Kā pastāstīja kāds bijušais uzņēmuma darbinieks, 1991. gadā “Alij cvetoček” bija viens no trim Krievijas šovbiznesa “vaļiem”, un tā prezidents Genādijs Snusķikovs vēlējās Kirkorovu padarīt par zvaigzni, ieguldot dziedātāja attīstībā milzīgus līdzekļus. Sācies viss esot pēc sarunas ar nu jau nelaiķi Leonīdu Derbeņevu, kurš reiz esot izteicies, ka Filips neņemot no viņa dziesmas, sakot, ka tās esot pārāk dārgas, savukārt, ja arī esot paņēmis, tad naudu tā arī neesot samaksājis. Tā nu dziesmu autors cerējis, ka Snusķikovs gan jau radīšot iespēju “izkratīt” no Kirkorova naudu. Genādijs jeb vienkārši Gena nolēma draugam izlīdzēt un kopš tā laika sāka pirkt no viņa dziesmas Kirkorovam. Jāpiebilst, ka šādi Snusķikovs palīdzēja arī citiem krievu dziedātājiem, piemēram, Larisai Doļinai. Kā apgalvo bijušais uzņēmuma darbinieks, kurš vēlējās palikt anonīms, Kirkorovā Gena ieguldījis vismaz 100 tūkstošus ASV dolāru, turklāt viņam pieder arī vairāku Kirkorova dziedāto dziesmu, piemēram, “Marina”, autortiesības. Būtībā viņam būtu tiesības cerēt uz peļņu no koncertiem un disku pārdošanas, vēl joprojām ir saglabājies līgums līgums starp Genādiju Snusķikovu no vienas puses un Leonīdu Derbeņevu no otras puses, taču tas nav oficiāli reģistrēts Krievijas autortiesību aģentūrā...

Kad Snusķikova finansiālais stāvoklis pasliktinājās, viņš vērsās pēc palīdzības pie Kirkorova, kurš arī solīja parādu atdot, taču, kā noskaidrojās, naudas viņam neesot. Genādijs cerējis, ka varbūt palīdzēs Alla Pugačova. Primadonna nākamajā dienā zvanījusi Snusķikovam uz mājām un apbērusi visu viņa ģimeni ar tādiem apvainojumiem un draudiem... Pēc tam vēl izplatījās baumas, ka tieši viņai un Filipam esot draudēts.

Kad Snusķikovs bankrotēja, viņš kļuva nevienam nevajadzīgs, arī mākslinieki ar viņu vairs nekontaktējās. Tagad viņš dzīvo Baltkrievijā, uz Maskavu atbrauc reti. Gena reiz esot teicis: ja viņam būtu kaut nedaudz naudas, viņš cīnītos par savām tiesībām. Bet citādi tas esot bezjēdzīgi...

Pats Snusķikovs situāciju komentē šādi: “Filipam palīdzēju četrus gadus, apmaksājām viņa koncertus, videoklipu filmēšanu (“Marina”, “Atlantīda”) un kruīzus, laidām klajā diskus, nopirkām viņam 20 nelaiķa Leonīda Derbeņeva dziesmas. Vēlāk piedāvāju viņam no manis atpirkt Derbeņeva dziesmu autortiesības (par aptuveni 100 000 ASV dolāru). Negrasījos Filipam atprasīt visu summu, ko biju viņā ieguldījis, jo tas bija mans hobijs. Taču nauda bija vajadzīga, jo mūsu asociācija bija paredzējusi to veltīt medicīnai, precīzāk, zāļu pret vēzi un AIDS izstrādei, Drebņevs mira tieši no vēža. Bija nepieciešams viens mēnesis, lai radītu zāles, kas būtu varējušas viņu izglābt. Tolaik Filipam tā bija nieka nauda - tik daudz viņš varēja nopelnīt 5-6 koncertos.”