Šī ir viņa trešā kinofilma par tematu "lāsts". Tas ir tas pats iepriekšējais murgs par nolādētu māju, kurā kādreiz ir nogalināta sieviete un pazudis bērns, arī darbības vieta ir tā pati – Tokija, vienīgi valoda un aktieri ir mainījušies.

Galvenā loma uzticēta aktrisei, kurai ir pieredze trilleru uzņemšanā, Sārai Mišelai Gelārai. Atliek vien piebilst, ka filmas pirmizrāde Amerikā notika ļoti atbilstošā brīdī – īsi pirms Halovīniem, un tā piedzīvoja milzīgu piekrišanu, kļūstot par vienu no pelnošākajām filmām. Vārdu sakot – gards pīrāgs šausmeņu cienītājiem.

2000. gadā jaunais japāņu režisors Takaši Šimicu uzņēma TV filmu "Ju-on", kuras sižeta pamatā bija stāsts par spokiem. Tā kā filma ātri iemantoja popularitāti, režisors nolēma uzņemt sava veiksmīgi izauklētā projekta tupinājumus. Būdams īsts darbaholiķis, kā jau visi japāņi, viņš ķērās pie darba un cepa tik augšā vienu filmu pēc otras kā tādus Ziemassvētku pīrāgus. Turklāt viņš pat necentās būt sevišķi oriģināls filmu nosaukumu ziņā. Vēl tajā pašā gadā Šimicu paspēja uzņemt "Ju-on 2", bet pēc diviem gadiem dienas gaismu ieraudzīja TV filmu kino rimeiki "Ju-on: The Grudge" un "Ju-on: The Grudge 2".

"Ju-on: The Grudge" Japānā kļuva par īstu sensāciju. Pārsteidzošo panākumu pamatā bija ne tikai negaidītais scenārija pavērsiens un notikumu neprognozējamā virzība, bet arī uzņemšanas grupas lieliski radītā baisā filmas atmosfēra – biedējoša tumsa. Šaušalīgā notikumu ķēde liek ne pa jokam nodrebēt pat cilvēkam ar spēcīgu nervu sistēmu. Filma kļuva arī par veiksmīgu komerciālo produktu. Tika izveidoti dažādi skatītāju fanu klubi, kuru biedri pieprasīja tupinājuma – "Ju-on: The Grudge 2" – uzņemšanu. Tālāk notika tas, kam bija jānotiek. Veiksmīgā japāņu šausmene piesaistīja Holivudas producentu uzmanību. Kino Mekas bosi saprata, ka arī Amerikā japāņu šausmu filma varētu savaldzināt sensāciju alkstošos skatītājus. Producents Sems Reimijs par amerikāņu filmas versijas režisoru uzaicināja darboties nevienu citu kā Takaši Šimicu, bet pati filma tika uzņemta Japānā, filmēšanā pieaicinot vietējo uzņemšanas grupu.

Lāsts kā nežēlīgs vīruss

Visšausmīgākais ir pirmsnāves lāsts. Brīdī, kad dvēsele pamet vardarbīgā nāvē miruša cilvēka ķermeni, nelaimīgā upura bezspēcīgais niknums un negantās dusmas pret mocītāju parādās tai vietā, kur notikusi slepkavība. Mirušā dvēsele nevar rast mieru. Kā spoks tā parādās visur tur, kur bijusi dzīves laikā, un nogalina visus, kas riskē nokļūt tās tuvumā.

Filmas notikumu centrā ir vienkārša amerikāņu medmāsa Kārena (Sāra Mišela Gelāra), kas dzīvo un strādā Tokijā. Viņa piekrīt kopt slimu sievieti, kuru slimība piekalusi pie gultas. Mājā, kurā atrodas slimniece, Kārena dzird savādas skaņas un drīz konstatē šausminošas lietas, kādas pat ļaunākajos murgos meitene nebūtu varējusi iedomāties. Atklājas, ka mājai ir uzlikts lāsts, kuru kā vīrusu pārnēsā tās iemītnieki. Jebkurš, kas šeit ierodas, ir šaušalīga lāsta, nežēlīga niknuma varā. Arvien vairāk cilvēku tiek ierauti šajā nebeidzamajā virpulī, arī viņa pati. Tomēr – varbūt tieši viņai izdosies šo murgu pārtraukt...

Šausmas japāņu un amerikāņu izpratnē

Izrādās, ka japāņiem un Rietumu civilizācijas pārstāvjiem ir atšķirīgs priekšstats par to, kas ir šausmas. Japāņu šausmu filmas savā ziņā atgādina bērnu pasakas uz lielā ekrāna. Atšķirībā no aizokeāna filmu veidotāju šausmenēm japāņiem nepatīk rādīt atbaidošus līķus vai maršējošus zombijus. Uzlecošās saules zemē veidotajos trilleros nepieciešamā baisā atmosfēra tiek radīta, nevis rādot asiņainas ainas, bet gan liekot skatītājiem tās pašiem iztēloties. Tieši tādu atmosfēru uzbūris arī Takaši Šimicu. Filmas varoņi mirst nezināmu iemeslu dēļ. Visšausmīgākais faktors ir nevis naturāla nāves atspoguļošana, bet sajūtas radīšana par nāves neizbēgamību.

Amerikāņu producenti lūdza Šimicu uzņemt amerikāniskāku filmas finālu ar Holivudas standartam raksturīgo asinspirti. Pārsteigtais režisors lūgumu izpildīja, taču ... pēc tam uzfilmēto materiālu neizmantoja, atstājot noslēgumu tādu, kāds tas bija oriģināldarbā. Skaidrs, ka producentiem šāds iznākums nebija pa prātam, tādēļ viņi sava sirds miera (vai nemiera) dēļ slaktiņa ainu izmantoja filmas DVD variantā – tā sakot, vilks paēdis, kaza dzīva. Tas bija viltīgs gājiens, jo skaidrs, ka šausmu filmu fanātiķi skatīsies gan filmu kinoteātrī, gan nopirks arī DVD, lai redzētu alternatīvu finālu, un tādējādi maksās par to divreiz.

Valodas barjera

Sadarbība ar japāņu režisoru un uzņemšanas grupu amerikāņu aktieriem nebija nekāda medusmaize un sākumā sagādāja lielus sarežģījumus. Jau pirmajā tikšanās reizē noskaidrojās, ka Šimicu angļu valodas zināšanas aprobežojas tikai ar dažiem vārdiem, kurus režisors iegaumējis, skatoties amerikāņu zinātniski fantastiskās filmas. Skaidrs, ka amerikāņu aktieri nezināja japāņu valodu. Tā bijusi īsta komunikācijas mācību stunda, apgalvo Sāra Mišela. Taču pēc neilga laika viņa spējusi ar režisoru tīri labi saprasties, talkā ņemot zīmju valodu. „Sākumā mums bija nepieciešams tulks, taču ar laiku viņa jokojās – baidoties, ka drīz viņu atlaidīšot no darba,” atceras Sāra Mišela.

Katrā ziņā valodas barjera un pārpratumi, kas ne reizi vien atgadījās uzņemšanas laukumā, neietekmēja filmas uzņemšanu un tās kvalitāti.

Šausmu filmas cienīgs starpgadījums

Filmas "Niknuma varā" uzņemšanas grupa nepiedzīvoja vis asinspirti labāko trilleru stilā, bet neizskaidrojamas galvenās lomas atveidotājas Sāras Mišelas Gelāras pārvērtības no mīlīgas būtnes piņņainā briesmonī. Bija jāfilmē epizode dušā. Tikko uz aktrises sejas bija nonākušas dažas ūdens piles, viņas maigā āda pārklājās sarkanām pinnēm, kā rezultātā bija jāpārtrauc filmēšana. Šo starpgadījumu Gelāra atceras ar smaidu: „Mjā, tas tiešām būtu bijis seksīgi – vienā dušā ar 17 japāņu vīriešiem! Taču no tā nekas nesanāca, jo es izskatījos pēc citplanētieša.”

Tomēr epizode bija jānofilmē. Filmas veidotāji nolēma ļaut aktrisei iet dušā cieši piegulošā topiņā un rādīt tikai viņas ķermeņa augšdaļu. Savukārt ķermeņa apakšdaļa, sākot no gurniem, tika notīta ar biezu, melnu marli, lai ūdens nenonāktu uz ādas.

Kāpēc Gelārai radās alerģija – tā palika neatminēta mīkla. Vienīgi asas mēles melš, ka visu filmēšanas laiku, ko aktrise pavadīja Japānā, viņa mazgājusies tikai šampanieša vannā...

Sāra Mišela Gelāra par filmu un šausmām

Vai uzreiz piekritāt filmēties vēl vienā šausmu filmā?

Jā, uzreiz, un es nesaskatu tur neko nosodošu. Oskara balvas īpašniece Halle Berija spēlēja galveno lomu šausmu filmā "Gotika", bet Šarlīze Terona savu Oskaru saņēma par "Monstru". Es ceru, ka sievietes-aktrises nelaidīs garām izdevību iekarot šausmeņu nišu kā savulaik vīrieši-aktieri privatizēja spraiga sižeta filmas un komēdijas.

Jūs dēvē par kliegšanas karalieni. Vai arī šajā filmā jums nācās daudz kliegt?

Nē. Viens no iemesliem, kāpēc es parakstīju šo līgumu, bija tas, ka šeit nebija parasto klišeju, kas raksturīgas amerikāņu šausmu filmām. Vai atceraties vēl filmu Es zinu, ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā, kurā es skraidīju pa mežu un kliedzu? Šimicu ir pret jebkādu primitīvu šausmu izpausmi. Šeit es biežāk esmu mēma aiz bailēm nekā kliedzu.

Vai esat redzējusi arī Takaši Šimicu oriģinālfilmu "Ju-on", kas ir amerikāņu rimeika pamatā?

Jā, un man tā ļoti patika, tāpat kā visas citas aziātu filmas, kuru kompozīcijai nav nepieciešams mums tik ierastais sākums, vidus un beigas.

Ar ko atšķiras filmēšana Japānā un Amerikā?

Japāņu uzņemšanas grupa ir trīs reizes mazāka par amerikāņu. Japāņi ļoti daudz strādā – 24 stundas diennaktī, bet amerikāņiem pārtraukums lenča laikā – svēta lieta. Amerikāņi ļoti ātri runā, bet japāņi – tieši pretēji. Viņi skaidri izrunā katru vārdu un runā nevis lēni, bet ilgi. Brīžiem režisors runā, runā un runā, bet tulks to pasaka dažos vārdos, piemēram, esi laimīgāka. Turklāt japāņu aktieri vienmēr ieradās uzņemšanas laukumā agri no rīta, neatkarīgi no tā, kurā epizodē viņiem bija jāpiedalās. Režisors centās pie tā pieradināt arī amerikāņus, bet viņa centieni neguva panākumus, un viņš tos lika mierā.

Vai nejutāties vientuļa?

Japāņi ir ļoti viesmīlīgi, viņi neļāva man garlaikoties, bieži vien aicināja uz ģimenes pusdienām un ļoti priecājās, kad es mēģināju viņu valodā pateikt kaut dažus vārdus.

Režisors atzinies, ka jūs viņam esat mācījusi sliktus vārdus...

Es ātri vien sapratu savu kļūdu. Sākumā tas bija tik aizraujoši dzirdēt kā Šimicu izrunā, piemēram, es viņu neieredzu. Reiz kādu rītu, kad ierados uzņemšanas laukumā, Šimicu iesaucās: „Ā, Sāra Mišela Gelāra, es viņu neieredzu!” Izrādījās, ka viņš tajā brīdī sniedza interviju CNN reportierim un, ieraudzījis mani, gribēja palielīties viņa priekšā ar savām angļu valodas zināšanām.

Vai esat nonākusi Japānā kādā neveiklā situācijā?

Jā, ik pa brīdim, bet tas ar mani notiek arī Amerikā. Man, piemēram, ir paradums, novilkt kurpes. Es tās novelku arī ciemos, bet pēc tam aizmirstu, kurā istabā esmu tās atstājusi.

Vai jūs būtu ar mieru piedalīties arī filmas turpinājumā?

Es piekristu visam, lai tik vēlreiz varētu filmēties Japānā.

Sagatavojusi Dina Gipsle