– Kāpēc jums un mums ir svarīgs Hanss Kristians Andersens? – Saņemot šo goda amatu un sākot apzināt, kāds būs Andersena gads Latvijā un ko tas mums nozīmē vai nenozīmē, es sapratu vienu lietu – Andersena pasakas laikam ir nostiprinājušās kā simbols, kā zīme, pat kā klišeja, un mēs vairs īsti nemaz nepazīstam ne to Andersenu, ne viņa pasakas. Kā teica Imants Ziedonis – mūsu apziņā jau pats Andersens ir kā fantoms, kā pasaku tēls. Savukārt Dānijas Kultūras institūta direktors Mogens Lange atgādināja, ka viņš bijis dzīvs cilvēks ar visām vājībām – viņam garšoja alus, bet nepatika, ka bērni sēž klēpī... Man vissvarīgāk šķiet ar visiem šiem pasākumiem parādīt pasaku meistara mūsdienīgumu, to fenomenu, ka viņa radītie tēli dzīvo joprojām un iekaro milzu atsaucību – piemēram, ļoti apmeklētais Dailes teātra mūzikls Īkstīte, ko bērni tā iecienījuši. Droši vien tas nenotiek tikai Andersena pasakas dēļ, tomēr visi viņa kādreiz radītie tēli ir spējīgi visu laiku atdzimt un atjaunoties neskaitāmās variācijās un visplašākajā spektrā – multfilmās, teātra izrādēs, mūziklos, mākslas filmās... Un vēl es sapratu, ka Andersens Latvijā nemaz nav īpaši jāpopularizē – interese par viņu te nekad nav zudusi. Arī visi pasākumi, kas ieplānoti rakstnieka jubilejas gadā, nav no augšas izdomāti un uzspiesti – tā visa ir pašu iniciatīva. Es pat brīnos, kā mūsu laikmetā, kad cilvēki ir spiesti būt ļoti pragmatiski un aizņemti, pelnot dienišķo maizīti, tik un tā visos ir kaut kur ieslēpta vēlme rosīties, darboties un piedalīties. Mēs saņemam nemitīgus zvanus no Latvijas skolām un bibliotēkām, visur tiek dibinātas Andersena vēstniecības filiāles, zīmējumu konkursos grib piedalīties individuāli un grupās, pasakas grib stāstīt gan vecmāmiņas mazbērniem, gan jebkurš jebkuram... Tas nozīmē, ka šis darbošanās gars nekad nav zudis, un to es teicu arī Dānijas vēstniekam – Latvijā Andersena gads nebūs briesmīgi pārdomāts mārketinga projekts, tas ir pašu cilvēku entuziasms, un viss notiek it kā pats no sevis. – Jūs esat Andersena vēstniece Latvijā. Kur ir vēstniecība – sirdī? – Varētu teikt, ka manās mājās Ikšķilē... Nē, vēstniecības man nav, budžeta nav, algu man nemaksā. Jā, šis ir pirmais diplomātiskais amats manā mūžā, un es to pieņēmu tāpēc, ka man par Andersena politiku nav jākaunas – tā atšķirībā no ikdienas politikas ir labdabīga. – Tomēr Andersena pasakas vienmēr ir diezgan skumjas – caurvējš balerīnu ierauj kamīnā, nāriņa princi nedabū, Īkstīte ar bezdelīgu neaizlido... Kā tas sader ar mūsdienās pierasto prasību pēc nemitīgā happy end? – Tas jau ir tas būtiskākais – šīs lietas absolūti nerīvējas! Patiesībā cilvēka virzīšana un ieprogrammēšana laimīgām beigām slēpj sevī baisu lietu, tā nesagatavo viņu tam, uz ko katram dzīvē visvairāk vajadzētu gatavoties, – ne vienmēr notiks tieši tas, ko tu gribi, un balerīna var arī sadegt... Tas nemaz neliedz dzīvot ar pozitīvu atdevi, bet nedrīkst sev aizmālēt acis uz būtiskām lietām. Nedrīkst domāt, ka vienmēr viss būs tā, kā esi saplānojis, ir jāspēj paskatīties arī no citas puses. Taču mūsdienās cilvēkam māca taisnvirziena domāšanu un vienu skatpunktu, nepieļaujot citas varbūtības. Viena no manām mīļākajām Andersena pasakām ir Mazās Idas puķes, kur, manuprāt, ielikts visu šo pasaku atslēgas kods. Mazā meitene cer, ka puķes atdzīvosies un dejos, lai gan tās ir jau novītušas un beigtas. Un svarīgākais ir tas, ka šo notikumu mazā Ida savā sapnī, tātad iztēlē un domu laukumā, tomēr piedzīvo un izdzīvo – viņai tās puķes dejoja, lai gan realitātē tas izskatījās pavisam citādi. Andersens rāda, ka mums ir iespēja ar savas domāšanas spēku kaut kā mainīt un ietekmēt realitāti. Protams, Andersens tomēr vairāk ir pieaugušo rakstnieks, tajā pašā laikā tas neliedz par viņa pasaku tēliem jūsmot arī bērniem. Ne velti dāņi pasaules mēroga jubileju izvēlējušies svinēt tieši savam Andersenam, nevis, teiksim, Karenai Bliksenai, kuras popularitātei pasaulē ir pavisam cits veids. Andersens ir zīme, kas nostrādā vienmēr. – Vai latvieši ir sliktāki pasaku sacerētāji? Kāpēc mums nav tāda Andersena? – Mums ir Kārlis Skalbe. Jā, viņš nav pasaulē tik populārs, bet tas ir tikai mūsu saraustītās vēstures dēļ – tā mums nav ļāvusi visus savus dārgumus mierīgā attīstības ceļā darīt zināmus pasaulei. Un tagad jau pasaule ir pilnīgi mainījusies, arī literatūras loma un ietekme uz sabiedrību ir mazinājusies. Tagadējais informācijas blīvums ir tik liels, ka cilvēks labu literatūru izvēlēsies tikai tad, ja tiešām tur sajutīs dvēseles radniecību, nevis tāpēc, ka cita nekā vienkārši nav. Bet tā ir normāla pasaules attīstība, un ir muļķīgi iedomāties, kā būtu, ja es būtu piedzimusi tā vai cita pasaku stāstītāja laikā. – Arī Skalbes pasakas ir smeldzīgas un ar pārmērīgu optimismu nelutina. Iznāk, ka labām pasakām jābūt skumjām? – Es gan teiktu, ka Skalbes pasakas vēl ir lielu tiesu cilvēcīgākas un poētiskākas nekā Andersena racionalitāte. Bet tā ir taisnība – pasakām jābūt tieši tādām, un tur arī slēpjas Andersena fenomens, jo pasaka nav tikai tas, ko mēs no tās apriori sagaidām. – Atjās princis baltā zirgā... – Jā, jā, un visi dzīvos ilgi un laimīgi. Nē, svarīgi ir tas, ka katrs no mums pasaku meistara izveidoto modelīti var pavērst citādi. Piemēram, Īkstītes mūzikls netieši rāda pasauli, kas nonākusi līdz tam, ka bērnu var ieņemt arī mākslīgi... Nuja, Īkstīte piedzima ziedā, un sava taisnība šai skaistajai metaforai ir, lai gan Andersens to nemaz nevarēja iedomāties. Bet tagad pasaulē ir ļoti daudz mammu, kam būtībā bērniņš piedzimst puķupodā. – Bet tagad lieli pasaku meistari vairs nerodas. Varbūt tādi katrai nācijai iespējami tikai tās bērnībā, veidošanās sākumā? – Tā ir ļoti interesanta teorija, varbūt tiešām tā ir. Tajā laikā taču vēl bija iespēja iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet tagad mēs esam pārāk ciniski un visu it kā jau zinām... Tomēr nevar teikt, ka pavisam neviens nerodas – mums taču ir Māra Cielēna. – Cielēna rūpējas par vismazākajiem. Bet kā ar pusaudžiem, kurus būtu vēl svarīgāk radināt pie lasīšanas? Vai Latvijā nevar rasties savs Harijs Poters? – Es nezinu, kāpēc pusaudžu literatūras tradīcija Latvijā nekad nav bijusi īpaši attīstīta, ir tikai atsevišķi gadījumi kā Zenta Ērgle. Tomēr varbūt tiešām Andersena gads būtu iemesls uzjundīt sarunu arī par šādām problēmām. Starp citu, nesen mēs tieši par šo tēmu runājām Latvijas Literatūras centrā, kur es vadu literatūras darbnīcu jaunajiem prozaiķiem. Tur nupat analizējām jauna autora Kaspara Bērziņa darbus fantastikas žanrā un secinājām, ka šis žanrs, tāpat kā pasakas, mūsdienu literatūrā ir pamests it kā novārtā. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka šodien rakstniekam ir ļoti grūti izdomāt kaut ko līdzvērtīgi konkurējošu tai fantastikas pasaulei, ko piedāvā datori un internets, tai virtuālajai realitātei, kurā iespējams viss. Tomēr es domāju, ka bērni un pusaudži joprojām alkst pēc stāstiem, kas skartu viņu sirsniņu. Ilgas ir palikušas, tikai pagaidām nav radies gudrinieks, kas varētu tās ielikt kādā skaistā un gudrā literārā darbā un uzrunāt tieši šo auditoriju. – Kā jums šķiet, cik tas, ko jūs pati rakstāt, ir tuvu vai tālu no pasakām? – Pirms trim gadiem man iznāca grāmatiņa Pasakas ar beigām, un visi kā viens teica, ka tās ir pasakas pieaugušajiem. Es nekad neesmu prātojusi, kādai auditorijai rakstu, es tikai zinu, ka manus stāstus un romānus lasa gan padsmitnieki, gan veci cilvēki. Man laikam ir cits ceļš ejams, kaut gan, ja tā padomā, pēc definīcijas taču jebkurš rakstnieks varētu rakstīt pasakas – papīrs un rakstāmais ir, iztēle arī... Tomēr tur laikam vajadzīga cita domāšana, tāpēc Skalbe mums savā ziņā paliek nepārspēts. Izcils pasaules līmeņa rakstnieks. – No Andersena varam mācīties, kā mazas tautas literatūrai iet pasaulē? – Šajā gadījumā gan vairāk varam mācīties no Dānijas kā valsts – to vērienu, ar kādu notiek šis Andersena gads. Rakstnieka dzimšanas diena nākampavasar Kopenhāgenā būšot kā olimpiskās spēles. Te jāmācās, kā nekaunēties no savām vērtībām, kā lepoties ar to, kas mums ir labs. – Un priecāties, ka šāda mēroga kampaņa veltīta literatūrai, nevis jaunai mašīnai... – Tieši tā! Un tas, manuprāt, ir ļoti gudrs un tālredzīgs paņēmiens, kā pievērst uzmanību savai tautai un valstij. – Bet ko darīt mums, nabadziņiem, ar savu izcilo Skalbi, ja mums nav tādas naudas kā dāņiem? – Ja šajā pasaulē ar tās vilku likumiem notiks brīnums un kādam latviešu autoram izdosies ar blīkšķi salauzt klusēšanas ledu... Pamazām jau tas notiek – pirms pieciem gadiem mēs nevarējām iedomāties, ka Kanādā varētu iznākt latviešu literatūrai veltīts žurnāls, ka mūsu rakstniekam varētu iznākt grāmata Somijā vai kur citur, ka latviešu jaunākajai literatūrai varētu veltīt Edinburgh Rewiew... – Tā ka atliek pilināt, pilināt un pilināt, lai izdobtu caurumu akmenī? – Jā, tas ir rūpīgs ikdienas darbs, jo mums nav cita ceļa, kā padarīt savu literatūru pasaulē pazīstamu. – Nepieklājīgs jautājums – kāpēc mums tas vajadzīgs? Kāpēc nevaram paši rakstīt un paši lasīt, kāpēc mums vajag to pasauli? – Tāpēc ka, tikko tu izej ārpus Latvijas telpas, rodas absolūti dabiska tieksme pēc dialoga. Nepietiek tikai klausīties, ko mums stāsta kāds Indijas vai citas valsts rakstnieks, gribas taču arī savu stāstu likt pretī, jo tikai tā var notikt normāla saruna. Ir muļķīgi nolemt sevi tik šausmīgam liktenim – vienmēr tikai sēdēt un klausīties kā mēmām zivīm. Un vēl muļķīgāk, ja tas ir piespiedu mēmums, jo ir jāpārkāpj tikai savā ziņā tehniska un administratīva robeža – tulkojumi. Mēs nevaram tikai stāstīt citiem, cik labi ir mūsu teksti, nedodot iespēju tos lasīt. To, cik tie ir vai nav būtiski tajā vai citā pasaules reģionā, mēs uzzināsim pēc tam. Jā, varbūt kaut kur latviešu tekstiem nemaz nav vietas, bet tas vispirms ir jāpārbauda. Taču Eiropas kontekstā interese ir, kaut vai kā par jaunpienācējiem ar citu pieredzi. – Par pasaulē iešanu gādā Latvijas Literatūras centrs, vēl mums vajadzētu centriņu, kas rūpētos, lai arī paši latvieši lasītu... – Es sava stahanoviskā rakstura dēļ visu mūžu esmu cīnījusies par kopēju lietu un, jāsaka, esmu no tā diezgan nogurusi. Tāpēc ka nav nemaz tāda viena paņēmiena, kā pēkšņi latviešu literatūru padarīt populāru. Esmu pārliecināta, ka vienmēr būs daži autori, kurus aizrautīgi un daudz lasīs visi, un būs arī specifiskie, kurus lasa ļoti šaurs loks. Tur nevar darīt neko, vai tu izstiepies vai saraujies, tas ir dabisks un pašregulējošs process. Tomēr tik bēdīga tā situācija nav – skolu programmas, manuprāt, kļūst aizvien interesantākas un atraktīvākas, mūsdienu latviešu literatūra mācību grāmatās ir ļoti labi pārstāvēta. Es daudz braukāju pa skolām un bibliotēkām un zinu, ka skolotāji nesēž, rokas klēpī salikuši. Vai tad šobrīd nevar teikt, ka grāmatu tirāžas un tautas lasītkāre ir pieaugusi, pat neraugoties uz milzīgajām cenām? – Teikt varbūt varētu, bet nesaka. Tāpēc, ka latvieša dabā ir sūdzēties un žēloties? – Jā, latvieša dabā tas ir gan. Taču daudziem autoriem iznāk pa grāmatai katru gadu, un izdevēji taču nav pašnāvnieki – kā tas būtu iespējams, ja situācija būtu tik dramatiska? Katrā ziņā mana pieredze par to neliecina. Grāmatu veikali ir pilni, izdevniecības nebankrotē. – Vai jums nav žēl, ka pasaule – un pat jūsu pašas grāmatplaukti droši vien – ir pilna labu grāmatu, ko fiziski nav iespējams paspēt izlasīt? – Nē, jo grāmatas ir ārkārtīgi intīma lieta un vienam cilvēkam nebūt nav jāizlasa visas. Tāpēc jau es kā rakstniece nedomāju, ka kādam būtu pienākums rūpēties, lai manas grāmatas pirktu visi – arī es kā lasītāja esmu tikpat egoistiska un grāmatu pērku tikai tad, ja tā man patiešām kaut ko nozīmē. Nav nemaz tik daudz grāmatu, kuras negribas no kāda aizņemties izlasīšanai, bet gribas, lai tā man ir mājās plauktā un lai pie tās varu vienmēr atgriezties. Man tāda šķirošana notika, pārvācoties uz citu dzīvesvietu un ķeroties pie plašās padomju laiku bibliotēkas. Tad pēkšņi sapratu, kuras ir tās grāmatas, bez kurām nu nekur un nekā. Pārējās atdevu bibliotēkai un draugiem, jo izmest grāmatu man šķiet tāpat kā izmest maizi – to esmu darījusi tikai vienreiz Amerikā, ieskaidrojot sev, ka amerikāņu maize nav nekāda maize. – Vai starp tām īstajām grāmatām ir arī Andersens? – Jā, ir – gan Andersens, gan Skalbe Atēnas izdevumā. Tomēr es nevaru apgalvot, ka viņš būtu mans mīļākais autors, tur jānotiek kaut kam īpašam. Es pašlaik esmu iesaistījusies interesantā grāmatā Robežas, kas iznāks Šveicē. Man jāuzraksta gabals par Raini, tāpēc biju aizbraukusi uz Kastaņolu, un tikai tur pirmoreiz mūžā Rainis man kļuva dzīvs un saprotams. Līdz tam man viņš bija tikai ikona, kuras darbiem vispār negribas ķerties klāt, bet tagad man saslēdzās kopā tās vietas, kur Rainis dzīvojis, ar viņa dienasgrāmatām, kurām tieši tobrīd urbos cauri. Tas man deva to dzīvo un dziļo apjausmu. Bet citādi – kādēļ gan lai mūsdienu cilvēks pēkšņi sāktu interesēties par Raini? Tam nav nekāda iemesla. – Tātad skolēns mierīgi varētu mājās noslimot to laiku, kamēr skolā māca Raini, un viņa dzīvē nekas nemainītos? – Nekas! Cilvēks mierīgi var nodzīvot dzīvi bez Raiņa un nebūt ne slikti. – Ko tagad teiks literatūras skolotājas? – Nuja, viņas teiks, ka es runāju politnekorekti, tā nedrīkst. Tomēr tāda sajūta man patiešām ir. Es taču pati to tik vien esmu darījusi kā ņēmusies ar latviešu literatūras popularizēšanu, bet, jo vairāk to daru, jo vairāk jūtu, ka to nevar ne iebarot, ne iemānīt. Jā, ir jābūt augsnei, ir jārosās, tomēr procesi, kā notiek viena vai otra cilvēka iemīlēšanās kādā literatūras darbā, ir pilnīgi neregulējami. – Kā jebkura iemīlēšanās. – Tieši tā! Man vienmēr šķitis, ka visspēcīgāk un visprecīzāk nostrādā tie mehānismi, kas darbojas absolūti pretēji jebkādam mārketingam un loģikai. Tad mēs attopamies – jā, te nu ir tā lieta, tieši to mēs gribējām un meklējām. Ir jāpieņem spēles noteikumi, bet nedrīkst pazaudēt skaidro saprātu un sākt domāt, ka šie noteikumi ir pats galvenais. Katras veiksmes pamatā ir princips, ka spēles noteikumi nav ignorēti, bet tiem neļauj ielauzties domāšanas dziļākajos slāņos.