Daudzām tautām, tostarp latviešiem, šie svētki ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību. Ap šo laiku visai labībai jau bija jābūt nopļautai un savestai zem jumta. Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai visbiežāk sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās vietās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu un naudu. Daļa no ziedojumiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, tāpat kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm. Miķeļu ticējumos bieži norādīts, ka šajā dienā nevajag nest neko mājās, lai kukaiņi un grauzēji nenāktu mājās. Šī diena pazīstama arī kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim jeb Mihaelam, kas nozīmē "dievam līdzīgs".