Prombūtnes laikā no kino pakāpusies tālāk, taču liktenīga nejaušība viņu atkal ierāva kino burvībā – BBC televīzijas filmu projektā "Arhangeļska" (režisors Džons Džounss).

Nu jau filmas uzņemšana Latvijas un Krievijas ārēs beigusies. Iestājies rezultāta gaidīšanas posms ar izšķirošām pārdomām par dzīvi.

Kā tu nokļuvi BBC filmēšanas grupā? Tas bija kā pārsteigums. Iepriekš nekad nebiju strādājusi pie ārzemju filmām. Darbu pie BBC filmas dabūju ļoti interesanti – atbraucu uz Latviju brīvdienās, un mana mamma Brigita Lībiete, kas arī savulaik darbojās kino kā aktieru asistente, palūdza mani patulkot aktieru kastingā. Aizgāju, patulkoju, un režisors vaicāja, kā es pazīstu latviešu aktierus. Teicu, ka iepriekš esmu strādājusi pie latviešu filmām Baiga vasara, Vecās pagastmājas mistērijas, Negribu, negribu, negribu. Viņš uzreiz piedāvāja darbu. Kopā ar producentu viņi 10 minūšu laikā izdomāja, ka sūtīs mani apmācībā uz Angliju. Biju šokā – nepaspēju ne apdomāt, ne pateikt nē. Nolēmu pamēģināt. Pēc nedēļas manās rokās bija lidmašīnas biļete. Bija interesanti redzēt, kā top angļu kino. Pēc tam man uzreiz bija jāstrādā BBC projektā par script-superviser jeb scenārija pārzini.

Kā bija?

Grūti. Sākumā baidījos, vai varēšu tikt ar visu galā, jo uzreiz tiku iemesta notikumā iekšā. Bet es ātri pieradu.

Kas tieši tev bija jādara filmēšanas laukumā?

Kopā ar režisoru un aktieriem jālasa filmas teksti, jātaisa scenārija labojumi, filmējot ainas, jālabo aktieri un jāsaka viņiem priekšā teksts. Darba grafiks bija smags – katru rītu cēlāmies piecos sešos un mājās bijām ap desmitiem vakarā.

Kā top angļu kino salīdzinājumā ar latviešu filmām?

Latvieši dara vairākus darbus vienlaikus, savukārt ārzemju filmās katram mazajam darbiņam ir savi darītāji. Latviešu filmās man bija jāsit kadru klapīte, bet šajā filmā to darīja puisis no operatoru komandas, par ko man bija liels prieks, jo tāpat biju pietiekami noslogota, sekojot scenārijam un kadram, turklāt filmēšanas laukumā cilvēki sarunājās vairākās valodās, un man tajās visās bija jātulko – krievu, latviešu, angļu... Bieži vien apjukumā ar režisoru sāku runāt krieviski. Bet angļi ir ļoti pieklājīgi un saprotoši.

Kādas ir režisora atsauksmes par latviešu kino ļaudīm?

Viņam ļoti patika mūsu aktieri, kas piedalījās projektā, – Aurēlija Anužīte, Kaspars Zvīgulis, Rēzija Kalniņa, vairāki krievu drāmas aktieri. Režisoram patika uzklausīt aktieru domas, taču ar aktieriem no Krievijas viņam gāja grūti, jo viņi nemitīgi aizrādīja: nē, tas ir pilnīgi garām, tā pie mums Krievijā nenotiek! Bet angļu režisors sacīja: tas ir domāts angļu skatītajam – viņš domā, ka tieši tā Krievijā tas notiek! Turpretī krievu aktieri uzsvēra: tieši tāpēc mums tam angļu skatītajam ir jāparāda, kā Krievijā notiek pa īstam!…

Kādreiz esi domājusi, ka pati varētu būt režisore?

Kad biju jaunāka un mācījos, es par to aizdomājos. Taču, kad redzēju, ka pie mums nekas nenotiek, kad nezināju, kāda būs Latvijas kino nākotne, gribēju no tā visa aizmukt. Turklāt ir tik daudz jaunu režisoru...

Un kā būtu ar aktrises karjeru?

Tam es droši vien esmu par vecu! Un, godīgi sakot, mani tā nekad arī nav vilinājusi, kaut gan bērnība piedalījos masu skatos. Man patīk būt aiz kadra, būt procesā. Un man ir ļoti interesants darbs, kaut arī bieži vien nogurdinošs – esmu nemitīgā saskarsmē ar aktieriem un režisoru. Tas prasa milzīgu koncentrēšanos. Reizēm pat gribas raudāt, jo saprotu, ka nav iespējams ievērot katru sīkumu. Jau apmācībās Anglijā mani mierināja – nav cilvēcīgi iespējams ievērot pilnīgi visu. Taču man jebkurā brīdī var pavaicāt – vai viņam uz tā vārda roka atradās uz somas vai klēpī? Un man tas vienkārši ir jāzina.

Kādas sajūtas pārņem dienā, kad viss ir beidzies – filmēšana galā?

Filmas uzņemšanas laikā visi runā – ārprāts, kā gribas atpūsties, kaut tas viss ātrāk beigtos! Un pirmajā nedēļā pēc filmēšanas arī ir tāds – āāā, gulēt un atpūsties! Bet pēc laika sāc justies kā izmests no laivas un nezini, kur likties. Nav vairs ierastā tempa, cilvēku, ar kuriem ikdienā tik ilgi būts kopā. Bet pēc katras filmas kļūst aizvien vieglāk to pārdzīvot.

Tas taču ir nežēlīgi – tevi iemet, pieradina un vienā dienā atkal izrauj no tā visa ārā...

Ir jau. Bet, piemēram, Latvijā kino cilvēku nav nemaz tik daudz, un viņi visi tāpat kopā strādā pie nākamās filmas un satiekas atkal. Taču ārzemēs katru reizi jādodas uz citu valsti… Kino ir nežēlīgs – neatliek laika ģimenei, draugiem, sev. Filmējot BBC filmu, tika atņemts viss tas laiks, ko es būtu gribējusi pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem Latvijā – tā jau esmu tik ilgi bijusi prom. Varbūt daudzi no maniem draugiem joprojām nemaz nezina, ka esmu bijusi Latvijā visu šo laiku…

Ko tu tagad domā par latviešu kino?

Man ir mīļa katra latviešu filma, tādēļ nemaz nevaru objektīvi spriest, īpaši par filmām, pie kurām pati esmu strādājusi. Man ļoti patīk latviešu kino, īpaši filmas bērniem un, protams, arī Streiča kino.

Un filmas, pie kurām pati esi strādājusi?

Katrā no tām ir daļiņa manis, un es nevaru pateikt, kura man ir mīļāka, turklāt ar katru režisoru ir citādāk. Streičs ir ļoti radošs – viņš ne vienmēr pieturas pie uzrakstītā scenārija, viņam patīk improvizācijas, viņš vienmēr ir atvērts jaunām idejām. Kad Pagastmājas mistēriju filmēšanas laukumā Eduards Pāvuls sarunājās ar Aurēlijas dēliņu Mikiņu, kuram toreiz bija četri gadi, Streičs to ieraudzījis, teica operatoram – filmē!

Vienu brīdi strādāju pie vācu režisora Vernera Hercoga, kurš veidojis arī filmu Fickaraldo ar Klausu Kinski galvenajā lomā. Hercogam jau visas filmas ir crazy, un pats viņš ir ģeniāls. Viņam patīk, ka viss notiek pa īstam, bez specefektiem – runā, ka Fickaraldo filmēšanas laikā daži cilvēki gājuši bojā… Un tagad izaicinošais jautājums – kam tāds kino vispār ir vajadzīgs? Kino ir brīnums. Māksla, kas baro tavu dvēseli. Reizēm taču gribas atslēgties no realitātes un ieraudzīt citu pasauli, padarot savu pasauli krāsaināku. Protams, bieži vien tu aizej uz kino ieraugi sevi, bet lielākā daļa filmu vajadzīgas tieši tādēļ, lai paslēptos no reālās pasaules, uz brīdi atslābinātos un aizmirstu savas problēmas.

Kāds skatās filmu, pie kuras tu esi strādājusi. Kam ar skatītāju ir jānotiek, lai tu teiktu – jā, tas iznācis labi?

Ja kaut kas tevī modina jebkādas emocijas, ja tā liek aizdomāties, tas nozīmē, ka filma ir nostrādājusi. Un tā var būt jebkura žanra filma. Man patīk kino, kur skatītājs nevar uzminēt, kas notiks tālāk: tu skaties un nevari saprast, kas tur īsti notiek, jo režisors ar tevi spēlējas...

Un ko tu domā par Holivudas standarta stāstiem, kuru scenārijs jau zināms no galvas, mainās tikai aktieri, vieta un laiks...

Uz tādām filmām eju reti, kaut gan reizēm pat gribas kaut ko tādu pavisam banālu, kur tev ne par ko nav jādomā. Esmu sākusi šķirot filmas, un nav jau arī daudz brīvā laika. Pēdējā redzētā filma ir Bridžitas Džounsas dienasgrāmata, jo man viss angliskais ir tuvs…

Kā tu sastapi kino?

Mana mamma Brigita Lībiete savulaik bija aktieru asistente. Es uzaugu kino vidē un nekad neesmu varējusi iedomāties, ka varētu darīt ko citu. Daudzi šādi kino bērni pēc tam paši izvēlas kino.

Daudz skaistu bērnības atmiņu?

Jā, katra filma saistās ar kādām spilgtām atmiņām. No vienas puses, ir grūti būt kino bērniem, jo vecāki vienmēr ir ļoti aizņemti. Bet man no kinostudijas laikiem ir daudz nostalģisku atmiņu. Tur vienmēr bija cilvēku burzma, vienmēr kaut kas notika, arī pati bērnībā piedalījos dažādos masu skatos. Beidzot vidusskolu, radās iespēja pamēģināt – Baiga vasara bija pirmā filma, pie kuras strādāju. No tā laika man ir mīļas atmiņas. Taču bija ļoti vērtīgi aizbraukt uz Angliju un redzēt, kā top angļu kino.

Ko tu jau trīs gadus dari Īrijā?

Pēc pēdējās filmas aptvēru, ka Latvijas kino dzīvē vairs nekas nenotiek, tādēļ aizbraucu uz Īriju. Tā vienmēr ir bijusi mana sapņu zeme jau kopš bērnu dienām. Aizbraucu turp uz gadu paauklēt bērnus, tad satiku savu īru draugu un tā arī paliku. Šķita, ka esmu aizgājusi no kino pasaules, taču izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – brīvdienās atbraucu mājās, un atkal tieku ierauta visā iekšā...

Kā ir ar kino Īrijā?

Man tur ir divi draugi, kuri tur strādā kino biznesā. Tagad domāju meklēt iespējas padarboties kino tur – draugs mani visu laiku mēģina iedrošināt.

Tad kāpēc neuzdrošinies?

Var būt, ka uzdrošināšos... Janvārī esmu iecerējusi doties atpakaļ uz Īriju. Bet man vēl jāaizlemj par februāri – esmu saņēmusi piedāvājumu iesaistīties vēl vienā BBC projektā Latvijā. Angļiem šeit ir ļoti iepaticies. Cerams, ka arī mūsu kino vairāk attīstīsies. Atceros, kad biju Īrijā, mani piesaistīja visa latviešu kultūrvide – es lasīju žurnālos, ka iestudētas jaunas lugas, un man dažkārt bija bēdīgi, ka nevaru tās noskatīties…

Filma par tevi – kāda tā būtu?

Labs jautājums. Bet man uz to nav atbildes. Zinu tikai to, ka man būtu bail šo filmu skatīties, jo manā galvā dažkārt notiek tik haotiskas lietas... Tā būtu filma par attiecībām, sajūtām – kaut kas līdzīgs Alijai Makbīlai, jo reizēm jūtos tik pārsteidzoši līdzīgi. Starp citu, man ar aktrisi Kalistu Folkhārtu vienā dienā ir dzimšanas dienas... Man dzīvē vienmēr svarīgākās bijušas cilvēciskās attiecības. Arī kino pasaulē.

Man liekas, ka par jebkuru cilvēku iespējams uzņemt filmu. Reiz, ejot pa ielu, savam draugam teicu – paskaties, cik daudz cilvēku, un katram no viņiem ir tikpat liela dzīve un tikpat daudz notikumu kā manā un tavā dzīvē. Par jebkuru cilvēku var uzņemt ļoti interesantu stāstu, un filmas, kas stāsta par šādiem cilvēkiem un viņu dzīvi, arī ir tās labākās.