Tēma sasaucas ar Rīgā nesen demonstrēto Stīvena Frīra drāmu "Netīrā jaukā dzīve", taču filma "Rezerves daļas" ir ticamāka un bez izteiktas romantiskās līnijas, kas uzliek pavisam citus filmas skatīšanās/vērtēšanas noteikumus. Rezerves daļas Slovēnija, 2002, režisors Damjans Kozols Lomās: Peters Musevskis, Aļoša Kovačičs. Ludviks, bijušais čempions spīdvejā, ir dzīvē vīlies atraitnis, kurš katru nakti ar savu mašīnu līdz Itālijas robežai ved nelegālos bēgļus: kurdus, maķedoniešus, albāņus, bijušās Padomju Savienības iedzīvotājus, kas ieradušies šeit caur bijušo Padomju Savienību no Pakistānas vai Afganistānas cerībā uz labāku dzīvi Rietumos… Viņus sauc par “rezerves daļām”, jo daudzi no bēgļiem ir ar mieru ziedot savus iekšējos orgānus un sievietes – savu ķermeni, lai tikai iegūtu brīvību: pasi un vīzu, kas vieniem šķiet tikai formalitāte, bet otriem – neaizsniedzams sapnis. Kādu dienu Ludvikam priekšnieks atsūta pārinieku – nepieredzējušo Rūdiju, kura pirmais brauciens puisi nostāda morālas dilemmas priekšā… skaistā maķedoniešu meitene ir tikai viena no pārvadātāju upuriem. Jau pēc pirmā brauciena Ludviks pieņem Rūdiju kā savu pārinieku. Abi vīrieši sadraudzējas, dienas pavadot kopā un ejot uz sacensībām, bet naktīs pārvadājot emigrantus no visas pasaules. Ar sirdsapziņas pārmetumiem tikt galā ir pavisam viegli, un Rūdijs ātri vien pieņem nežēlības un vienaldzības masku, kaut arī bēgļu cerības bieži pāraug personīgās drāmās. Tas arī spilgtāk izgaismo viņu pārvadātāju nožēlojamo eksistenci. Slovēņu scenārista un režisora Damjana Kozola filma "Rezerves daļas" ir viens no iespaidīgākajiem pēdējo gadu Eiropas kinodarbiem. Tā centrā Krsko – maza pilsētiņa Slovēnijā, kas slavena ar spīdveja sacensībām, atomstaciju, papīrfabriku un lielo bezdarbnieku skaitu (Krsko ir arī filmas režisora dzimtā pilsēta). Damjans Kozols dzimis 1964. gadā un uzaudzis Krsko, tagad viņš mīt Ļubļanā. Viņa debija kinematogrāfā notika 1987. gadā, un filma “Usodni Telefon” bija viena no pirmajām filmām, kas uzņemta pēc neatkarības atgūšanas 1987. gadā. D. Kozola filmas piedalījušās daudzos starptautiskos kinofestivālos un bieži iemantojušas žūriju atzinību. Vienu no Damjana Kozola pēdējām filmām “Porno Film”, 2000, Slovēnijā noskatījušies apmēram 60 tūkstoši no 2 miljoniem Slovēnijas iedzīvotāju. Damjanam Kozolam izdevies panākt, ka skatītājs arvien vairāk sajūt simpātijas pret filmas galvenajiem varoņiem – kontrabandistiem, jo viņu trulā dzīve brīžiem šķiet pat daudz skarbāka nekā labākas dzīves tīkotāju – bēgļu – trauslās dzīvības, kas atrodas alkatīgo likumpārkāpēju rokās. Pase un vīza ir tikai formalitāte, bet tiem cilvēkiem, kas to nevar dabūt, - neaizsniedzams sapnis. 2000. gadā Slovēnijas policija aizturēja 36 tūkstošus nelegālo bēgļu no Āfrikas un Āzijas valstīm, no bijušās Padomju Savienības, Afganistānas un Ķīnas. Ja tikai ceturtā daļa bēgļu tiktu aizturēti, tad jau vien sanāktu ap 150 tūkstošiem nelegāļu, kas centušies vai arī veiksmīgi tikuši pāri Slovēnijas robežai. Tas nozīmē, ka katru dienu apmēram 400 bēgļi mēģinājuši nelegāli šķērsot robežu. Tas ir ļoti liels skaits, ļoti lielas naudas summas, kas nonāk kontrabandistu rokās, kuri savukārt uz mazu mirkli savās rokās tur daudzu cilvēku likteņus. "Rezerves daļas" – tā ir drāma, kuras centrā divi vīrieši, kas atrodas starp Eiropu un humānismu. Un no viņu – kaut arī neievērojamo kontrabandistu – darbošanās ir atkarīgi tik daudzu cilvēku likteņi. "Rezerves daļu" galvenie varoņi ir divi neievērojami kontrabandisti, bet viņu pārvadājamie – “rezerves daļas” – tikai maza daļa no labākas dzīves meklētājiem. Filma tikusi demonstrēta Monreālas, Toronto, Pusanas, Varšavas, Sanpaulu, kā arī Soloniku kinofestivālā, kā arī kandidējusi uz "Zelta Lāci" Berlīnes kinofestivālā. Kinogalerijā filmu demonstrēs no 1. decembra.