Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet daudzu atmiņā Lorija Vuda vēl arvien saistās ar “Čikāgas piecīšu” koncertiem. Kad Ziemassvētku laikā viņa kopā ar Hardiju Madzuli dziedāja pavisam citādas dziesmas, likās, ka tā joprojām ir romantiskā jaunā sieviete, gariem tumšiem matiem un milzīgi lielām acīm.
Sarunā atklājās viņas otra puse - lietišķa sieviete, kas nevēlas, lai darbā kāds to saistītu ar šķietami vieglo dziesmu “Ir septiņi no rīta Rīgas ielās...” Tagad viņa šajā laikā steidzas uz respektablo firmu “Fontes R&J”, kur strādā par personāla atlases konsultanti.
“Šobrīd es Latviju jūtu kā savas mājas, jo man tās saistās ar mīļiem un tuviem cilvēkiem. Neesmu no tiem, kas labi jūtas vieni. Kad kādu laiku esmu palikusi vienatnē, pēc tam vēlos atgriezties ģimenē vai arī būt draugu pulkā,” atzīst Lorija.
Viņa pieļauj, ka neliels “blats” ietekmējis viņas vīra Ivara Cinkus lēmumu aicināt diriģēt Ventspils vīru kori. I.Cinkus ir Ventspils rajona koru virsdiriģents. “Pati nepieteicos, bet vīrs zina, ka man ir pieredze – Čikāgā diriģēju vīru kori un vadīju sieviešu ansambli. Kopš astoņus gadus dzīvoju Latvijā, neesmu to darījusi. Te ir daudz Latvijas Mūzikas akadēmiju beigušo kora diriģentu, tāpēc nebiju domājusi par šādu iespēju,” atklāj viņa. Lorijai tā iekritusi “klēpī kā no gaisa”.
Svētki saistās ar mūziku
2004.gads nesis jaunas pārmaiņas viņas dzīvē, turklāt tās saistītas ar mūziku. Plašu vērienu guva iecere koncerttūrei “Ziemassvētku roze”, kas aizsākās pirms gada ar pieciem koncertiem ārpus galvaspilsētas. Atsaucība bija ļoti liela, tāpēc radās doma koncertos iesaistīt arī citus izpildītājus. “Šogad sadarbībā ar evaņģēliski luterisko baznīcu, pašvaldībām un kultūras darbiniekiem organizējām koncertus, kuros piedalījās Dailes teātra dziedošie aktieri, Ilze Laila Purmaliete, Inita Āboliņa un Normunds Ķietis, Gunārs Kalniņš ar kori. Turklāt koncertos ir pārstāvēti dažādi mūzikas žanri,” stāsta L.Vuda.
Viņai mūzika ir nozīmīgāka par dāvināšanas un dāvanu gaidīšanas prieku. Lorijai Ziemassvētki saistās ar mūziku, ko dzirdēja un dziedāja šajā laikā. Tieši dziedot viņa uzbūra sevī svētkus. Ne skolā, ne mājās netrūka mūzikas. Iespējams, tieši tāpēc viņa tik aizrautīgi realizē šo projektu. L.Vuda cer to turpināt nākamajos Ziemassvētkos, bet tas būs atkarīgs no klausītāju atsaucības un sadarbības partneru ieinteresētības.
Mācās gatavot dāvanas
Lorija atceras, ka bērnībā Ziemassvētki gada nogalē bija lielu uztraukumu laiks. Ģimene vienmēr devās uz dievkalpojumu baznīcā. Pēc tam kopā sēdās pie bagātīgi klāta svētku galda. Visu laiku skanēja mūzika. Bija tik labi, ka negribējās iet gulēt.
Bērni neizliekas, ka viņiem dāvanas nav svarīgas. Tomēr jau diezgan agrā vecumā viņai mācīja apzināties - tikpat liels prieks kā saņemt, ir arī dot, dāvināt citiem. Lorija tāpat kā brāļi un māsas mācījās pati gatavot dāvanas vecākiem un vecvecākiem, lai katram kaut kas tiktu pasniegts. Tiesa, kad meitene mācījās 1.klasē, viņa ļoti gaidīja lelli. To saņēmusi, viņa bija svētlaimē. Tagad viņai tas liekas dīvaini, jo nebija leļļu mīļotāja. Acīmredzot tā bija īpaša, ja jau tik ļoti kārota.
Iepazīst ticības brīnumu
Viņa ir augusi kristīgā ģimenē. Ne vienmēr tas nozīmē, ka cilvēks būs ticīgs. Lorijai dažādi notikumi likuši aizdomāties par universālām patiesībām un mūžības jautājumiem.
“Biju padsmitniece, kad guvu pārliecību par ticības spēku. To stiprināja vairāki notikumi, bet sevišķi pārdzīvoju tēva slimību,” atceras sieviete. Viņas tēvam atklāja ļaundabīgu audzēju. Ārsti apgalvoja, ka nepieciešama operācija. Septiņdesmito gadu beigās Amerikā tikai sāka pētīt vēzi un mēģināja atrast veidus, kā šo slimību ārstēt. Lorijas tēvs atteicās no operācijas, jo zināja, ka Dievs viņu izārstēs.
“Varbūt es miršu, bet mana dvēsele būs vesela un tā būs pie Dieva,” tēva teikto atceras Lorija. Viņš izvēlējās homeopātiskus ārstniecības līdzekļus, vitamīnus un lūgšanas, lai gan māti tas šokēja.
“Mans tēvs vēl joprojām ir dzīvs, lai gan neklausīja ārstiem. Tā es pārliecinājos, ka ticība var būt dzīva. Tomēr nevaru teikt, ka pēkšņi man radās kāda atklāsme,” atzīst L.Vuda.
Viņas dzīvē izšķiroša nozīme bija mūzikai. Skolas un studiju gados Lorija dziedāja “mūzikas milžu” skaņdarbus ar garīgu tekstu. Tie viņu uzrunāja. Dievs atrod ceļu pie cilvēka tādā veidā, kādā to pieņem.
Ēdienu gatavojot, improvizē
L.Vudai ir maz brīva laika, jo pēc “maizes darba” viņa iesaistās mūzikas aktivitātēs. Lorijai patīk gatavot ēst. “Pavārgrāmatas lasu kā daiļliteratūru, bet neko negatavoju pēc receptes. Ja man ir daudzmaz visas ēdiena sastāvdaļas, es aizveru pavārgrāmatu un improvizēju “uz dullo”. Mani firmas ēdieni mainās. Pēdējo gadu atsauksmes liecina, ka tagad draugu topā ir siera kūkas,” secina viņa. Tām nepieciešams: smilšu mīkla, siers “Dzintars”, skābs krējums, olas, citrona miziņa un vaniļa. Tiesa, Ziemassvētkos Lorijai nav jāgatavo. Tad viņa kopā ar vīru dodas pie viņa vecākiem baudīt klasisko latviešu virtuvi. Tās ēdienus Lorija neprot gatavot, bet atzīst vīramātes talantu. Tradicionāli galdā ir cepetis ar štovētiem kāpostiem, pīrādziņi, zirņi ar speķi un dažādi salāti. Vedeklai viņa uztic kūkas cepšanu.
Ikdienā izvēlas lietišķo stilu
L.Vuda uz skatuves izskatās ļoti labi, tāpēc komplimentus dzird bieži. Viņa atklāj savu noslēpumu, ka galvenais ir būt veselai. Ja cilvēks slimo, tad tas tā vai citādi izpaužas viņa izskatā. Ikdienā Lorija gandrīz nemaz nelieto kosmētiku.
“Man ir jutīgas acis, tāpēc varbūt tikai nedaudz krāsoju skropstas ar tušu. Tāpat nevalkāju kontaktlēcas, bet brilles. Tiesa, koncertā tās traucē. Var teikt, ka uz skatuves un ikdienā ir redzamas divas atšķirīgas sievietes,” atzīst viņa.
Tā nav gluži personības dalīšanās, tomēr, sākot strādāt par konsultanti, viņa bažījās, vai estrādes dziedātājas imidžs neradīs par viņu nenopietnu iespaidu. Dažam varētu likties - ko dziedātāja saprot no informācijas tehnoloģijām, mārketinga un uzņēmējdarbības.
Viņa apzināti veidoja lietišķu stilu, izvēloties apģērbu. “Esmu ievērojusi, ka arī šā stila cienītājas spilgti krāsojas, bet man tas neliekas labi. Varbūt mana iekšējā būtība ir cita. Ikdienā esmu tāda, kāda esmu - dabīga,” saka viņa. Lorija ir pārliecināta, ka katram konsultantam ir jāatrod sava pieeja. Tā ir ļoti liela atbildība, jo katrs par iespēju strādāt dreb un trīc, vēlas ne tikai nopelnīt dienišķo maizi, bet arī grib sevi apliecināt.
“Vidutāja loma darbinieka izvēlē ir ļoti svarīga. Intervēju 20 - 30 cilvēkus, man īsā laikā ir katrs jāiepazīst. Manuprāt, dabiskums izskatā un uzvedībā ļauj gūt uzticību, lai saprastu, vai cilvēks labi jutīsies izvēlētājā darbavietā un vai tā ir viņam piemērota,” uzskata L.Vuda.
Viņa ieguvusi ne tikai mūzikas pedagoda diplomu, bet arī bakalaura grādu psiholoģijā. Jo vairāk Lorija strādā ar lietišķiem biznesa cilvēkiem, jo vairāk izjūt vajadzību būt saskarē ar mūziku. Tas līdzsvaro, acīmredzot abas puses ir vienlīdz svarīgas.