savdabīgiem suvenīriem sarindotas košas matrjoškas, uz daudzām no tām var atpazīt pasaules dižvīru sejas. Pavisam citas, nacionālo varoņu sejas, vēlāk redzu dažāda lieluma plakātos, kas izlikti gar sienām grāmatnīcās līdzās kalendāriem, svētbildēm, lielformāta foto ar Ukrainas slavenajām pilīm un dabas skatiem, var iegādāt nacionālā dzejnieka Tarasa Ševčenko, neatkarības cīnītāja Stepana Banderas un tagadējā prezidenta Viktora Juščenko portretus.

Avīžu lappusēs

Ciemojos pie amata brāļiem laikraksta "Visokij zamok" redakcijā. Avīzes nosaukums tulkojumā nozīmē "Augstā pils" – tas ir kā nacionāls lepnums un vēstures liecība (Ļvovas centrā no 13. – 14. gs. vēl saglabājušās pilsdrupas). Laikraksts līdzīgi kā "Latvijas Avīze" iznāk katru dienu un ir ļoti lasīts ne tikai Ļvovas apgabalā, bet visā Ukrainas rietumu daļā līdz pat Kijevai. Vienreiz nedēļā, ceturtdienās, daļu tirāžas dublē krievu valodā: lai vecāka gadagājuma krievu tautības cilvēki (jaunie jau visi runājot ukrainiski) saprastu viņu nostāju par aktuālo Rietumukrainas dzīvē.

Redakcijā ceru arī kaut ko uzzināt par savas vecāsmātes dzimto ciematu. Visi rausta plecus: tādu ciematu un pat rajona centru, kas ierakstīts viņas dzimšanas apliecībā, nezina, pēdējos gados daudzviet mainīti nosaukumi un administratīvais sadalījums. Bet apgabala centra arhīvā gan jau ātri vien noskaidros.

Vietējās avīzes, protams, apraksta valsts kultūras dzīvi, bet galvenā uzmanība neapšaubāmi veltīta Ukrainas politiskajām aktualitātēm, kam dzīvo līdzi visa tauta. Krieviskajā avīzes eksemplārā lasu, ka gada sākumā no Ļvovas dzemdību nama gandrīz 100 jaundzimušie tika aizvesti adopcijai uz ASV, māmiņām paziņojot, ka mazulis dzimis priekšlaikus un nav izdzīvojis. Izmeklētāju aprindās tā pazīstama kā "bērnu lieta", kurā bija iesaistīti arī citi Ukrainas rajoni – nav zināms, kur palikuši aptuveni 370 bērni. Interesanti, ka kāda sieviete internetā ievietotajā Ginesa rekordista fotogrāfijā atpazinusi savu it kā mirušo dēlu. Toreiz, pirms vienpadsmit gadiem, māmiņa gaidījusi dvīnīšus. Kad pirmais puika jau piedzimis, viņa pēkšņi iemidzināta. Nākamajā rītā ārsts paziņojis, ka viens no dvīnīšiem miris, bet nav ļāvis apskatīt mirušo bērniņu. Vēlāk vīramāte gan teikusi, ka apglabātais mazulis nemaz nav bijis līdzīgs savam dvīņu brālim. Nesen vecākā meita atnesusi mājās rajona avīzi ar interneta foto, kur redzams 11 gadus vecais Džonatans no Oregonas štata, kurš uzstādījis Ginesa rekordu, pie sejas bez roku palīdzības 5 sekundes noturot septiņas tējkarotes. Lai arī karotītes daļēji aizklājušas zēna seju, māte pamanījusi lielo līdzību ar savu puiku. Ģimene tagad mēģina noskaidrot, vai mazais zēns no ASV tiešām varētu būt mīklaini pazudušais dvīņubrālis.

Uz Karpatu piekāji

Braucot no Ļvovas uz dienvidiem, ainava kļūst aizvien kalnaināka, arī ēku arhitektūra oriģinālāka. Spriežot pēc ceļmalām un glīti sakoptajām sētām, ukraiņi ir kārtīgi, saimnieciski un taupīgi. Ukraiņi savās mājās mūrē oriģinālas krāsniņas, kas apvienotas ar sildmūrīti un plīti, – uz tās vāra izslavēto ukraiņu boršču.

Uz Karpatiem dodas aizvien vairāk atpūtnieku, šurp vilina zaļais tūrisms: gleznainie kalni, zirgu izjādes, turklāt Aizkarpatos audzējot vīnogas. Ceļojumu firmas aicina kalnu tūristus, kā arī nobraucienos pa krāčainajām kalnu upēm: Čeremošu, Dņestru, Bugu. Un vēl ziemas prieki Karpatos, kur tagad attīstās slēpošanas bāzes! Lietuvas slēpotāji tās jau esot iecienījuši un novērtējuši.

Pie Truskavecas klīnikas bērniem

Viena no Ļvovas apgabala un Latvijas sadarbības iespējām varētu skart medicīnu, jo Truskavecā atrodas starptautiska rehabilitācijas klīnika, kur palīdz bērniem ar neirocerebrālo paralīzi. Sarunas vismaz jau aizsāktas, jo pie mums ir ļoti daudz slimu bērnu, kuriem ukraiņu ārstu pieredze varētu noderēt.

Es pati bērnībā esmu ārstējusies Truskavecā. Toreiz gan tādas klīnikas vēl nebija, taču dziednieciskie minerālūdeņi sen bija izslavēti. Atceros, ka "Naftusjas" minerālūdeņi bija jādzer noteiktās stundās (tie ļoti labi palīdz pret kuņģa un aknu vainām, nierakmeņiem), procedūrās ietilpa ozokerīta apliekamie. Veselība tiešām uzlabojās, un mamma adīja cepures un šalles, lai tās pārdotu vietējā tirdziņā un nopelnītu naudu sanatorijas ceļazīmes pagarināšanai.

Kūrortpilsētā Truskavecā iedzīvotāju skaits nu jau sniedzas pāri 30 tūkstošiem. Pēdējos gados šeit brauc gan uz minerālūdeņu kūrēm, gan arī uz rehabilitācijas klīniku, turklāt ne tikai no Ukrainas, Krievijas, Moldovas, bet arī no Vācijas, Austrijas, Šveices un pat no Amerikas. Slimajiem bērniem un pacientiem pēc mugurkaula un galvas traumām šeit ir speciālas vingrošanas, masāžas, procedūras ar bišu vaska – parafīna sildošiem apliekamiem, te ir iespējas mācīties staigāt uz slīdceliņa. Bijis pat gadījums, kas iegājis medicīnas vēsturē: 42 gadus vecs slimnieks ar šādu diagnozi pirmoreiz savā mūžā piecēlies no ratiņkrēsla un gājis…

Galvenais ārsts un klīnikas dibinātājs neirologs Vladimirs Kozjavkins par savu radīto rehabilitācijas sistēmu saņēmis pat Ukrainas varoņa goda nosaukumu. Un jāteic, ne velti. Viņa sirsnīgās rūpes izjūt katrs mazais un lielais pacients, ar viņa rokām veiktā manuālā terapija ir tik iedarbīga, ka atveseļošanās ir acīm redzama. Uzzinot par slaveno ārstu, šurp atvesti arī divi bērni no Daugavpils. Viņu māmiņas patiesi priecājas par atmosfēru klīnikā un novērtē mediķu profesionalitāti. Vienīgi seko skumja piebilde, ka Latvijā šādi slimiem bērniem maz palīdz, tik ļoti vajadzētu rast iespēju viņus sūtīt šurp vai veidot līdzīgu klīniku pie mums.

Ar cerību, ka nākotnē tas izdosies, šoreiz atvados no Ukrainas.

Uzziņai

Ļvovu dēvē par "Eiropas pērli" – muzeju zem atklātām debesīm. Tās vecpilsēta kā vēsturisks arhitektūras ansamblis iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Ļvovas apgabals atrodas Ukrainas rietumu daļā, kopējā robeža ar Poliju ir 280 km. Šis apgabals ar 21 800 km2 platībā aizņem 3,6% no kopējās Ukrainas teritorijas un te dzīvo 2,7 miljoni (5,4%) Ukrainas iedzīvotāju.

Tūristu skaits Ļvovas apgabalā ir ceturtais lielākais Ukrainā tūlīt pēc Krimas, Odesas un Kijevas. Te ir vēsturiskas pilis un baznīcas, bagāti nacionālie dabas parki un rezervāti, kā arī Karpatu kalni ar dažādām atpūtas iespējām.

Ļvovas apgabala 127 sanatorijas un kūrortpilsētas piedāvā vairāk nekā 200 minerālūdeņu avotu un ārstniecisko dūņu procedūras.

Ukrainas grivna atbilst mūsu 10 santīmiem, bet sīkākas naudas vienības ir kapeikas.

Arī Latvija sāk investēt Ukrainā – Ļvovas apgabalā ar mūsu uzņēmēju kapitāla atbalstu izveidotas deviņas firmas.