Kolina Farela dzīvesveids ir pilnīgs pretstats iepriekš minētajam. Viņš ir kaislīgs grādīgo dzērienu baudītājs, brunčumednieks un balamute. Taču viņš nav amerikānis, bet gan īrs. Un tieši tādēļ viņam viss tiek piedots.

Kolina Farela kino partneri ir Toms Krūzs, Als Pačīno, Brūss Villiss, Vels Kilmers, Entonijs Hopkinss. Viņš strādā kopā ar tādiem režisoriem kā Stīvens Spīlbergs un Olivers Stouns (jaunākajā filmā "Aleksandrs Lielais").

No pirmā skata viņš šķiet noslēgts, pat nedaudz bikls. Tiesa, tas nav šķērslis, lai katra teikuma galā pateiktu kaut ko sulīgu. Interviju laikā Kolins parasti smēķē cigareti pēc cigaretes, pa starpu paspējot izdzert pa pāris kausiņiem alus. Starp citu, Amerikā ir pārpilnam emigrējušu īru, taču lielākā daļa vai nu kļuvuši par tipiskiem amerikāņiem, vai vismaz cenšas tos atdarināt. Bet patiesībā – būt tipiskam īram Amerikā – tas ir neticami eksotiski. Farels atzīst, ka nekad nebūtu varējis iedomāties, ka būs tik viegli. Viņam pat nekas neesot jādara, atliek vien būt tādam, kāds esi. Neaptēstam jokdarim ar muļķīgām manierēm un muti, pa kuru kopā ar cigarešu dūmiem ārā veļas arī lamas un rupji jociņi. Vārdu sakot – kas uz mēles, tas arī pateikts. Taču publika viņu neprātīgi mīl tieši viņa ķeltu temperamenta dēļ. Bet Ņujorkas modes noteicējs Ralfs Lorēns piedāvājis Farelam trīs miljonus dolāru, lai viņš kļūtu par viņa vīriešu modes līnijas seju.

Izvēles priekšā

Kolins Farels dzimis 1976. gadā 31. martā Dublinā. Viņa tēvs un tēvocis bija nacionālās futbola komandas Shamrock Rovers spēlētāji. Skaidrs, ka, pēc tēva domām, arī dēlam bija jāturpina šīs tradīcijas, savukārt māte vēlējās, lai dēls pievērstos dejošanai. Par ko sapņoja pats jauneklis? Lai cik nereāli tas izklausītos – par aktiera karjeru! Ne bez vainas šajā izvēlē bija viņa māsa Ketrīna, kura divos naktī modināja jaunāko brāli skatīties amerikāņu TV kanālā filmas, kas Kolinu tā apbūra, ka viņš pirmo reizi mūžā pat iemīlējās, turklāt nevienā citā kā Merilinā Monro. Kolins saprata, ka dzenāt bumbu pagalmā ar puikām ir viena lieta, bet profesionālais sports – nē, tas nav domāts viņam. Viņa sapnis bija saistīts ar aktiermākslu. Ketrīna pierunāja brāli iestāties prestižajā Drāmas skolā Dublinā, taču viņš to tā arī nepabeidza, jo jauno aktieri uzaicināja piedalīties jauniešu TV seriālā "Ballykissangel" (1996). Paralēli darbam kameras priekšā Kolins spēlēja arī Dublinas nomales teātros, bet vēlāk viņu uzaicināja uz Londonu. Kritiķi viņu pirmo reizi pamanīja tikai pēc pāris gadiem Donmar Warehouse teātrī, bet par īstu veiksmi var uzskatīt Kolina iepazīšanos ar Kevinu Speisiju, precīzāk sakot, situācija bija pretēja – Speisijs bija tas, kurš gribēja iepazīties ar jauno aktieri. Tovakar Kevins bija aizgājis līdzi draugam uz teātri, kur spēlēja Kolins. Izrādes laikā aktieris jautājis savam draugam: „Velns lai parauj, kas tas par džeku?!” Pēc izrādes Kevins Speisijs devās iepazīties ar nepazīstamo aktieri un jau pēc piecām minūtēm uzaicināja viņu piedalīties savā jaunajā filmā Vienkāršais, krietnais noziedznieks (2000). Ja līdz 2000. gadam Kolins bija viens no daudzajiem aktieriem iesācējiem, tad pēc tam... „Pēc tam liktenis uzsmaidīja tieši man sejā, es jums saku, es esmu viens veiksmīgs īrs,” – tā viņš raksturo šo veiksmi.

Neticamā veiksme

Kolins Farels prata ieinteresēt arī ievērojamo režisoru Džoelu Šūmaheru. Režisors meklēja varoni savam jaunajam kinoprojektam "Tīģerzeme".

Šūmahera un Farela iepazīšanās notika neparastos apstākļos. Aktieris nokavēja noklausīšanos, jo pēdējā mirklī bija noķēris pēdējo lidmašīnu (Londonā viņš ieradās no Dublinas). Iepriekšējā nakts viņam bija izvērtusies visai jautra, un tikai brīnuma dēļ viņš bija varējis nokļūt līdz savai gultai. Savukārt Šūmahers, kurš bija noklausījies 40 aktierus, bija izgājis jau no viesnīcas numura, lai dotos uz lidostu, kad viņu gandrīz no kājām notrieca Kolins. Tā kā režisoram tiešām nebija vairs laika nodarboties ar Kolinu, viņš ieteica viņam atsūtīt kaseti ar spēles ierakstu. Kolins tā arī izdarīja. Kopā ar māsu viņš iestudēja vienīgo scenārijā paredzēto mīlas epizodi, bet vecākais brālis savukārt to visu nofilmēja. Tas izrādījās liktenīgi. Ieraksts bija tik izcils, ka vēlāk tas tika izplatīts kā DVD filma. Bet par lomu Farels saņēma divas balvas. Neizsakāms bija Kolina tuvinieku prieks. Pēc pirmizrādes nepārtraukti zvanīja telefons, jo katrs personīgi gribēja izteikt savu sajūsmu un uzsaukt tostu. Kaut arī Kolina ģimenē šampanietis nav lielā cieņā, tovakar tas plūda straumēm...

Īpašā draudzība

Farela viltīgās acis un lieliskais talants turpmākajos gados piesaistīja arī citus ievērojamus režisorus. Viens no viņiem bija Gregorijs Hoblits, kurš piedāvāja viņam lomu filmā "Hārta karš" (2002). Brūss Villiss – Farela partneris šajā filmā – pēc filmas uzņemšanas sacīja: „Es varu saderēt, ka šis puisis drīz vien pastums malā mūsu vecās pēcpuses!” Jāpiebilst, ka viņi ļoti labi sapratās. Cietais rieksts nemaz neapvainojās, ka reizumis Kolins atgādināja viņam, ka ir pēdējais laiks mācīties tekstu (Villiss to bieži vien aizmirsa). Par viņu ciešo draudzību liecina arī fakts, ka Brūss dažreiz pat aizdeva šim īru draņķim savu personīgo lidmašīnu, lai ar šiku viņš varētu pavizināties no Dublinas uz Prāgu, kur notika filmēšana, un atpakaļ.

Par vienu no Kolina Farela draugiem kļuva arī Als Pačīno, ar kuru viņš iepazinās filmas "Rekrūtis" (2003) uzņemšanas laukumā. „Als mani sauca par mazo, bet es viņu – par Donu Korleoni.”

Sardīņu maizītes kopā ar Spīlbergu

Kolinam palaimējās nokļūt arī Stīvena Spīlberga tā saucamajā militāru tiesas procesu drāmā "Īpašais ziņojums" (2002). Proti, no savas lomas atteicās Mets Deimons. Spīlbergs par to bija satriekts. Bet tad kāds no viņa uzticamākajiem palīgiem pačukstēja: „Izmēģini šo jauno puisi. Šķiet, par spīti tam, ka viņš ir tāds vienkāršs, daba, apveltot viņu ar talantu, nav skopojusies. Visi par viņu vien runā!” Un, lūk, Stīvens paklausījis padomam un uzaicinājis nepazīstamo aktieri uz pārrunām. Kolins atzīst, ka tobrīd esot bijis ļoti uztraucies un tādēļ juties nedaudz atvieglots, kad Spīlbergam tika ienestas un pasniegtas sviestmaizes ar sardīnēm. Kolins esot priecīgi iesaucies: „Tās ir arī manas mīļākās maizītes!” Režisors licis tūlīt atnest arī viņam sardīņu maizītes un vienlaikus piedāvājis arī lomu. Notiesājis līdz galam savu maizīti, Kolins, kuram beidzot bija beiguši trīcēt ceļi, pajautājis: „Vai šis piedāvājums ir nopietni ņemams?”

Kolina Farela partneris uzņemšanas laukumā bija neviens cits kā Toms Krūzs. Farels atveidoja filmā FIB detektīvu Deniju Vitveru. Loma nebija no vieglajām. Tās veidošanā savu vārdu teica arī Farels, kā rezultātā izveidojās lieliska sadarbība starp režisoru, scenārija autoru un aktieri. Tiesa, nekāda draudzība neizveidojās starp Kolinu un Tomu Krūzu, jo viņi ir pārāk atšķirīgi cilvēki.

Veiksmes luteklis

Neticami laimīgs un veiksmīgs aktierim bija 2003. gads. Uz ekrāniem varēja skatīt sešas filmas ar viņa piedalīšanos, turklāt ieņēmumu ziņā trīs no tām atradās pašā virsotnē – "Telefona būda", "Rekrūtis", "Pārgalvis".

Daudz spēka un enerģijas aktierim paņēma loma trillerī "Telefona būda". Katru dienu viņam nācies no galvas mācīties 10 līdz 12 lappušu garus dialogus. Smaga esot bijusi arī fiziskā un emocionālā slodze. Savukārt gandarījumu sagādājis darbs filmā "Pārgalvis", kur Kolins spēlējis duetā ar Benu Afleku. Abi kļuvuši par tuviem un sirsnīgiem draugiem.

Pagājušā gada beigās skatītājiem tika piedāvāta iespēja noskatīties vēl vienu filmu ar Farela piedalīšanos – "Aleksandrs Lielais". Tā stāsta par slavenā iekarotāja Maķedonijas Aleksandra un viena no viņa tuvākajiem draugiem – Ptolemeja, kurš pēc Aleksandra nāves kļuva par Ēģiptes valdnieku, attiecībām. Filmēšana notika Marokā. Marokas kinostudijas vairākkārt kļuvušas par populāru kino šedevru ("Jēzus no Nācaretes", "Asteriks un Obeliks", "Gladiators") filmēšanas vietām.

Sagatavošanā ir vismaz trīs filmas, kurā spēlē Kolins Farels. „Gulēt tiešām nav laika,” atzīst aktieris. „Dažreiz iedomājos: klau, puisi, tev ir tikai 28 gadi! Tev aiz muguras un vēl priekšā ir desmitiem labu filmu, nauda, slava un sievietes!”

Džentlmenis īru garā

Par aktiera mīlas dēkām tiek stāstītas leģendas. Ja viņam kaut ko konkrēti jautā, tad viņš tikai kaut ko savā stilā atjoko. Viņam ir pilnīgi vienalga, ko citi par viņu runā vai domā. Lai jau domā, ka viņš izklaidējas ar Demiju Mūru, Britniju Spīrsu... Lai domā, ja tīk. Bet patiesību zina tikai viņš. Iemīlējies viņš esot bijis tikai dažas reizes, pārējais ir bijis tikai sekss. Un tā taču ir liela starpība. Ko tad lai citu viņš brīvajā laikā iesāk? Netupēs taču mājās pie televizora... Jā, Kolina viedoklis attiecībā uz mīlas lietām ir skaidrs: viņš nevēlas nekādas tuvākas attiecības ar slavenībām, jo tas varētu apdraudēt viņa karjeru un sagādāt daudz dažādu nepatikšanu.

Viņa pirmā mīlestība bija Merilina Monro, bet otrās vārds bija Amēlija. Meitene dzīvoja blakus mājā, un Kolins draudzējās ar viņu un viņas brāļiem. Paša vārdiem runājot, viņš toreiz bijis līdz ausīm iemīlējies. Arī Kolina trešo mīlestību sauca Amēlija. Ar Amēliju Vorneri, angļu aktrisi, Kolins apprecējās deviņpadsmit gadu vecumā. Viņi iepazinās filmas "Marķīza de Sada spalva" prezentācijā un turpat arī iemīlējās. Laimīgie tūlīt devās uz Taiti, kur apprecējās un nosvinēja medusmēnesi. Laulības ilga četrus mēnešus. Par laimi, šķiršanās nekādas problēmas nesagādāja, jo Taiti slēgtām laulībām nav juridiska spēka. Kāds bija šķiršanās iemesls? „Tas viss notika pārāk ātri, mēs bijām pārāk jauni un, iespējams, arī pārāk stipri viens otrā iemīlējušies,” stāsta Kolins.

Kolins – neaprakstāmi laimīgs tēvs

Džeimss līdz pamatiem izmainījis Kolina Farela dzīvi. Jā, mazais cilvēciņš, kas dienas gaismu ieraudzīja 2003. gada septembrī – laikā, kad Kolins filmējās Meksikā. Bērna māte ir modele Kima Bordeneiva, ar kuru aktierim bija īslaicīgas attiecības. Uzzinot, ka draudzene ir stāvoklī, Kolins nekrita izmisumā, tomēr arī nepiedāvāja savu sirdi un roku. Taču viņš apsolīja visu mūžu gādāt un rūpēties par mazuli. Kolins nopirka Kimai māju Holivudā par diviem miljoniem dolāru. Arī viņa ģimene ar vislielāko prieku apsveica jaunā radinieka ierašanos pasaulē. Starp citu, tā kā pats Kolins nevarēja būt klāt dzemdībās, viņš nosūtīja uz Losandželosu savus tuvākos cilvēkus – māsu un mammu.

Savus tēva pienākumus viņš uztver ļoti nopietni. Par to, kā Džeimss izmainījis viņa dzīvi, Kolins stāsta izdevuma "Joy" jaunākajā numurā, pārsteidzot ne vienu vien lasītāju.

„Man bieži jautā, vai panākumi ir izmainījuši manu dzīvi, un es vienmēr esmu atbildējis – nē. Taču ir kaut kas tāds, kas manu dzīvi ir sagriezis kājām gaisā. Tas ir mans dēls. Arī līdz šim nekad nebiju izjutis ilgas pēc nāves, taču Džeimss man ir devis tādu dzīvotgribu, kādu nekad agrāk neesmu sajutis. Es gribu dzīvot savam dēlam, gribu piedzīvot, kā viņš izaug, redzēt, par kādu vīrieti viņš izveidojas. Es gribu būt viņa labākais draugs, kuram viņš var izsūdzēt visas savas rūpes. Tāpēc arī nākotnē es vairāk pievērsīšu uzmanību tam, kādās filmās piedalīties. Līdz šim nekad nebiju uztraucies, ko citi par mani domā, taču tagad vēlos, lai manam dēlam būtu tēvs, ar ko lepoties.”