Malaizijas mediķi brīvprātīgi devās palīgā uz cietušajiem rajoniem. Valdība uzņēmās iniciatīvu, sarīkojot reģiona vadītāju sanāksmi, lai sāktu veidot cunami agrīnās brīdināšanas sistēmu. Vienlaikus dzīve valstī neapstājās un tūrisma industrija funkcionēja parastajā ritmā. Malajieši teica, ka tā arī ir vislabākā atbilde uz dabas izraisīto postu. Tas nozīmē, ka arī manus ceļojuma plānus cunami neiespaidoja.

Jau no lidmašīnas augstumiem redzams, ka samērā nelielā Dienvidaustrumu Āzijas valsts Malaizija ir industriāli attīstīta zeme, kaut parasti tā vairāk saistās ar tūrismu un atpūtu saulainās pludmalēs. Malaizijas kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir apmēram tāds pats kā Latvijā, bet, tā kā iedzīvotāju kopējais skaits ir 23 miljoni, tad Malaizijas iespējas investēt infrastruktūrā ir desmit reizes lielākas nekā mums. Tāpēc visā valstī ir lielisks ceļu tīkls, modernas lidostas un viesnīcas, kas dod stipru pamatu tūrisma industrijas attīstībai. Bet tūrisms tomēr ieņem tikai kādu sesto vietu Malaizijas ekonomikā, pirmajās vietās ir kaučuka un palmu eļļas ieguve, vieglā rūpniecība, elektronikas ražošana, kokapstrāde un naftas ieguve. Malaizija pat ražo savas automašīnas "Proton" pāri par pusmiljonu gadā. Pamatā vietējam tirgum, kur tās sekmīgi konkurē ar japāņu un ASV automašīnām zemākas cenas dēļ. "Protonu" dizains, konstrukcija un kvalitāte ir ļoti pieņemama, varbūt vienīgi amortizatori varētu būt nedaudz mīkstāki. Vispār Malaizijā viens auto ir uz četriem cilvēkiem, kamēr kaimiņos Taizemē un Indonēzijā uz trīsdesmit. Tas raksturo Malaizijas samērā augsto labklājības līmeni, līdz ar to arī preču un pakalpojumu cenas ir augstākas nekā citur Dienvidaustrumu Āzijā. Bet tūristiem šeit ir lielas izvēles iespējas atbilstoši maciņa biezumam – labi paēst var gan par vienu latu (lēta indiešu ieskrietuve), gan septiņiem (kārtīgs restorāns). Līdzīgi ir ar viesnīcām. Tūristi, kas ceļo pa visu Āziju mēnešiem ilgi, izvēlas ļoti lētas viesnīcas ar minimālu komfortu par 5 – 8 latiem. Dzīvošanas lētums ļauj aukstuma nogurdinātajiem ziemeļniekiem šeit pavadīt ne tikai īsas gadu mijas brīvdienas, bet pat visus garos ziemas mēnešus pārlaist siltajā Āzijā. Sultāna cienīgi pieczvaigžņu apartamenti Malaizijā nemaksās vairāk par 80 – 100 latiem. Salīdzinājumam – Londonā bez 50 – 70 latiem jūs netiksiet iekšā pat šaurā viduslaiku būcenī ar čīkstošu grīdu.

Malaizijā ne tikai klimats ir silts augu gadu (temperatūra ap plus 25 – 30 grādiem un augstāka), bet arī cilvēki. Šeit jūs nonākat tādā kā mīlīgo zaķu valstībā, kur visi ir smaidīgi un laimīgi. It īpaši pamatiedzīvotāji malajieši (58% no visiem iedzīvotājiem), kuri vienmēr ir atklāti un bezrūpīgi kā bērni. Nedaudz rezervētāki ir ķīnieši (24%), kas ir tradicionāli aktīvāki tirdzniecībā un biznesā. Vēl šajā tautu kokteilī savu vietu ieņem indieši (8%) un pārējās tautības. Nekādi etniskie konflikti vai pat sasprindzinājums nerodas. Visi bērni mācās savās nacionālajās skolās (malajiešu, ķīniešu un indiešu), bet universitātēs mācības ir tikai malajiešu valodā un par pilsoni var kļūt, tikai zinot malajiešu valodu. Universitātēs budžeta vietām pastāv nacionālās kvotas, kas dod priekšroku pamatnācijai. Malajietis tur var tikt iekšā pat ar viduvējām sekmēm, kamēr ar izcilību skolu beidzis ķīnietis var palikt ārpusē. Tāpēc ķīnieši dodas studēt uz sev etniski tuvo Singapūru, Honkongu un Taivānu. Neskatoties uz šādu acīm redzamu diskrimināciju, visi respektē pamatnāciju un tās tiesības dominēt savā zemē. Politikā viennozīmīgi toni nosaka malajieši, kaut gan ir arī ministri ķīnieši un indieši. Līdzīga tolerance valda arī reliģiskajā sfērā. Valdošā reliģija ir islāms un malajiešu vairākums ir musulmaņi. Ķīnieši, protams, ir budisti un indieši – hinduisti. Tāpēc malajiešu meitenes staigā lakatiņos, kas gan netraucē viņām apburoši smaidīt. Ja, piemēram, ķīnietis grib apprecēt musulmaņu meiteni, tad viņam jāpāriet islāma ticībā un viņa vārdam tiek pievienots "Abdullah". Formāli valstī valda islāma likumi un neprecējušās meitenes nedrīkst vienas atrasties puiša sabiedrībā. Tomēr praksē jūtams, ka tas netiek strikti ievērots. Bet nevajadzētu jokot ar citu Malaizijas likumu – nāvessodu par narkotiku tirdzniecību. Šāds bargs brīdinājums ir iespiests jau uz imigrācijas kartēm, ierodoties Malaizijas galvaspilsētas Kualalumpuras lidostā. Līdzīga bardzība pret narkotirgoņiem pastāv arī Singapūrā un Brunejā. Par narkotiku vienkāršu lietošanu "personiskām vajadzībām" tiek piespriesti cietumsodi. Vēl turpinot par Malaizijā valdošo islāma reliģiju, varat būt mierīgi – ne eiropieši, ne amerikāņi neizjutīs pret sevi vērstu nekādu reliģisko spiedienu. Pat islāma citadelē Brunejā droši varat staigāt šortos un tajos ierasties pat ekskursijā mošejā – jums vienkārši izsniegs halātiņu, lai ievērotu musulmaņu ģērbšanās etiķeti. Turklāt Malaizijas Borneo salas provincēs Saravakā un Sabahā valdošā reliģija ir kristietība.

Teorētiski labākais laiks Malaizijas ceļojumam ir no aprīļa līdz septembrim. Ja jūsu mērķis nav vienīgi zvilnēšana pludmalē, tad Malaizijā var normāli ceļot arī decembra beigās – janvārī, kad šeit valda ziemeļaustrumu musons, kas no Klusā okeāna nes smagus lietus mākoņus un ciklonus. Jā, lietus uzlīs, brīžiem pat stipri. Bet būs arī pietiekami saulainas dienas, kad varēs stundām sauļoties un peldēties. It īpaši Borneo salas provincēs atšķirība starp sezonām ir neliela un laiks cauru gadu pieturas apmēram vienāds. Milzīga priekšrocība, ceļojot lietus sezonā, ir minimālais tūristu daudzums valsts populārākajās vietās. Piemēram, bruņurupuču salā Selinganā (netālu no Sandakanas pilsētas Sabahas provincē) visas vietas šogad jūlijā – augustā ir jau rezervētas, bet es tur tiku iekšā uzreiz, vienkārši piesakoties gidam Sandakanas lidostā. Arī dabūt vietas lidmašīnās var praktiski bez aizķeršanās, atnākot uz jūs interesējošo reisu gluži kā uz autobusa pieturu. Viesnīcas arī nav pārslogotas. Tas viss ir svarīgi, ja vēlaties kā es šo zemi apceļot 19 dienās, kas tam ir ļoti īss laiks.

Dubļainā upju sateka

Tieši to tulkojumā nozīmē Malaizijas galvaspilsētas Kualalumpuras skanīgais nosaukums. Tagadējā ultramodernā Āzijas metropole, kurā dzīvo pusotra miljona cilvēku, sāka veidoties 1857. gadā divu duļķainu upīšu satekā kā alvas raktuves. Alva un tirdzniecība deva spēcīgu pamatu pilsētas ekonomiskajai augšupejai. Savukārt britu kolonizatoru tālredzība, veltot pūles pārdomāta pilsētas attīstības plāna izstrādei, radīja ērtu un harmonisku mūsdienu lielpilsētu. Kaut arī debesskrāpju Kualalumpurā netrūkst, nekur nav jūtams, ka atrodies akmens džungļos. Augstceltnes nav tik ļoti sablīvētas kā Ņujorkā, un pa vidu ir plaša zaļā zona. Lēzenos pakalnos izsvaidītā pilsēta vienlaikus ir samērā kompakta, it īpaši vēsturiskā daļa, un ļauj visu mierīgi apskatīt, ejot kājām. Protams, ir iespējamas ekskursijas, braucot vaļējā tūristu autobusā uz jumta.

Pamostos saulainā 24. decembra rītā "Corus Hotel" viesnīcā (40 lati par nakti) 10 minūšu gājiena attālumā no pasaules augstākajiem dvīņu torņiem "Petronas Towers" (452 metrus augsti). Aiz loga abi milzu torņi šķiet kā ar roku aizsniedzami. Lai ieraudzītu smailes, ir jāpieliecas līdz grīdai. Pasaules augstākā celtne šobrīd atrodas Taipejā, Taivānā (508 m). Bet arī to drīz pārspēs plānotais Ņujorkas jaunais pasaules tirdzniecības centrs (541 m). Eju ārā sasildīties. Jā, siltajā Āzijā var nosalt, ja jūsu viesnīcas numurā trāpās pārāk nikni strādājošs gaisa kondicionieris, kuru turklāt nevar regulēt. Tas pats attiecas uz transportu, piemēram, taksometriem, kad vadītājam jālūdz, lai beidzot taču izslēdz to saldētāju! Gribu uzreiz braukt augšā Petronas torņu 146 metrus augstajā "Skybridge" (debesu tilts), kas savieno abus torņus.

Taču desmitos no rīta esmu ieradies nedaudz par vēlu – šodien 1500 apmeklētāju dienas limits ir jau izsmelts. Nekāda iepriekšējās pierakstīšanās sistēma te nepastāv, tikai fiziskā rinda. Arī biļešu nav, jo apmeklējums ir par brīvu. Varu iedomāties, kas te notiek vasarā lielā tūristu pieplūduma laikā. Neuzbraukt "Skybridge" ir tas pats, kas Parīzē neuzbraukt Eifeļa tornī.

Kualalumpuras vēsturiskā sirds ir Džemekas jeb Piektdienas mošeja uz nelielas pussalas vietā, kur satek abas jau pieminētās brūni duļķainās upītes Kelanga un Gombeka. Pati mošeja nav pārāk uzkrītoša – aiz kokiem aizslēpusies pazema ēka, iekšā bariem plūst lūdzēji. Visi novelk apavus un cītīgi mazgā kājas, rokas un seju speciālos baseinos ar krāniem, pirms iet iekšā lūgšanu zālē. No minareta skaļruņiem uzbudinātā balsī plūst sprediķis malajiešu valodā. Ir tieši viena no piecām musulmaņu dienas lūgšanu reizēm. Skaitlis pieci islāma reliģijā simbolizē piecus islāma baušļus – 1) ir tikai viens dievs Allāhs un viņa pravietis Muhameds, 2) piecreiz dienā lūgties, 3) dot žēlastības dāvanas, 4) gavēt no saules lēkta līdz rietam Ramadāna laikā, 5) veikt svētceļojumu uz Meku.

Daži apgalvo, ka ir vēl sestais bauslis – cīņa pret neticīgajiem jeb džihāds. Skaitlis pieci atspoguļojas arī arhitektūrā. Piemēram, Petronas torņiem ir piecas galvenās sekcijas. Kāpēc Malaizijas pamatiedzīvotāji, dzīvespriecīgie dabas bērni malajieši, kuriem drīzāk piestāvētu hinduisma bezrūpība, tik nopietni pārņēma islāma reliģiju? Vienīgie islāma nesēji šajā Āzijas reģionā bija tirgoņi no Indijas dienvidiem, paši arābi te nekad lielā skaitā neieradās. Islāma sludinātie vienkāršie principi par visu cilvēku vienlīdzību un cilvēka likteņa pakļāvību Allāha gribai ideāli atbilda malajiešu cilšu sadzīvei, kurā visi dzīvoja kopā kā vienlīdzīgi un visā dalījās. Malajiešu uztverei hinduisms ar tā daudzajiem dieviem un kastu sistēmu nebija pietiekami pievilcīgs, budisma filozofiskie dziļumi pārāk sarežģīti, kristietība pēc portugāļu iebrukuma galīgi diskreditēta. Tādējādi šodien Malaizija un kaimiņu Indonēzija – valstis, kas ģeogrāfiski atrodas tālu no arābu apdzīvotajiem Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem, – ir vienas no lielākajām musulmaņu zemēm pasaulē. Valda islāma likumi jeb šariats, pastāv islāma tiesas (domātas tikai musulmaņiem), meitenes un sievietes staigā lakatiņos, visur redzamas mošejas un minareti, cilvēkiem ir izteikti arābu vārdi. Tomēr islāms Malaizijā pastāv daudz maigākā formā nekā arābu zemēs. Piemēram, sievietes netiek diskriminētas un neaizklāj seju ar parandžām. Valdība arī gadā, lai valsts būtu droša no jebkādām islāma ekstrēmisma izpausmēm.

Kilometra rādiusā ap Piektdienas mošeju kā ap kodolu plešas Kualalumpuras un visas Malaizijas kultūras un reliģijas tolerantā daudzveidība – Mazā Indija, Chinatown, Koloniālais kvartāls. Pasper soli un no Indijas esi ieradies Ķīnā, vēl solis un jau vīd Britānijas aizgājušo laiku spožums, vēl pēc soļa atkal klāt islāma arhitektūra, nākamais — atpakaļ modernajā biroju un lielveikalu pasaulē. Turklāt Mazajā Indijā viss patiešām ir kā Indijā – sievietes staigā krāsainos sari, vīri sikhu galvassegās turbānos. Skan hindu valoda, kioskos pārdod indiešiem domātas avīzes un arī daudzi uzraksti uz māju sienām ir hindu. Uz ietves ielas malā pat guļ kāds netīri melns segā ietinies sadhu – tā Indijā sauc cilvēkus, kas pilnībā aizgājuši savā iekšējā gara pasaulē un pārtiek no apkārtējo pasniegtām žēlastības dāvanām.

Orientēties pilsētā var arī pēc ožas. No ķīniešu zivju restorānu smakām līdz karija mērču kairinošajām smaržām indiešu ēstuvēs. Papilnam ir arī eiropiešu un japāņu restorāni. Dažādajām reliģijām domātie tempļi parasti ir noslēpušies vecpilsētas ieliņu labirintā. Arī pēc izmēriem tie ir pavisam nelieli, ja precīzi nezināsiet, kur meklēt, varat paskriet garām.

Ja esat indiešu pasaules cienītājs, noteikti apmeklēsiet Šrimahamariamanas templi, kas faktiski atrodas Chinatown. Bet pārāk nesacerieties, jo, kā jau minēju, Malaizijā esošie budistu un hinduistu tempļi un musulmaņu mošejas ir samērā pieticīgas, salīdzinot ar tempļiem Ķīnā, Indijā un grandiozajām mošejām arābu zemēs. Toties diezgan iespaidīgas var būt dažādas reliģiskās ceremonijas un svētki. Piemēram, Šrimahamariamanas templī katru gadu janvārī – februārī notiek tā saucamais Taipusamas festivāls (vieni no neskaitāmajiem hinduistu reliģiskajiem svētkiem), kad vairāki desmiti tūkstoši cilvēku krāšņā procesijā no tempļa dodas uz Kualalumpuras pievārtē esošajām Batu alām, kuru milzu velvēs arī ir iebūvēti tempļi. Procesijas "nagla" ir jauneklīgajam dievam Murga veltītu ziedojuma trauku (kavadi) nešana gan par pagātnes uzvarām, gan par mūsdienās piepildītiem dažādiem tīri sadzīviskiem lūgumiem. Izcilākie fanātiķi šos traukus velk aiz virvēm ar āķiem galos, kas iecirsti miesā uz muguras. Citi savu pateicību dieviem izrāda, izdurot cauri vaigiem vai mēlei metāla iesmus, kas simbolizē Šivas savulaik dāvāto zobenu. Šis vārds tiek nepārtraukti skandēts arī procesijas laikā. Daži kailām pēdām staigā pa zobena asmeni. Asiņainās izdarības savulaik radušās Indijā, Tamilnadas štatā, kur tās tagad ir aizliegtas.

Ķīniešu kvartāls ir gājēju kustībai norobežotas un ar jumtu pārsegtas ielas, kurās blīvi izvietojušās tirgotavas un ēstuves. Neko nopietnu te nenopirksiet, bet varat uzdurties kādam interesantam suvenīram – batikas auduma somiņai, maskai vai koka dieviņam no Borneo salas.

Atslodzei no iespaidiem varat nobaudīt kafijas pupiņās ceptus kastaņus par dažiem ringitiem (Malaizijas naudas vienība, viens lats ir apmēram 7 – 8 ringiti) vai svaigi spiestu kokosa sulu. Faktiski to nespiež, bet pasniedz jums lielu kokosriekstu ar nocirstu galu. Klāt iedod plastmasas salmiņu sulas sūkšanai un galda nazi, lai skrubinātu kokosrieksta balto "gaļu" iekšpusē. Vīnu un alu var dabūt neierobežotos daudzumos un sortimentā visur un vienmēr. Atšķirībā no Brunejas sultanāta, kur izslāpušie ārvalstu biznesmeņi un viesstrādnieki šņabi var dabūt vienīgi pagrīdes konspiratīvajos dzīvokļos. Malaizija pat ražo savu "Tiger" alu. Savukārt Borneo salā dzer rīsu degvīnu – pēc garšas kaut kas līdzīgs japāņu sakē.

Manuprāt, skaistākā Kualalumpuras ēka ir 1897. gadā celtā Britu koloniālās administrācijas mītne Merdekas laukumā, tagad tiesu nams. Viktorijas laika un mauru arhitektūras stilā būvētā celtne bieži ir redzama uz Malaizijas pastkartītēm. Britu kolonizatori nāca kā centīgi investori, būvējot skaistas, detaļās perfekti noslīpētas ēkas, kas simbolizēja Rietumu vērtības un biznesa garu. Vietējie skatījās un mācījās. Tas viss noderēja, kad 1957. gadā tepat Merdekas laukuma zaļajā zālienā, kur briti parasti spēlēja kriketu, Apvienotās Karalistes karogs tika nolaists uz visiem laikiem un malaizieši sāka veidot paši savu neatkarīgu valsti. Tagad te slejas garākais karoga masts pasaulē (100 metri) ar Malaizijas karogu, kas stipri līdzīgs ASV karogam. Tikai štatu zvaigznīšu vietā ir dzeltens musulmaņu pusmēness un saulīte. Kad savelkas pēcpusdienas lietus mākoņi, ir īstais laiks braukt augšā 421 metru augstajā Kualalumpuras televīzijas tornī. No platformas 276 metru augstumā paveras plašs skats uz moderno pilsētu, nesalīdzināmi pārāks par to, ko var vērot no Petronas torņiem. Ja paveiksies, varat izbaudīt negaisu ar lietu un zibeņiem, atrodoties platformā vai rotējošā restorānā turpat vienu stāvu augstāk. Interesanti, ka TV tornis, kaut arī ir īsāks par Petronas dvīņu torņiem, tomēr atrodas augstāk par tiem, jo ir uzbūvēts pakalnā. Pusdienot rotējošajā restorānā man neizdevās, jo visas vietas bija jau rezervētas gaidāmajām Ziemassvētku vakariņām. Tomēr lejā torņa foajē ir lielisks indiešu restorāns, kur var paēst par 7 latiem.

Kad pusstundu ilgais pēcpusdienas musonu lietus ir garām, var mierīgi turpināt pilsētas apskati. No TV torņa pakājes pavisam netālu ir tā saucamais "Zelta trīsstūris", kur atrodas Kualalumpuras izklaides vietas – dažādi modīgi restorāni, naktsklubi un ķīniešu viesnīcās izvietoti masāžas saloni. Neuzkrītoši tipi grūž saujās reklāmas lapiņas, kurās tiek piedāvāts "serviss ar jaunavu". Bet tomēr pāri visam valda tuvojošies Ziemassvētki. Kad iestājas tumsa, notiek neticamais – visas "Zelta trīsstūra" galvenās ielas ir pilnas ar jauniešiem sarkanās Ziemassvētku vecīša micēs, skan zvaniņi. Un tas notiek musulmaņu valstī! Vienlaikus notiek aktīva tirdzniecība ar dažādiem suvenīrkrāmiem, bet tomēr patīkami.

Zaļajos tējas pakalnos un džungļos

Ziemassvētku rīts 25. decembrī sākas agri. Vispirms izpildu jebkura Malaizijas ceļojuma obligāto punktu – pēc stundu ilgas stāvēšanas rindā beidzot uzbraucu augšā Petronas torņu "Skybridge". Salīdzinot ar vakardienas no TV torņa vērotajām negaisa panorāmām virs Kualalumpuras, šodien iespaida galīgi nekāda. Visapkārt rīta saules apspīdēta dūmaka, redzēt neko prātīgu nevar, vairākums tūristu samiegojušies pēc Ziemassvētku vakara ballēšanās. Par laimi, "Skybridge" apmeklējums ilgst tikai 10 minūtes, pēc tam visus nosūta ar liftu lejā un ierodas nākamā grupa. Esmu sarunājis taksometra vadītāju Ongu, pēc tautības ķīnieti, ka viņš mani par 50 latiem vedīs uz Kameronas augstienēm, bet pa ceļam mēs vēl piestāsim apskatīt jau pieminētās Batu alas tepat Kualalumpuras nomalē esošajās klintīs. Domāju, ka tā ir saprātīga cena par apmēram 200 km garo ceļu, no kura pēdējais posms ved pa kalnu serpentīnu. Ongs ne pārāk labi runā angliski, tomēr brauciena laikā cenšos no viņa izspiest informāciju.

Kādas Malaizijā ir algas? Kvalificēts strādnieks celtniecībā saņem ap 300 latiem, sekretāre birojā 150, inženieris vai ārsts krietni vairāk – ap 1300 latiem. Lūk, ar tādām aldziņām ir uzcelta lieliska valsts, kurā visi jūtas laimīgi. Tiesa, malajieši sevi arī pārāk nenomoka. Dienā strādā strikti astoņas stundas un pensijā iet no 56 gadiem. Smagos darbus laipni atvēl miljoniem legālo un nelegālo strādnieku no Indonēzijas un Filipīnām, kas par 3 – 5 latiem dienā raujas tējas plantācijās un ceļu būvdarbos. Vai Ongs kā ķīnietis nejūt nekādu diskrimināciju no pamatnācijas malajiešu puses? Nē, ķīnieši samierinājušies, ka malajieši politisko varu stingri tur savās rokās. Arī biznesā, kur agrāk viennozīmīgi valdīja ķīnieši, tagad ir ieplūduši daudzi malajieši un indieši un kļuvuši ļoti bagāti.

Batu alas ar tajās izbūvētajiem tempļiem ir indiešu svarīgākā svētvieta Malaizijā. Uz turieni nepārtraukti plūst apmeklētāju un tūristu straume. Daži nes uz galvas slēgtus ziedojuma traukus. Bet piesargieties ņemt līdzi kaut ko ēdamu. Pa alām un cilvēku galvām nepārtraukti skraida mazi pērtiķīši, un, ja tie jutīs ko ēdamu, jūs neizbēgami kļūsiet par viņu kārtējā uzbrukuma upuri, pat ja jums rokās būs tikai tukša kolas bundžiņa. Kāpiens beidzas alas dziļumā, kur necilai nojumei līdzīgā templī līdz jostas vietai kails priesteris patlaban izdala svētību. Jūtams, ka vietējiem indiešiem tas ir saviļņojošs brīdis. Mani gan vairāk piesaista turpat malā stāvošs zēns ar pusotru metru garu pitonu kaklā. Par nelielu samaksu ir iespējams ar to nofotografēties. Esiet droši, pitons ir pavisam mīļš un mierīgs, āda maiga un sausa.

Pa lielisko Kualalumpuras – Ipohas maksas autostrādi drāžamies beidzot uz Kameronas augstienēm. Brauciens aizņem četras stundas, ieskaitot ceļmalas kafijas pauzi, jo pēdējā posmā no Tapahas līdz Tanaha Ratai daudz līkumojam pa kalniem. Šeit ceļa malā uzduramies Malaizijas pašu agrāko pamatiedzīvotāju Orangasli ciematam. Par spīti Malaizijas augstajam attīstības līmenim Orangasli turpina saglabāt savu tradicionālo dzīvesveidu džungļos no koku mizas būvētās mājiņās uz pāļiem. Visā valstī viņu palicis ap 100 tūkstošiem, un, industriālajai koku izciršanai turpinoties, arvien vairāk samazinās viņu dzīves telpa. Redzot, ka gribam apskatīties ciematiņu un mājas, kāds vecāks Orangasli kungs aicina mūs abus ar Ongu pie sevis iekšā. Taču no koka mizas pītā būdas grīda man šķiet tik nedroša, ka par spīti Onga un vecā kunga iedrošinājumiem es tā arī nesadūšojos spert kāju istabā. Tikai pa durvīm apskatījāmies saimniecību. Pašā istabas vidū – ugunskurs! Šitajā sērkociņu kastītē! Bet nekas, vecais mierīgi piepīpē no kvēlojošās ogles un lūdz mums 3 ringitus (40 santīmus), jo labi sen jau neesot neko ēdis. Dodam desmit.

Kamēr aizbraucam līdz Tanaha Ratai, spēcīgi nolīst pēcpusdienas musons. Gāž kādu pusstundu, bet, iebraucot Kameronas augstieņu galvenajā pilsētiņā, pilnībā pārstāj. Apmetos "Hill View Inn" viesnīcā par 20 latiem. Mani piesaista dārzam līdzīgā apkārtne un viesnīcas atrašanās pilsētas nomalē, prom no centra kņadas. Numurs izrādās tomēr visai pieticīgs, protams, neapsildāms, gultas segas pavisam plānas, un tas ļoti atspēlējas naktī, kad piedzīvoju drūmāko salšanu pēdējo gadu laikā. Un tas siltajā Āzijā! Lieta tā, ka Tanaha Rata atrodas gandrīz divu kilometru augstumā un naktīs temperatūra nokrīt līdz plus 10 grādiem. Tāpēc mans padoms būtu šeit dzīvot dārgākā viesnīcā, iespējams, pat ar apkuri vai kondicionieri, kuru var ieslēgt sildīšanas režīmā. Ja līdzekļi atļauj un gribas izbaudīt īstu britu koloniālā laikmeta atmosfēru, var apmesties ārpus pilsētas "Ye Olde Smokehouse" vai "Bala"s Holiday Chalets" viesnīcās par 80 latiem. Var arī šeit atbraukt vienkārši iedzert aliņu, sēžot pie kamīna. Kad es te ierados vakariņās, pie "Smokehouse" bija piebraukusi grupiņa malaiziešu mototūristu un ilgi fotografējās. Jauni, draudzīgi čaļi. Palūdza arī mani pie sevis papozēt uz motocikla. Prasu, kāpēc šie nebrauc ar "Harley Davidson". Puiši pasmaida par manu jautājumu un noplāta rokas, tādiem rīkiem naudas vēl nepietiekot.

Pēc aukstās nakts ataust saulains 26. decembra rīts. Diena, kas diemžēl ieies cilvēces vēsturē kā traģiskākā cunami katastrofa. Kameronas augstienes ir galvenais tējas audzēšanas reģions Malaizijā, kur to 1929. gadā ieveda brits Džons Rasels. Tējai ir nepieciešami noteikti klimatiskie apstākļi – pietiekams mitrums, daudz saules un atrašanās augstienēs. Vietējie apstākļi tam ideāli atbilda un tāpēc tūkstošiem hektāru platībā ar rokām un piepalīdzot ēzelīšiem tika izcirsti džungļi. Pati galvenā plantācija ir Bohas tējas dārzs. Tajā izaudzētā tēja izrādījās ļoti garšīga un komerciāli veiksmīga. Par spīti milzīgai Indijas, Šrilankas un Ķīnas tējas konkurencei, malajieši daudz dzer paši savu tēju. Kā pašu garšīgāko iesaka "Palas Supreme" marku. Kopā ar indiešu gidu Rabu dzeram to verandā pie Bohas tējas pārstrādes fabrikas. Klāt uzēdam tradicionālās malaiziešu brokastis – uz paprāvas banānu koka lapas servēti kokosriekstu sulā vārīti rīsi, ola, zivs un rieksti. Raba stāsta, ka zeme tējas plantācijām tiek izīrēta uz 999 gadiem. Tējas kociņi gadus piecus aug, tad ar regulāras cirpšanas palīdzību sasniedz tējas lapu plūkšanai nepieciešamo augstumu un galda virsmai līdzīgo lapotni. Tālāk tas kalpo tējas ražošanai apmēram 100 gadus. Ja kociņu necirptu, tas izaugtu vairākus metrus garš un tējas lapu vākšanai vajadzētu izmantot kāpnes. Bohas dārzs pieder kādai skotu ģimenei, bet darbus uzrauga vietējais direktors. Strādnieki ir indonēzieši, kuriem maksā par konkrēti novākto produkcijas daudzumu 3 – 6 latus dienā. Viņu vajadzībām ir uzbūvēts speciāls ciematiņš, tajā ir pat miniatūra baznīca, mošeja un futbola laukums. Paugurainais tējas dārzs ir pilns ar cilvēkiem. Ne jau ar strādniekiem, jo ir svētdiena, bet gan tūristiem. Tie visos virzienos tekalē pa celiņiem krāšņi zaļajā ainavā. Gaiss karsts, blīvs, pilns ar smaržām. Piestājam pie džungļiem, un te Raba parāda man īpatnēju "kukaiņēdāju" augu ar lielu kausam līdzīgu ziedu – pitcher plant. Tajā iekļuvuši, insekti vairs netiek ārā, un augs tos pārstrādā.

Turpinājums sekos